本經與巴利《相應部》之《焰摩迦經》的內容完全相同。有許多法友看不太懂本經的內容,是因為不清楚焰摩迦的預設立場是站在有一個「我」的出發點,並且認為這世間不是「常」就是「斷」,於是當他聽到世尊說寂滅涅槃時,他又陷入另一「斷滅」的惡邪見,認為有一個實體或有情叫做「如來」或「阿羅漢」,這個叫做「如來」或「阿羅漢」的實體或有情死後便完全消滅,什麼都不存在,如同人間蒸發。

    於是舍利弗尊者導引他觀察色、受、想、行、識等五蘊是無常變易、因緣聚合,是苦、是不好的,其中找不到一個叫做「我」或「阿羅漢」、「如來」的存在實體,舍利弗的目的是希望焰摩迦能跳脫出「常」、「斷」兩種邊見,以中立緣起的角度去正思惟五蘊的真相,如來或阿羅漢因為已厭離五蘊的生滅,所以已徹底止息對五蘊的追求、抓取,不再錯執五取蘊是「我」或「我所」,「根」、「塵」、「識」之間彼此不再有「貪愛、渴愛的繫縛」,如共同綁在白牛與黑牛脖子上的「軛鞅」已斷除。   

    好!問題是阿羅漢死後又是如何?當我提出這樣的疑問時,我又是站在有一個叫做阿羅漢的「有情」的前提去發問,所以這樣的假議題並不成立。

    雜阿含經裡記載有一位阿羅漢自殺後,魔羅遍尋他的去處皆不可得。魔羅當然不可能找得到這位阿羅漢的蹤跡,因為這位阿羅漢已徹底斷除對色、受、想、行、識的貪愛、渴愛、追求、抓取,已經不再有「集」,不再有「積聚」,所以下一世的五蘊也無法相續再生,既不再有「生」,也就不再有「滅」,不會有憂、悲、苦、惱等純大苦聚集起, 導致再生(下一生)的渴愛已止息,來生便無所依憑,那麼任憑魔羅的神通如何的廣大,又如何能發現及找到這位阿羅漢死後去了哪裡?!

    又有一個問題產生了,阿羅漢是聖戒成就的聖者,所以一定不會故意造惡。但如果阿羅漢已經沒有下一生,那麼阿羅漢在生時所造的善業又如何?難道就沒有善報?這樣豈不違背善有善報的業果法則?

    我們必須慎思明辨阿羅漢與非阿羅漢之間的不同。非阿羅漢因為未斷盡煩惱,故而其行為不論善惡都伴有渴愛,也就是貪瞋癡,故而非阿羅漢出於「故意」所造的行都稱之為「業」,會有下一生的果報。

    但阿羅漢因已徹底斷除貪瞋癡,就像將一棵大樹的根都給砍除,徹底斷除其生機,所以不會有來生,故其善行中已沒有任何貪瞋癡或其他的雜染,已無積聚或抓取(已無苦集滅道中的「集」),他們的行為只能稱做「善行」而不能稱做「善業」,他們的善行並不會招致來生的福報,也就是有「行」而無「業」。

    在《法句偈》第九十三句和《長老偈》第九十二句裡面的偈語有云:“彼漏已盡,不依於食;空於無相,彼解脫境;如鳥飛空,蹤跡難知。”

    對一般非阿羅漢而言,凡走過必留下痕跡。但是對於阿羅漢們而言,雖然還會托缽、吃飯,也會持戒、入定、聽聞佛法、服務僧眾、禮敬上座、禮敬佛陀等,但他們的這些行為就像是天空中的飛鳥一樣,找不到任何的痕跡。

    涅槃,是「貪」徹底的止息;是「瞋」徹底的止息;是「癡」徹底的止息。涅槃,是在阿羅漢還活著的時候即可親證,並不是死後的境界。

選譯自《雜阿含經》第一○四篇

喬正一白話譯於西元二○○五年六月十九日

重新修訂於西元2015/6/23農曆五月初八之八關齋戒日

    我是這樣聽說的:

    有一次,佛陀住在古印度舍衛國祇樹給孤獨園林內,當時有一比丘名叫焰摩迦,生起惡邪見,宣稱:「以我對佛法的了解,所謂阿羅漢死後便一無所有,如同人間蒸發。」

    當時,有許多比丘聽到他這麼說,都來問他:「你真的說過『以我對佛法的了解,所謂阿羅漢死後一無所有,如同人間蒸發』這樣的話?」

    焰摩迦答說:「是的,諸位尊者。」

    比丘們勸焰摩迦:「唉呀!!你可千萬不要誣謗世尊,誣謗世尊者不善。世尊根本從未這麼說過,你應當捨棄這種惡邪見。」

    比丘們雖如此苦口婆心地勸說,焰摩迦比丘仍堅持己見。

    比丘們發現無法動搖焰摩迦比丘的邪見,只好離去,前往尊者舍利弗的住處,將上情告知舍利弗尊者,並說:「希望尊者慈悲,令焰摩迦比丘止息這種惡邪見。」

    舍利弗接受比丘們的勸請:「好!我會去令他止息惡邪見。」

    比丘們聽到舍利弗的話,都感到安心及歡喜,各自回到自己的住處。

    第二天清晨,尊者舍利弗著衣持缽入舍衛城乞食。用過餐後便離開舍衛城,回到精舍置妥衣缽,前往焰摩迦比丘的住處。

    焰摩迦比丘遙見尊者舍利弗前來,立即為他敷座洗足,安放停腳机迎接他,並為他置妥衣缽,請舍利弗就座。

    舍利弗尊者就座並洗腳後,問焰摩迦比丘:「你真的說過『以我對佛法的了解,阿羅漢死後一無所有,如同人間蒸發』這樣的話?」

    焰摩迦比丘對舍利弗說:「沒錯,尊者。」

    舍利弗問:「我現在問你,你就依你的見解回答我。焰摩迦,色是常?還是無常?」

    「尊者,是無常。」

    「既然是無常,那是不是苦?」

    「是苦。」

    「既然是無常、是苦、是變易(遷流不定)的現象,那麼多聞聖弟子還會認為色就是【我】?或於色蘊之外可以另發現或找到【我】這個東西?又或者【我】這個東西存在於色蘊之中?」

    「都不能,尊者,受、想、行、識也都不能。」

    「那麼,焰摩迦,色是如來【如來,指聖者,或指一般世俗認為的生死流轉的生命主體】嗎?」

    「不是,尊者。」

    「受、想、行、識是如來【聖者】嗎?」

    「都不是,尊者。」

    「那麼焰摩迦,在色蘊之外能發現或找到有一個叫如來的東西嗎?又或者於受、想、行、識之外能發現或找到另有一個叫如來的東西存在?」

    「不能,尊者。」

    「那是不是在色蘊之中另有一個叫如來的東西呢?又或者在受、想、行、識之中另有一個叫如來的東西存在嗎?」

    「都不是,尊者。」

    「如來是一個具有色、受、想、行、識的組合體嗎?」

    「不是,尊者。」

    「那麼無色、無受、無想、無行、無識就是如來囉?」

    「也不是,尊者。」

    「就是這樣囉!焰摩迦,如來【聖者】是如實洞察、見法真實及親證法義,不論對五蘊身心或身心以外的世界都不渴愛、不抓取、不追求,不以【常】或【斷】的假設前提去思惟法義。所以你怎能說出『以我對佛法的了解,所謂漏盡阿羅漢死後一無所有』這樣的話?」

    「我的確是不應該這樣說,尊者。」

    「焰摩迦,那麼你現在的見解是如何?」

    「尊者,我先前是因為無知的緣故而不解法義,所以才會有如是惡邪見的說法。現在聽聞尊者的解說後,原先的誤解及無明都已斷除。」

    「焰摩迦,如果今後還有人以同樣的問題這麼問你,你會怎麼回答?」

    「尊者舍利弗,如果有人以同樣的問題來問我,我會這麼回答:『阿羅漢因確實證悟色是無常(遷流不定),而無常就是苦,對於苦的現象不再渴愛、追求、抓取【註:苦集(貪、瞋、痴)已徹底斷除、止息】,因而寂靜、清涼、永盡無餘【註:苦滅=寂滅涅槃】。凡受、想、行、識也都是如此。今後只要有人以這問題來問我,我就會這麼回答。」

    「說得好!說得好!焰摩迦,你確實應該這麼回答。為什麼呢?因為阿羅漢確實覺悟色是無常,而無常就是苦,凡無常、苦都是因緣聚合、離散及生滅的現象。其它受、想、行、識也都是如此。」

    舍利弗解說到這裡,焰摩迦比丘當下遠塵離垢,獲得法眼淨【註:初果】。

    舍利弗尊者繼續對焰摩迦比丘說:「我再為你舉個例子說明。假設有位長者因享有巨額財富,於是四處徵求僕人幫忙守護財物。這時有個壞人,不懷好意,假裝前來應徵僕人,等待機會謀財害命。這個壞人晚睡早起,侍奉左右,謹慎認真,口才又好,深得主人信寵,將他視作自己的親友、兒子般,對他深信不疑,不加防護。最後壞人找到機會手執利刃,斷送長者的性命。

    焰摩迦,你認為這個壞人當他如親友般地為長者服務之時,豈不是在一開始就已計畫,存心不良等待謀害的機會,甚至到最後這位長者被謀害時都還蒙在鼓裡,不能察覺其陰謀?」

    「確實如此,尊者。」 

    舍利弗又對焰摩迦比丘說:「如果這位長者一開始就知悉此人欲謀財害命的陰謀,而善加防護,不就可以避免不幸的發生了?」

    「的確如此,尊者。」

    「同樣的道理,焰摩迦。愚癡無聞的凡夫在面對五受陰時會將之視作永恆不變,視作安隱、不會生病,視作是【我】或【我所有】。對五受陰保護愛惜,但最後反被五受陰所害,就如同那位長者被偽裝成親友的壞人所謀害而仍不覺知。

    焰摩迦,多聞聖弟子在面對五受陰時,會正觀並認清五陰如病、如癰、如刺、如殺人者、無常、苦、空、非我、非我所。對此五受陰不抓取、執著,不貪()愛追求,因不貪()愛追求所以不執著抓取,因不執著抓取便能自覺涅槃,為自己作證:『此生已是歷劫生死的最後一站,我已完成圓滿的梵行,我該修行的功課都已完成,我不會再有下一生了,我已很清楚知道自己解脫了。』」

    舍利弗尊者解說完後,焰摩迦比丘當下不起諸漏【煩惱、心結】,心得解脫【註:阿羅漢】。

    舍利弗尊者為焰摩迦比丘說完法後,便從座位起身離去。

 

(一四)如是我聞。一時。
佛住舍衛國祇樹給孤獨園。爾時。有比丘名焰摩迦。
起惡邪見。作如是言。如我解佛所說法。
漏盡阿羅漢身壞命終更無所有。時。
有眾多比丘聞彼所說。往詣其所。語焰摩迦比丘言。
汝實作是說。如我解佛所說法。
漏盡阿羅漢身壞命終更無所有耶。答言。實爾。諸尊。時。
諸比丘語焰摩迦。勿謗世尊。
謗世尊者不善。世尊不作是說。汝當盡捨此惡邪見
諸比丘說此語時。
焰摩迦比丘猶執惡邪見。作如是言。諸尊。唯此真實。異則虛妄。
如是三說。時。
諸比丘不能調伏焰摩迦比丘。即便捨去。往詣尊者舍利弗所。
語尊者舍利弗言。尊者。
當知彼焰摩迦比丘起如是惡邪見言。我解知佛所說法。
漏盡阿羅漢身壞命終更無所有。
我等聞彼所說已。故往問焰摩迦比丘。
汝實作如是知見耶。彼答我言。諸尊。實爾。異則愚說。
我即語言。汝勿謗世尊。世尊不作此語。
汝當捨此惡邪見。再三諫彼。猶不捨惡邪見。
是故我今詣尊者所。唯願尊者。
當令焰摩迦比丘息惡邪見。憐愍彼故。舍利弗言。
如是。我當令彼息惡邪見。時。
眾多比丘聞舍利弗語。歡喜隨喜。而還本處
爾時。尊者舍利弗晨朝著衣持缽。
入舍衛城乞食。食已。出城。還精舍舉衣缽已。
往詣焰摩迦比丘所。時。
焰摩迦比丘遙見尊者舍利弗來。即為敷座洗足。安停腳机奉迎。
為執衣缽。請令就座。尊者舍利弗就座.
洗足已。語焰摩迦比丘。汝實作如是語。
我解知世尊所說法。
漏盡阿羅漢身壞命終無所有耶。焰摩迦比丘白舍利弗言。
實爾。尊者舍利弗。舍利弗言。我今問汝。
隨意答我。云何焰摩迦。色為常耶。
為非常耶。答言。尊者舍利弗。無常。復問。
若無常者。是苦不。答言。是苦。復問。若無常.苦。
是變易法。多聞聖弟子寧於中見我.異我.
相在不。答言。不也。尊者舍利弗。受.想.行.
識亦復如是。復問。云何。焰摩迦。
色是如來耶。答言。不也。尊者舍利弗。受.想.行.
識是如來耶。答言。不也。尊者舍利弗。復問。云何。
焰摩迦。異色有如來耶。異受.想.行.
識有如來耶。答言。不也。尊者舍利弗。復問。
色中有如來耶。受.想.行.識中有如來耶。答言。不也。
尊者舍利弗。復問。如來中有色耶。
如來中有受.想.行.識耶。答言。不也。尊者舍利弗
復問。非色.受.想.行.識有如來耶。答言。
不也。尊者舍利弗。如是。焰摩迦。
如來見法真實。如住無所得。無所施設。
汝云何言我解知世尊所說。
漏盡阿羅漢身壞命終無所有。為時說耶。答言。不也。尊者舍利弗
復問。焰摩迦。先言我解知世尊所說。
漏盡阿羅漢身壞命終無所有。
云何今復言非耶。焰摩迦比丘言。尊者舍利弗。我先不解.
無明故。作如是惡邪見說。
聞尊者舍利弗說已。不解.無明。一切悉斷。復問。焰摩迦。
若復問。比丘。如先惡邪見所說。
今何所知見一切悉得遠離。汝當云何答。焰摩迦答言。
尊者舍利弗。若有來問者。我當如是答。
漏盡阿羅漢色無常。無常者是苦。苦者寂靜.
清涼.永沒。受.想.行.識亦復如是。有來問者。
作如是答。舍利弗言。善哉。善哉。
焰摩迦比丘。汝應如是答。所以者何。
漏盡阿羅漢色無常。無常者是苦。苦無常.苦者。
是生滅法。受.想.行.識亦復如是。
尊者舍利弗說是法時。焰摩迦比丘遠塵離垢。得法眼淨
尊者舍利弗語焰摩迦比丘。今當說譬。
夫智者以譬得解。如長者子。
長者子大富多財。廣求僕從。善守護財物。時。有怨家惡人。
詐來親附。為作僕從。常伺其便。晚眠早起。
侍息左右。謹敬其事。遜其言辭。
令主意悅。作親友想.子想。極信不疑。不自防護。
然後手執利刀。以斷其命。焰摩迦比丘。
於意云何。彼惡怨家。為長者親友。
非為初始方便。害心常伺其便。至其終耶。
而彼長者。不能覺知。至今受害。答言。實爾。
尊者。舍利弗語焰摩迦比丘。於意云何。
彼長者本知彼人詐親欲害。善自防護。
不受害耶。答言。如是。尊者舍利弗。如是。
焰摩迦比丘。愚癡無聞凡夫於五受陰作常想.
安隱想.不病想.我想.我所想。
於此五受陰保持護惜。終為此五受陰怨家所害。如彼長者。
為詐親怨家所害而不覺知。焰摩迦。
多聞聖弟子於此五受陰。觀察如病.如癰.如刺.如殺。
無常.苦.空.非我.非我所。於此五受陰不著.
不受.不受故不著。不著故自覺涅槃。
我生已盡。梵行已立。所作已作。自知不受後有。
尊者舍利弗說是法時。
焰摩迦比丘不起諸漏。心得解脫。
尊者舍利弗為焰摩迦比丘說法。示教照喜已。從座起去

巴利語經文
SN.22.85/(3). Yamakasuttaṃ
   85. Ekaṃ samayaṃ āyasmā sāriputto sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Tena kho pana samayena yamakassa nāma bhikkhuno evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ hoti– “tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā”ti.
   Assosuṃ kho sambahulā bhikkhū yamakassa kira nāma bhikkhuno evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ hoti– “tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā”ti. Atha kho te bhikkhū yenāyasmā yamako tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā āyasmatā yamakena saddhiṃ sammodiṃsu. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinnā kho te bhikkhū āyasmantaṃ yamakaṃ etadavocuṃ–
   “Saccaṃ kira te, āvuso yamaka, evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ– ‘tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’”ti? “Evaṃ khvāhaṃ, āvuso, bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi– ‘khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’”ti.
   “Mā, āvuso yamaka, evaṃ avaca, mā bhagavantaṃ abbhācikkhi. Na hi sādhu bhagavato abbhācikkhanaṃ. Na hi bhagavā evaṃ vadeyya– ‘khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’”ti. Evampi kho āyasmā yamako tehi bhikkhūhi vuccamāno tatheva taṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ thāmasā parāmāsā abhinivissa voharati– “tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā”ti.
   Yato kho te bhikkhū nāsakkhiṃsu āyasmantaṃ yamakaṃ etasmā pāpakā diṭṭhigatā vivecetuṃ, atha kho te bhikkhū uṭṭhāyāsanā yenāyasmā sāriputto tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ sāriputtaṃ etadavocuṃ– “yamakassa nāma, āvuso sāriputta, bhikkhuno evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ– ‘tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’ti. Sādhāyasmā sāriputto yena yamako bhikkhu tenupasaṅkamatu anukampaṃ upādāyā”ti. Adhivāsesi kho āyasmā sāriputto tuṇhībhāvena. Atha kho āyasmā sāriputto sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito yenāyasmā yamako tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā yamakena saddhiṃ sammodi …pe… ekamantaṃ nisinno kho āyasmā sāriputto āyasmantaṃ yamakaṃ etadavoca–
   “Saccaṃ kira te, āvuso yamaka, evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ– ‘tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’”ti? “Evaṃ khvāhaṃ, āvuso, bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā”ti.
   “Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, āvuso”. “Vedanā niccā… saññā… saṅkhārā… viññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, āvuso”. Tasmātiha …pe… evaṃ passaṃ …pe… nāparaṃ itthattāyāti pajānātī”ti.
   “Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso” “vedanaṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”… “saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
   “Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, rūpasmiṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”. “Aññatra rūpā tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”. “Vedanāya… aññatra vedanāya …pe… saññāya… aññatra saññāya… saṅkhāresu… aññatra saṅkhārehi… viññāṇasmiṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”. “Aññatra viññāṇā tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
   “Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṃ… vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
   “Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, ayaṃ so arūpī… avedano… asaññī… asaṅkhāro… aviññāṇo tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”. “Ettha ca te, āvuso yamaka, diṭṭheva dhamme saccato thetato tathāgate anupalabbhiyamāne, kallaṃ nu te taṃ veyyākaraṇaṃ– ‘tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’”ti?
   “Ahu kho me taṃ, āvuso sāriputta, pubbe aviddasuno pāpakaṃ diṭṭhigataṃ; idañca panāyasmato sāriputtassa dhammadesanaṃ sutvā tañceva pāpakaṃ diṭṭhigataṃ pahīnaṃ, dhammo ca me abhisamito”ti.
   “Sace taṃ, āvuso yamaka, evaṃ puccheyyuṃ– ‘yo so, āvuso yamaka, bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā kiṃ hotī’ti? Evaṃ puṭṭho tvaṃ, āvuso yamaka, kinti byākareyyāsī”ti? “Sace maṃ, āvuso, evaṃ puccheyyuṃ– ‘yo so, āvuso yamaka, bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā kiṃ hotī’ti? Evaṃ puṭṭhohaṃ, āvuso, evaṃ byākareyyaṃ– ‘rūpaṃ kho, āvuso, aniccaṃ. Yadaniccaṃ taṃ dukkhaṃ; yaṃ dukkhaṃ taṃ niruddhaṃ tadatthaṅgataṃ. Vedanā… saññā… saṅkhārā… viññāṇaṃ aniccaṃ. Yadaniccaṃ taṃ dukkhaṃ; yaṃ dukkhaṃ taṃ niruddhaṃ tadatthaṅgatan’ti. Evaṃ puṭṭhohaṃ āvuso, evaṃ byākareyyan”ti.
   “Sādhu sādhu, āvuso yamaka! Tena hāvuso, yamaka, upamaṃ te karissāmi etasseva atthassa bhiyyosomattāya ñāṇāya. Seyyathāpi, āvuso yamaka, gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo; so ca ārakkhasampanno. Tassa kocideva puriso uppajjeyya anatthakāmo ahitakāmo ayogakkhemakāmo jīvitā voropetukāmo. Tassa evamassa – ‘ayaṃ kho gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo; so ca ārakkhasampanno; nāyaṃ sukaro pasayha jīvitā voropetuṃ. Yaṃnūnāhaṃ anupakhajja jīvitā voropeyyan’ti. So taṃ gahapatiṃ vā gahapatiputtaṃ vā upasaṅkamitvā evaṃ vadeyya– ‘upaṭṭhaheyyaṃ taṃ, bhante’ti. Tamenaṃ so gahapati vā gahapatiputto vā upaṭṭhāpeyya. So upaṭṭhaheyya pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī. Tassa so gahapati vā gahapatiputto vā mittatopi naṃ saddaheyya; suhajjatopi naṃ saddaheyya; tasmiñca vissāsaṃ āpajjeyya. Yadā kho, āvuso, tassa purisassa evamassa– ‘saṃvissattho kho myāyaṃ gahapati vā gahapatiputto vā’ti, atha naṃ rahogataṃ viditvā tiṇhena satthena jīvitā voropeyya.
   “Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, yadā hi so puriso amuṃ gahapatiṃ vā gahapatiputtaṃ vā upasaṅkamitvā evaṃ āha– ‘upaṭṭhaheyyaṃ taṃ, bhante’ti, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṃ na aññāsi– ‘vadhako me’ti. Yadāpi so upaṭṭhahati pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṃ na aññāsi– ‘vadhako me’ti. Yadāpi naṃ rahogataṃ viditvā tiṇhena satthena jīvitā voropeti, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṃ na aññāsi– ‘vadhako me’”ti. “Evamāvuso”ti. “Evameva kho, āvuso, assutavā puthujjano ariyānaṃ adassāvī ariyadhammassa akovido ariyadhamme avinīto, sappurisānaṃ adassāvī sappurisadhammassa akovido sappurisadhamme avinīto rūpaṃ attato samanupassati, rūpavantaṃ vā attānaṃ; attani vā rūpaṃ, rūpasmiṃ vā attānaṃ. Vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ attato samanupassati, viññāṇavantaṃ vā attānaṃ; attani vā viññāṇaṃ, viññāṇasmiṃ vā attānaṃ”.
   “So aniccaṃ rūpaṃ ‘aniccaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Aniccaṃ vedanaṃ ‘aniccā vedanā’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Aniccaṃ saññaṃ ‘aniccā saññā’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Anicce saṅkhāre ‘aniccā saṅkhārā’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Aniccaṃ viññāṇaṃ ‘aniccaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti.
   “Dukkhaṃ rūpaṃ ‘dukkhaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Dukkhaṃ vedanaṃ… dukkhaṃ saññaṃ… dukkhe saṅkhāre… dukkhaṃ viññāṇaṃ ‘dukkhaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti.
   “Anattaṃ rūpaṃ ‘anattā rūpan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Anattaṃ vedanaṃ… anattaṃ saññaṃ… anatte saṅkhāre… anattaṃ viññāṇaṃ ‘anattaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti.
   “Saṅkhataṃ rūpaṃ ‘saṅkhataṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Saṅkhataṃ vedanaṃ… saṅkhataṃ saññaṃ… saṅkhate saṅkhāre… saṅkhataṃ viññāṇaṃ ‘saṅkhataṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti.
   “Vadhakaṃ rūpaṃ ‘vadhakaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Vadhakaṃ vedanaṃ ‘vadhakā vedanā’ti… vadhakaṃ saññaṃ ‘vadhakā saññā’ti… vadhake saṅkhāre ‘vadhakā saṅkhārā’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Vadhakaṃ viññāṇaṃ ‘vadhakaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti.
   “So rūpaṃ upeti upādiyati adhiṭṭhāti ‘attā me’ti. Vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ upeti upādiyati adhiṭṭhāti ‘attā me’ti. Tassime pañcupādānakkhandhā upetā upādinnā dīgharattaṃ ahitāya dukkhāya saṃvattanti.
   “Sutavā ca kho, āvuso, ariyasāvako ariyānaṃ dassāvī …pe… sappurisadhamme suvinīto na rūpaṃ attato samanupassati, na rūpavantaṃ attānaṃ; na attani rūpaṃ, na rūpasmiṃ attānaṃ. Na vedanaṃ… na saññaṃ… na saṅkhāre… na viññāṇaṃ attato samanupassati, na viññāṇavantaṃ attānaṃ; na attani viññāṇaṃ, na viññāṇasmiṃ attānaṃ.
   “So aniccaṃ rūpaṃ ‘aniccaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Aniccaṃ vedanaṃ aniccaṃ saññaṃ… anicce saṅkhāre aniccaṃ viññāṇaṃ ‘aniccaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
   “Dukkhaṃ rūpaṃ ‘dukkhaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Dukkhaṃ vedanaṃ… dukkhaṃ saññaṃ… dukkhe saṅkhāre… dukkhaṃ viññāṇaṃ ‘dukkhaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
   “Anattaṃ rūpaṃ ‘anattā rūpan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Anattaṃ vedanaṃ… anattaṃ saññaṃ… anatte saṅkhāre… anattaṃ viññāṇaṃ ‘anattā viññāṇan’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
   “Saṅkhataṃ rūpaṃ ‘saṅkhataṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Saṅkhataṃ vedanaṃ… saṅkhataṃ saññaṃ… saṅkhate saṅkhāre… saṅkhataṃ viññāṇaṃ ‘saṅkhataṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
   “Vadhakaṃ rūpaṃ ‘vadhakaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Vadhakaṃ vedanaṃ… vadhakaṃ saññaṃ… vadhake saṅkhāre “vadhakā saṅkhārā”ti yathābhūtaṃ pajānāti. Vadhakaṃ viññāṇaṃ ‘vadhakaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
   “So rūpaṃ na upeti, na upādiyati, nādhiṭṭhāti– ‘attā me’ti. Vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ na upeti, na upādiyati, nādhiṭṭhāti– ‘attā me’ti. Tassime pañcupādānakkhandhā anupetā anupādinnā dīgharattaṃ hitāya sukhāya saṃvattantī”ti. “Evametaṃ, āvuso sāriputta, hoti yesaṃ āyasmantānaṃ tādisā sabrahmacārino anukampakā atthakāmā ovādakā anusāsakā. Idañca pana me āyasmato sāriputtassa dhammadesanaṃ sutvā anupādāya āsavehi cittaṃ vimuttan”ti. Tatiyaṃ.