本篇經文與巴利語經文《相應部》第22經第89篇《Khemakasuttaṃ》的內容相同。

    本篇經文非常的精彩,有以下幾個重點:

一、本篇的主角差摩比丘在痊癒之前應該是有學比丘,也就是他的成就可能是或初果、或二果、或三果的聖者。

二、差摩比丘雖已破除我見,但仍有我慢、我欲、我使等煩惱。所以一名已證初果的如來弟子,如果遇到外境逆緣的時候還是會生氣,比如女居士中布施第一的毘舍佉曾被城門的守衛借勢借端索賄,已證初果的她當下很生氣,她會找波斯匿王投訴。又比如已證初果的阿難尊者初聞佛陀即將入滅的噩耗,曾悲傷到不能自己。

三、差摩比丘在本經中舉了很多的例子來解釋無我的真諦。差摩比丘舉了花香的例子來說明所謂的無我並不是否定我們當下的存在,不是外道的斷滅虛無論。他也舉了乳母洗衣的例子,說明一位如來多聞聖弟子雖已破我見,但仍須努力,才能徹底斷除煩惱與生死輪迴的鎖鏈。

四、差摩比丘為諸上座比丘演說正法,竟使一票沒有任何成就的諸上座比丘都證初果,而他自己則因法喜所帶來的利益與療效,除了幫助他自己證得阿羅漢果以外,他的病痛也隨之痊癒。由此可知,聽聞正法,確實有莫大的功德與利益,但前提是必須理解,且因聞法而緣生出清淨的信心與法喜。

選譯自《雜阿含經》第103

喬正一白話譯於西元2021/6/17農曆五月初八之布薩八關齋戒日

  我是這樣聽聞的:

    有一次,有很多的上座比丘住在古印度的拘舍彌國瞿師羅園林中。當時,有一位名叫差摩的比丘住在拘舍彌國的另一處跋陀梨園林,他身染重病,臥病在床。

    諸上座比丘都很關心差摩比丘的病情,於是他們召喚一位名叫陀娑的比丘,陀娑比丘聽到召喚便來到諸上座比丘的面前,跪地頂禮諸上座比丘之後,坐在一旁。

    諸上座比丘交代陀娑比丘:「你去探望差摩比丘的病情,並轉達我們對他的問候之意。」

    陀娑比丘聽從諸上座比丘的指示,來到差摩比丘的病榻前,問候差摩比丘:「諸上座比丘要我轉達他們對你的問候,你的病情有好一點嗎?」

   差摩比丘說:「唉!我病得實在不輕,身上的病痛加劇,醫藥都治不好,我的病情就好比一名力氣大的壯漢抓住一名瘦弱不堪的人,將瘦弱者的頭用繩子緊緊勒住,又將其兩手用繩索急絞,痛苦不堪,然而我現在身上的苦痛還多過這名瘦弱者好幾倍。

    又好比屠牛的時候,屠夫以鋒利的牛刀生割牛腹,取其內藏,牛的腹部肯定疼痛不堪,而我今天的腹痛比那頭牛還嚴重。

    又好比有兩名力氣大的壯漢捉住一名瘦弱的人,將其懸吊起來,並在其底下點火燒其兩腳,而我今兩腳的熱猶勝過那名被燒烤的瘦弱者。」

    陀娑比丘回到諸上座的面前,將差摩比丘所說的病情都跟諸上座報告。

    諸上座又差遣陀娑比丘去探望差摩比丘,這一次他們要問差摩比丘以下的問題:「世尊說有五受陰(五蘊),分別是色、受、想、行、識等五受陰,差摩,你能否觀察此五受陰非我、非我所?」

    陀娑比丘再次去探望差摩比丘,並轉達上座比丘的問題。

    差摩比丘對陀娑說:「我於五受陰能觀察非我、非我所。」

    陀娑比丘回去報告諸上座。

    諸上座比丘又差遣陀娑比丘去問差摩比丘:「你能否於五受陰觀察非我、非我所,一如漏盡阿羅漢的程度?」

    陀娑比丘又去問差摩比丘,差摩比丘回答:「雖然我觀五受陰非我、非我所,但我還不是漏盡阿羅漢。」

    陀娑比丘又回去跟諸上座所轉達差摩比丘的回覆。

    諸上座又差遣陀娑比丘去問差摩:「你說你觀五受陰非我、非我所,卻非漏盡阿羅漢,這樣前後矛盾喔!」

    陀娑比丘又去問差摩比丘,差摩比丘回答:「我雖於五受陰觀察非我、非我所,卻非阿羅漢,這是因為我於我慢、我欲、我使(結使、隨眠煩惱)等諸煩惱愛慾都尚未斷盡、未知、未離、未吐(捨棄)。」

    陀娑比丘將差摩的話轉達給諸上座。

    諸上座又差遣陀娑比丘去問差摩比丘:「你說有我,哪一處所有我?色是我嗎?還是色之外另有一個我?受………………識是我嗎?還是受………………識之外另有一個我?」

    差摩比丘回答陀娑比丘:「我不說色是我,或我不同於色;也不說受………………識是我,或我不同於受………………識,然而,我於五受陰的我慢、我欲、我使都未斷、未知、未離、未吐(捨棄)。」

    差摩比丘對陀娑比丘說:「你這樣子跑來跑去太辛苦了,何必當傳聲筒這麼麻煩?麻煩你替我找一根拐杖來,我自己扶著拐杖去禮見諸上座。」

    差摩比丘扶著拐杖,前去參訪諸上座。諸上座看見差摩比丘扶杖而來,親自為他敷妥座位,安停腳机,親自迎接,替他持衣鉢,令其就座,然後他們彼此相互問候。

    諸上座問差摩比丘:「你說你還有我慢,聽起來似乎就是有一個我,那麼你於何處所看見有我?色是我嗎?還是我異於色?受………………識是我嗎?或我異於受………………識?」

    差摩比丘回答:「都不是!五蘊不是我,五蘊之外也沒有另一個我。然而我於五受陰中的我慢、我欲、我使都尚未斷、未知、未離、未吐。

    我舉一個例子好了,譬如優鉢羅花香、鉢曇摩花香、拘牟頭花香、分陀利花香,請問這些花香的香氣就等於是花的根嗎?或者說香氣是來自花的根之外?請問花香是否等於花的莖、葉、鬚、枝幹?又或者香氣是來自花的莖、葉、鬚、枝幹之外?」

    諸上座回答:「都不是。」

    「如果都不是,那麼請問花香又是如何產生的?」

    「是因整朵花所緣生出的花香。」

    差摩比丘說:「世間法所謂的『我』的概念也是這樣。世間法所謂『我』的概念就像例子中的花香一樣,非色即我,但我不離色;非受………………識即我,但我不離受………………識。然而,我於五受陰見非我、非我所,而於我慢、我欲、我使都尚未斷、未知、未離、未吐()

    諸上座,請聽我再說一則譬喻,凡智者皆因譬喻而得理解。

    譬如,一名乳母要洗衣服的時候,她會以種種清潔劑洗乾淨衣服上的塵垢之後,衣服上可能還殘留一些不好聞的氣味,所以必須以種種不同的香料薰衣,令衣服上難聞的氣味消滅。

    同理,多聞聖弟子(初果、二果、三果)雖於五受陰能正觀非我、非我所,然而於五受陰中所緣生的我慢、我欲、我使都尚未斷、未知、未離、未吐,這些有學的聖弟子接下來仍須努力,於五受陰增進思惟,觀察生滅,觀察此色,此色集,此色滅;此受………………識,此受………………識集,此受………………識滅,若能於五受陰如是觀生滅之後,五蘊所緣生的我慢、我欲、我使等才會都被斷盡清除,這就是真實的正觀。」

    當差摩比丘說完之後,在場的諸上座都遠塵、離垢,得法眼淨(證初果),而差摩比丘則不起諸漏(不起煩惱),心得解脫,因法喜所緣生的利益與療效,他的身體竟然痊癒,他的病好了。

    諸上座比丘對差摩比丘說:「我們最初聽聞您的開示,都已了解,也已心生法樂,更何況我等重複聽聞。我們之所以會一問再問,目的是想觸發您微妙的辯才,不是為了搗亂,您真的堪能廣說如來、應、等正覺之正法。」

    諸上座比丘聽聞差摩比丘所說的法,都心生歡喜,並依法奉行。

 

雜阿含103

  如是我聞:
  一時,有眾多上座比丘住拘舍彌國瞿師羅園。
  時,有差摩比丘住拘舍彌國跋陀梨園,身得重病。
  時,有陀娑比丘為瞻病者。
  時,陀娑比丘詣諸上座比丘,禮諸上座比丘足,於一面住。
  諸上座比丘告陀娑比丘言:
  「汝往詣差摩比丘所,語言:『諸上座問汝:身小差,安隱,苦患不增劇耶?』」
  時,陀娑比丘受諸上座比丘教,至差摩比丘所,語差摩比丘言:
  「諸上座比丘問訊,汝苦患漸差不?眾苦不至增耶?」
  差摩比丘語陀娑比丘言:
  「我病不差,不安隱,身諸苦轉增無救,譬如:多力士夫取羸劣人,以繩繼頭,兩手急絞,極大苦痛,我今苦痛有過於彼;譬如屠牛:以利刀生割其腹,取其內藏,其牛腹痛,當何可堪!我今腹痛,甚於彼牛;如:二力士捉一劣夫,懸著火上,燒其兩足,我今兩足,熱過於彼。」
  時,陀娑比丘還至諸上座所,以差摩比丘所說病狀,具白諸上座。
  時,諸上座還遣陀娑比丘至差摩比丘所,語差摩比丘言:
  「世尊所說,有五受陰,何等為五?色受陰,受、想、行、識受陰,汝,差摩!能少觀察此五受陰非我、非我所耶?」
  時,陀娑比丘受諸上座比丘教已,往語差摩比丘言:
  「諸上座語汝:『世尊說五受陰,汝能少觀察非我、非我所耶?』」
  差摩比丘語陀娑言:
  「我於彼五受陰能觀察非我、非我所。」
  陀娑比丘還白諸上座:
  「差摩比丘言:『我於五受陰能觀察非我、非我所。』」
  諸上座比丘復遣陀娑比丘語差摩比丘言:
  「汝能於五受陰觀察非我、非我所,如漏盡阿羅漢耶?」
  時,陀娑比丘受諸上座比丘教,往詣差摩比丘所,語差摩言:
  「比丘!能如是觀五受陰者,如漏盡阿羅漢耶?」
  差摩比丘語陀娑比丘言:
  「我觀五受陰非我、非我所,非漏盡阿羅漢也。」
  時,陀娑比丘還至諸上座所,白諸上座:
  「差摩比丘言:『我觀五受陰非我、非我所,而非漏盡阿羅漢也。』」
  時,諸上座語陀娑比丘:
  「汝復還語差摩比丘:『汝言我觀五受陰非我、非我所,而非漏盡阿羅漢,前後相違!』」
  陀娑比丘受諸上座比丘教,往語差摩比丘:
  「汝言我觀五受陰非我、非我所,而非漏盡阿羅漢,前後相違!」
  差摩比丘語陀娑比丘言:
  「我於五受陰觀察非我、非我所,而非阿羅漢者,我於我慢、我欲、我使,未斷、未知、未離、未吐。」
  陀娑比丘還至諸上座所,白諸上座:
  「差摩比丘言:『我於五受陰,觀察非我、非我所,而非漏盡阿羅漢者,於五受陰我慢、我欲、我使,未斷、未知、未離,未吐。』」
  諸上座復遣陀娑比丘語差摩比丘言:
  「汝言有我,於何所有我?為色是我?為我異色?受………………識是我?為我異識耶?」
  差摩比丘語陀娑比丘言:
  「我不言色是我,我異色;受………………識是我,我異識,然,於五受陰我慢、我欲、我使,未斷、未知、未離、未吐。」
  差摩比丘語陀娑比丘言:
  「何煩令汝駈(){}[]往反,汝取杖來,我自扶杖詣彼上座,願授以杖!」
  差摩比丘即自扶杖,詣諸上座。
  時,諸上座遙見差摩比丘扶杖而來,自為敷座,安停腳机,自往迎接,為持衣鉢,命令就座,共相慰勞。
  慰勞已,語差摩比丘言:
  「汝言我慢,何所見我?色是我耶?我異色耶?受………………識是我耶?我異識耶?」
  差摩比丘白言:
  「非色是我,非我異色;非受………………識是我,非我異識,{}[]於五受陰我慢、我欲、我使,未斷、未知、未離、未吐。
  譬如:優鉢羅、鉢曇摩、拘牟頭、分陀利華香,為即根香耶?為香異根耶?為莖、葉、鬚、精麁香耶?為香異精麁耶?為等說不?」
  諸上座答言:
  「不也,差摩比丘!非優鉢羅、鉢曇摩、拘牟頭、分陀利根即是香,非香異根,亦非莖、葉、鬚、精麁是香,亦非香異精麁也。」
  差摩比丘復問:「彼何等香?」
  上座答言:「是華香。」
  差摩比丘復言:
  「我亦如是:非色即我,我不離色;非受………………識即我,我不離識,然,我於五受陰見非我、非我所,而於我慢、我欲、我使,未斷、未知、未離、未吐。
  諸上座!聽我說譬,凡智者因譬類得解。
  譬如:乳母衣付浣衣者,以種種灰湯浣濯塵垢,猶有餘氣,要以種種雜香薰令消滅。
  如是,多聞聖弟子{}[]於五受陰,正觀非我、非我所,{}[]於五受陰我慢、我欲、我使,未斷、未知、未離、未吐,然後於五受陰增進思惟,觀察生滅:此色,此色集,此色滅;此受………………識,此識集,此識滅,於五受陰如是觀生滅已,我慢、我欲、我使一切悉除,是名真實正觀。」
  差摩比丘說此法時,彼諸上座遠塵、離垢得法眼淨,差摩比丘不起諸漏,心得解脫,法喜利故,身病悉除。
  時,諸上座比丘語差摩比丘言:
  「我聞仁者初所說,已解、已樂,況復重聞!所以問者,欲發仁者微妙辯才,非為嬈亂,汝便堪能廣說如來、應、等正覺法。」
  時,諸上座聞差摩比丘所說,歡喜奉行。

 

巴利語經文
SN.22.89/(7). Khemakasuttaṃ
   89. Ekaṃ samayaṃ sambahulā therā bhikkhū kosambiyaṃ viharanti ghositārāme. Tena kho pana samayena āyasmā khemako badarikārāme viharati ābādhiko dukkhito bāḷhagilāno. Atha kho therā bhikkhū sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhitā āyasmantaṃ dāsakaṃ āmantesuṃ– “ehi tvaṃ, āvuso dāsaka, yena khemako bhikkhu tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā khemakaṃ bhikkhuṃ evaṃ vadehi– ‘therā taṃ, āvuso khemaka, evamāhaṃsu– kacci te, āvuso, khamanīyaṃ, kacci yāpanīyaṃ, kacci dukkhā vedanā paṭikkamanti no abhikkamanti, paṭikkamosānaṃ paññāyati no abhikkamo’”ti? “Evamāvuso”ti kho āyasmā dāsako therānaṃ bhikkhūnaṃ paṭissutvā yenāyasmā khemako tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ khemakaṃ etadavoca – “therā taṃ, āvuso khemaka, evamāhaṃsu– ‘kacci te, āvuso, khamanīyaṃ …pe… no abhikkamo’”ti? “Na me, āvuso, khamanīyaṃ na yāpanīyaṃ …pe… abhikkamosānaṃ paññāyati no paṭikkamo”ti.
   Atha kho āyasmā dāsako yena therā bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā there bhikkhū etadavoca– “khemako, āvuso, bhikkhu evamāha– ‘na me, āvuso, khamanīyaṃ …pe… abhikkamosānaṃ paññāyati no paṭikkamo’”ti. “Ehi tvaṃ, āvuso dāsaka, yena khemako bhikkhu tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā khemakaṃ bhikkhuṃ evaṃ vadehi– ‘therā taṃ, āvuso khemaka, evamāhaṃsu– pañcime, āvuso, upādānakkhandhā vuttā bhagavatā, seyyathidaṃ– rūpupādānakkhandho, vedanupādānakkhandho, saññupādānakkhandho, saṅkhārupādānakkhandho, viññāṇupādānakkhandho Imesu āyasmā khemako pañcasu upādānakkhandhesu kiñci attaṃ vā attaniyaṃ vā samanupassatī’”ti?
   “Evamāvuso”ti kho āyasmā dāsako therānaṃ bhikkhūnaṃ paṭissutvā yenāyasmā khemako tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā …pe… therā taṃ, āvuso khemaka, evamāhaṃsu– “pañcime, āvuso, upādānakkhandhā vuttā bhagavatā, seyyathidaṃ– rūpupādānakkhandho …pe… viññāṇupādānakkhandho. Imesu āyasmā khemako pañcasu upādānakkhandhesu kiñci attaṃ vā attaniyaṃ vā samanupassatī”ti? “Pañcime āvuso, upādānakkhandhā vuttā bhagavatā, seyyathidaṃ– rūpupādānakkhandho …pe… viññāṇupādānakkhandho. Imesu khvāhaṃ, āvuso, pañcasu upādānakkhandhesu na kiñci attaṃ vā attaniyaṃ vā samanupassāmī”ti.
   Atha kho āyasmā dāsako yena therā bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā there bhikkhū etadavoca– “khemako, āvuso, bhikkhu evamāha– ‘pañcime, āvuso, upādānakkhandhā vuttā bhagavatā, seyyathidaṃ– rūpupādānakkhandho …pe… viññāṇupādānakkhandho. Imesu khvāhaṃ, āvuso, pañcasu upādānakkhandhesu na kiñci attaṃ vā attaniyaṃ vā samanupassāmī’”ti. “Ehi tvaṃ, āvuso dāsaka, yena khemako bhikkhu tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā khemakaṃ bhikkhuṃ evaṃ vadehi– ‘therā taṃ, āvuso khemaka, evamāhaṃsu– pañcime, āvuso, upādānakkhandhā vuttā bhagavatā, seyyathidaṃ– rūpupādānakkhandho …pe… viññāṇupādānakkhandho. No ce kirāyasmā khemako imesu pañcasu upādānakkhandhesu kiñci attaṃ vā attaniyaṃ vā samanupassati. Tenahāyasmā khemako arahaṃ khīṇāsavo’”ti.
   “Evamāvuso”ti kho āyasmā dāsako therānaṃ bhikkhūnaṃ paṭissutvā yenāyasmā khemako …pe… therā taṃ, āvuso khemaka, evamāhaṃsu– “pañcime, āvuso, upādānakkhandhā vuttā bhagavatā, seyyathidaṃ– rūpupādānakkhandho …pe… viññāṇupādānakkhandho; no ce kirāyasmā khemako imesu pañcasu upādānakkhandhesu kiñci attaṃ vā attaniyaṃ vā samanupassati, tenahāyasmā khemako arahaṃ khīṇāsavo”ti. “Pañcime, āvuso, upādānakkhandhā vuttā bhagavatā, seyyathidaṃ– rūpupādānakkhandho …pe… viññāṇupādānakkhandho. Imesu khvāhaṃ, āvuso, pañcasu upādānakkhandhesu na kiñci attaṃ vā attaniyaṃ vā samanupassāmi na camhi arahaṃ khīṇāsavo; api ca me, āvuso, pañcasu upādānakkhandhesu ‘asmī’ti adhigataṃ, ‘ayamahamasmī’ti na ca samanupassāmī”ti.
   Atha kho āyasmā dāsako yena therā bhikkhū …pe… there bhikkhū etadavoca– “khemako, āvuso, bhikkhu evamāha– pañcime, āvuso, upādānakkhandhā vuttā bhagavatā, seyyathidaṃ– rūpupādānakkhandho …pe… viññāṇupādānakkhandho. Imesu khvāhaṃ, āvuso, pañcasu upādānakkhandhesu na kiñci attaṃ vā attaniyaṃ vā samanupassāmi, na camhi arahaṃ khīṇāsavo; api ca me āvuso, pañcasu upādānakkhandhesu ‘asmī’ti adhigataṃ, ‘ayamahamasmī’ti na ca samanupassāmī”ti.
   “Ehi tvaṃ, āvuso dāsaka, yena khemako bhikkhu tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā khemakaṃ bhikkhuṃ evaṃ vadehi– ‘therā taṃ, āvuso khemaka, evamāhaṃsu– yametaṃ, āvuso khemaka, asmīti vadesi, kimetaṃ asmīti vadesi? Rūpaṃ asmīti vadesi, aññatra rūpā asmīti vadesi, vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ asmīti vadesi, aññatra viññāṇā asmīti vadesi. Yametaṃ, āvuso khemaka, asmīti vadesi. Kimetaṃ asmīti vadesī’”ti?
   “Evamāvuso”ti kho āyasmā dāsako therānaṃ bhikkhūnaṃ paṭissutvā yenāyasmā khemako tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ khemakaṃ etadavoca– therā taṃ, āvuso khemaka, evamāhaṃsu – “yametaṃ, āvuso khemaka, ‘asmī’ti vadesi, kimetaṃ ‘asmī’ti vadesi? Rūpaṃ ‘asmī’ti vadesi aññatra rūpā ‘asmī’ti vadesi? Vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ ‘asmī’ti vadesi aññatra viññāṇā ‘asmī’ti vadesi? Yametaṃ, āvuso khemaka, ‘asmī’ti vadesi, kimetaṃ ‘asmī’ti vadesi”ti? “Alaṃ, āvuso dāsaka, kiṃ imāya sandhāvanikāya! Āharāvuso, daṇḍaṃ; ahameva yena therā bhikkhū tenupasaṅkamissāmī”ti.
   Atha kho āyasmā khemako daṇḍamolubbha yena therā bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā therehi bhikkhūhi saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho āyasmantaṃ khemakaṃ therā bhikkhū etadavocuṃ– “yametaṃ, āvuso khemaka, ‘asmī’ti vadesi, kimetaṃ ‘asmī’ti vadesi? Rūpaṃ ‘asmī’ti vadesi, aññatra rūpā ‘asmī’ti vadesi? Vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ ‘asmī’ti vadesi, aññatra viññāṇā ‘asmī’ti vadesi? Yametaṃ, āvuso khemaka, ‘asmī’ti vadesi, kimetaṃ ‘asmī’ti vadesī”ti? “Na khvāhaṃ, āvuso, rūpaṃ ‘asmī’ti vadāmi; napi aññatra rūpā ‘asmī’ti vadāmi. Na vedanaṃ… na saññaṃ… na saṅkhāre… na viññāṇaṃ ‘asmī’ti vadāmi; napi aññatra viññāṇā ‘asmī’ti vadāmi. Api ca me, āvuso, pañcasu upādānakkhandhesu ‘asmī’ti adhigataṃ ‘ayamahamasmī’ti na ca samanupassāmi”.
   “Seyyathāpi, āvuso, uppalassa vā padumassa vā puṇḍarīkassa vā gandho. Yo nu kho evaṃ vadeyya– ‘pattassa gandho’ti vā ‘vaṇṇassa gandho’ti vā ‘kiñjakkhassa gandho’ti vā sammā nu kho so vadamāno vadeyyā”ti? “No hetaṃ, āvuso”. “Yathā kathaṃ, panāvuso, sammā byākaramāno byākareyyā”ti? “‘Pupphassa gandho’ti kho, āvuso, sammā byākaramāno byākareyyā”ti. “Evameva khvāhaṃ, āvuso, na rūpaṃ ‘asmī’ti vadāmi, napi aññatra rūpā ‘asmī’ti vadāmi. Na vedanaṃ… na saññaṃ… na saṅkhāre… na viññāṇaṃ ‘asmī’ti vadāmi, napi aññatra viññāṇā ‘asmī’ti vadāmi. Api ca me, āvuso, pañcasu upādānakkhandhesu ‘asmī’ti adhigataṃ ‘ayamahamasmī’ti na ca samanupassāmi”.
   “Kiñcāpi, āvuso, ariyasāvakassa pañcorambhāgiyāni saṃyojanāni pahīnāni bhavanti, atha khvassa hoti– ‘yo ca pañcasu upādānakkhandhesu anusahagato asmīti māno, asmīti chando, asmīti anusayo asamūhato. So aparena samayena pañcasu upādānakkhandhesu udayabbayānupassī viharati– iti rūpaṃ, iti rūpassa samudayo, iti rūpassa atthaṅgamo; iti vedanā… iti saññā… iti saṅkhārā… iti viññāṇaṃ, iti viññāṇassa samudayo, iti viññāṇassa atthaṅgamo’ti. Tassimesu pañcasu upādānakkhandhesu udayabbayānupassino viharato yopissa hoti pañcasu upādānakkhandhesu anusahagato ‘asmī’ti, māno ‘asmī’ti, chando ‘asmī’ti anusayo asamūhato, sopi samugghātaṃ gacchati.
   “Seyyathāpi āvuso, vatthaṃ saṃkiliṭṭhaṃ malaggahitaṃ. Tamenaṃ sāmikā rajakassa anupadajjuṃ. Tamenaṃ rajako ūse vā khāre vā gomaye vā sammadditvā acche udake vikkhāleti. Kiñcāpi taṃ hoti vatthaṃ parisuddhaṃ pariyodātaṃ, atha khvassa hoti yeva anusahagato ūsagandho vā khāragandho vā gomayagandho vā asamūhato. Tamenaṃ rajako sāmikānaṃ deti. Tamenaṃ sāmikā gandhaparibhāvite karaṇḍake nikkhipanti. Yopissa hoti anusahagato ūsagandho vā khāragandho vā gomayagandho vā asamūhato, sopi samugghātaṃ gacchati. Evameva kho, āvuso, kiñcāpi ariyasāvakassa pañcorambhāgiyāni saṃyojanāni pahīnāni bhavanti, atha khvassa hoti yeva pañcasu upādānakkhandhesu anusahagato ‘asmī’ti, māno ‘asmī’ti, chando ‘asmī’ti anusayo asamūhato. So aparena samayena pañcasu upādānakkhandhesu udayabbayānupassī viharati. ‘Iti rūpaṃ, iti rūpassa samudayo, iti rūpassa atthaṅgamo; iti vedanā… iti saññā… iti saṅkhārā… iti viññāṇaṃ, iti viññāṇassa samudayo, iti viññāṇassa atthaṅgamo’ti. Tassa imesu pañcasu upādānakkhandhesu udayabbayānupassino viharato yopissa hoti pañcasu upādānakkhandhesu anusahagato ‘asmī’ti, māno ‘asmī’ti, chando ‘asmī’ti anusayo asamūhato, sopi samugghātaṃ gacchatī”ti.
   Evaṃ vutte, therā bhikkhū āyasmantaṃ khemakaṃ etadavocuṃ– “na kho mayaṃ āyasmantaṃ khemakaṃ vihesāpekhā pucchimha, api cāyasmā khemako pahosi tassa bhagavato sāsanaṃ vitthārena ācikkhituṃ desetuṃ paññāpetuṃ paṭṭhapetuṃ vivarituṃ vibhajituṃ uttānīkātuṃ. Tayidaṃ āyasmatā khemakena tassa bhagavato sāsanaṃ vitthārena ācikkhitaṃ desitaṃ paññāpitaṃ paṭṭhapitaṃ vivaritaṃ vibhajitaṃ uttānīkatan”ti.
   Idamavoca āyasmā khemako. Attamanā therā bhikkhū āyasmato khemakassa bhāsitaṃ abhinanduṃ. Imasmiñca pana veyyākaraṇasmiṃ bhaññamāne saṭṭhimattānaṃ therānaṃ bhikkhūnaṃ anupādāya āsavehi cittāni vimucciṃsu, āyasmato khemakassa cāti. Sattamaṃ.