|
本經與巴利語聖典《長部》之《大般涅槃經》(《Mahāparinibbānasuttaṃ》)的內容完全相同。
本經是世尊在入滅前收了一位最後的弟子,並對他說:「在所有的教法或教義中,若無八聖道者,就必然無第一沙門果,第二、第三、第四沙門果。須跋!正因為佛法中有八聖道之故,便有第一沙門果,第二、第三、第四沙門果。」並說道:「若諸比丘皆能奉行八正道並守護諸根,則此世間就一定會有阿羅漢的存在。」
這個世上目前還有沒有阿羅漢?佛陀在本經中已經說得很清楚,只要還有比丘肯奉行八正道,這個世上就一定還有四雙八輩的佛教聖人,就一定有已臻解脫的阿羅漢。
而現今雖是末法時期,但仍有八正道,且有奉行八正道的比丘,所以仍有阿羅漢的存在,只是相較於佛陀時代的正法時期,已為數不多,甚至是鳳毛麟角。
選譯自《長阿含經》
喬正一白話譯於中華民國一○一年十月七日星期日八關齋戒日
這是發生在佛陀即將入滅前的事。
當時在古印度的拘尸城內,有一名外道梵志,名叫須跋,已有一百二十歲的高齡,他博學多聞,聰明多智,祇可惜在這一百二十年的歲月裡他都未曾親賭佛陀,也未聽聞過佛法。
就在世尊即將入滅之前,這位沙門的善根成熟了,他從別人那裡聽說沙門瞿曇將於當晚在雙樹林間取滅度,於是心想:「我於法有疑,唯有瞿曇能解我意,我應當及時前往求教。」
即於當夜,他走出拘尸城,來到雙樹林間,他走向阿難尊者,先向他行禮,然後對阿難說:「我聽說瞿曇沙門將於今夜取滅度,故而來此,欲求一見。我於法有疑,願見瞿曇一解我意,不知是否有空可以讓我見上一面?」
阿難回道:「不行!須跋!佛陀身有疾病,你不可以在這個時候去打擾他。」
但須跋仍堅持請求見世尊一面,故而再三懇求:「我聽說如來一出世,就猶如優曇缽花出現在人間那般的短暫與難得,故而前來求見,欲解所疑,拜託讓我見上一面吧!」
阿難尊者仍阻止,並說道:「真的不行!佛陀身有疾病,你不要去打擾他。」
就在這時,佛陀對阿難說:「你不要阻止他!讓他進來,他是真有誠意來求教的,並無嬈亂之意,如果他聽聞過我的教法,必得開解。」
於是阿難對須跋說道:「好吧!你想要見佛,就趁現在把握難得的時機吧。」
「謝謝!感恩!」須跋向阿難尊者道謝後,立即走入雙樹林,他跪在地上向佛陀行禮,然後起身坐在一旁,他問佛:「我於法有疑,不知是否能為我開解?」
佛陀說:「你儘管問吧!」
須跋即問道:「瞿曇!我想請問,其他教派的教主,都自稱為大師,例如:不蘭迦葉、末伽梨憍舍利、阿浮陀翅舍金披羅、波浮迦旃、薩若毘耶梨弗、尼揵子,而這些大師們的教法教義全都不相同,不知瞿曇沙門是否都能盡知?抑或不盡全然明瞭呢?」
佛陀說道:「我們不要浪費時間去討論這個問題,他們的教義我都知道。但我今天可以為你解說更深妙的法,請你諦聽!諦聽!好好的思惟。」
須跋很謙遜的受教。
佛陀說道:「在所有的教法或教義中,若無八聖道者,就必然無第一沙門果,第二、第三、第四沙門果。須跋!正因為佛法中有八聖道之故,便有第一沙門果,第二、第三、第四沙門果。須跋!今天,我的教法中有八聖道,所以有第一沙門果,第二、第三、第四沙門果,而外道異眾則無沙門果。」
於時,世尊為須跋說了以下的偈頌:
「我年二十九, 出家求善道;
須跋我成佛, 今已五十年。
戒定智慧行, 獨處而思惟;
今說法之要, 此外無沙門。」
佛陀告訴須跋:「若諸比丘皆能奉行八正道並守護諸根,則此世間就一定會有阿羅漢的存在。」
這時,須跋轉身對阿難說:「所有的比丘從沙門瞿曇這裡已行梵行,今行、當行梵行者,皆得大利。阿難!你於如來這裡修行梵行,亦獲得大利,我得以面覲如來,諮問所疑,亦獲得大利。」
須跋立即對佛陀表示:「我今天想要在如來的教法中出家受具戒,不知世尊是否接受我出家?」
佛陀告訴須跋:「原則上,若有外道異學梵志於我教法中修梵行者,會有四個月的觀察期,其用意是觀其行,聽其言,察其志性是否具諸威儀而無漏失,若能通過觀察期的試驗才能於我教法中得受具戒。不過須跋!四個月的觀察期是原則,不是絕對適用在每一個人身上,當知是否能出家,其關鍵還是在個人的言行及修為,所以是因人而異。」
須跋對佛表示:「沒問題,不要說是四個月,就是四年我也能於佛正法中奉獻服務,具諸威儀,無有漏失,乃受具戒。」
佛陀對須跋說:「我剛剛已說過了,關鍵在個人的表現,所以有沒有四個月的觀察期是因人而異的。」
當然,佛陀的意思是須跋不用經過四個月的觀察期。於是,須跋即於當夜出家受戒,淨修梵行,於現法中,自身作證:生死已盡,梵行已立,所作已辦,得如實智,更不受有。
天還未亮,須跋已成羅漢,成為如來最後的弟子,且先於佛陀圓寂。
原文/
是時,
拘尸城內,有一梵志,名曰須跋,年百二十,
耆舊多智,
聞沙門瞿曇今夜於雙樹間當取滅度,自念言:「吾於法有疑,
唯有瞿曇能解我意,今當及時自力而行。」即於其夜,
出拘尸城,詣雙樹間,至阿難所,問訊已,
一面立,白阿難曰:
「我聞瞿曇沙門今夜當取滅度,故來至此,求一相見。我於法有疑,
願見瞿曇,一決我意,寧有閑暇得相見不?」
阿難報言:「止!止!須跋!佛身有疾,無勞擾也。」
須跋固請,乃至再三:「吾聞如來時一出世,
如優曇缽花時時乃出,故來求現,欲決所疑,
寧有閑暇暫相見不?」 阿難答如初:「佛身有疾,
無勞擾也。」 時,佛告阿難:「汝勿遮止!
聽使來入,此欲決疑,無嬈亂也,設聞我法,
必得開解。」 阿難乃告須跋:「汝欲覲佛,
宜知是時。」 須跋即入,問訊已,一面坐,
而白佛言:「我於法有疑,寧有閑暇一決所滯不?」
佛言:「恣汝所問。」 須跋即問:「云何?瞿曇!
諸有別眾,自稱為師,不蘭迦葉、
末伽梨憍舍利、阿浮陀翅舍金披羅、波浮迦旃、
薩若毘耶梨弗、尼揵子,此諸師等,各有異法,
瞿曇沙門能盡知耶?不盡知耶?」 佛言:「止!止!
用論此為,吾悉知耳。今當為汝說深妙法,
諦聽!諦聽!善思念之。」 須跋受教,佛告之曰:
「若諸法中,無八聖道者,則無第一沙門果,第二、
第三、第四沙門果。須跋!
以諸法中有八聖道故,便有第一沙門果,第二、第三、
第四沙門果。須跋!今我法中有八聖道,
有第一沙門果,第二、第三、第四沙門果,
外道異眾無沙門果。」爾時,世尊為須跋而說頌曰:
「我年二十九, 出家求善道;
須跋我成佛, 今已五十年。
戒定智慧行, 獨處而思惟;
今說法之要, 此外無沙門。」
佛告須跋:「若諸比丘皆能自攝者,
則此世間羅漢不空。」 是時,須跋白阿難言:
「諸有從沙門瞿曇已行梵行,今行、當行者,為得大利。
阿難!汝於如來所修行梵行,亦得大利,
我得面覲如來,諮問所疑,亦得大利。今者,
如來則為以弟子[卄/別]而別我已。」 即白佛言:
「我今寧得於如來法中出家受具戒不?」
佛告須跋:
「若有異學梵志於我法中修梵行者,當試四月,觀其人行,察其志性,
具諸威儀無漏失者,則於我法得受具戒。
須跋!當知在人行耳。」 須跋復白言:
「外道異學於佛法中當試四月,觀其人行,
察其志性,具諸威儀無漏失者,乃得具戒。
今我能於佛正法中四歲使役,具諸威儀,
無有漏失,乃受具戒。」 佛告須跋:
「我先已說在人行耳。」 於是,須跋即於其夜,出家受戒,
淨修梵行,於現法中,自身作證:生死已盡,梵行已立,
所作已辦,得如實智,更不受有。時,夜未久,
即成羅漢,是為如來最後弟子,
便先滅度而佛後焉。
巴利語經典
211. Tena kho pana samayena kosinārakā
mallā sandhāgāre sannipatitā honti kenacideva karaṇīyena.
Atha kho āyasmā ānando yena kosinārakānaṃ mallānaṃ
sandhāgāraṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā kosinārakānaṃ
mallānaṃ ārocesi– “ajja kho, vāseṭṭhā, rattiyā pacchime yāme
tathāgatassa parinibbānaṃ bhavissati. Abhikkamatha vāseṭṭhā
abhikkamatha vāseṭṭhā. Mā pacchā vippaṭisārino ahuvattha–
‘amhākañca no gāmakkhette tathāgatassa parinibbānaṃ ahosi,
na mayaṃ labhimhā pacchime kāle tathāgataṃ dassanāyā’”ti.
Idamāyasmato ānandassa vacanaṃ sutvā mallā ca mallaputtā ca
mallasuṇisā ca mallapajāpatiyo ca aghāvino dummanā
cetodukkhasamappitā appekacce kese pakiriya kandanti, bāhā
paggayha kandanti, chinnapātaṃ papatanti, āvaṭṭanti
vivaṭṭanti– ‘atikhippaṃ bhagavā parinibbāyissati, atikhippaṃ
sugato parinibbāyissati, atikhippaṃ cakkhuṃ loke
antaradhāyissatī’ti. Atha kho mallā ca mallaputtā ca
mallasuṇisā ca mallapajāpatiyo ca aghāvino dummanā
cetodukkhasamappitā yena upavattanaṃ mallānaṃ sālavanaṃ
yenāyasmā ānando tenupasaṅkamiṃsu. Atha kho āyasmato
ānandassa etadahosi – “sace kho ahaṃ kosinārake malle
ekamekaṃ bhagavantaṃ vandāpessāmi, avandito bhagavā
kosinārakehi mallehi bhavissati, athāyaṃ ratti vibhāyissati.
Yaṃnūnāhaṃ kosinārake malle kulaparivattaso kulaparivattaso
ṭhapetvā bhagavantaṃ vandāpeyyaṃ– ‘itthannāmo, bhante, mallo
saputto sabhariyo sapariso sāmacco bhagavato pāde sirasā
vandatī’ti. Atha kho āyasmā ānando kosinārake malle
kulaparivattaso kulaparivattaso ṭhapetvā bhagavantaṃ
vandāpesi– ‘itthannāmo, bhante, mallo saputto sabhariyo
sapariso sāmacco bhagavato pāde sirasā vandatī’”ti. Atha kho
āyasmā ānando etena upāyena paṭhameneva yāmena kosinārake
malle bhagavantaṃ vandāpesi.
Subhaddaparibbājakavatthu
212. Tena kho pana samayena subhaddo nāma paribbājako
kusinārāyaṃ paṭivasati. Assosi kho subhaddo paribbājako–
“ajja kira rattiyā pacchime yāme samaṇassa gotamassa
parinibbānaṃ bhavissatī”ti. Atha kho subhaddassa
paribbājakassa etadahosi– “sutaṃ kho pana metaṃ
paribbājakānaṃ vuḍḍhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ
bhāsamānānaṃ– ‘kadāci karahaci tathāgatā loke uppajjanti
arahanto sammāsambuddhā’ti. Ajjeva rattiyā pacchime yāme
samaṇassa gotamassa parinibbānaṃ bhavissati. Atthi ca me
ayaṃ kaṅkhādhammo uppanno, evaṃ pasanno ahaṃ samaṇe gotame,
‘pahoti me samaṇo gotamo tathā dhammaṃ desetuṃ, yathāhaṃ
imaṃ kaṅkhādhammaṃ pajaheyyan’”ti. Atha kho subhaddo
paribbājako yena upavattanaṃ mallānaṃ sālavanaṃ, yenāyasmā
ānando tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ ānandaṃ
etadavoca– “sutaṃ metaṃ, bho ānanda, paribbājakānaṃ
vuḍḍhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ–
‘kadāci karahaci tathāgatā loke uppajjanti arahanto
sammāsambuddhā’ti. Ajjeva rattiyā pacchime yāme samaṇassa
gotamassa parinibbānaṃ bhavissati. Atthi ca me ayaṃ
kaṅkhādhammo uppanno– evaṃ pasanno ahaṃ samaṇe gotame
‘pahoti me samaṇo gotamo tathā dhammaṃ desetuṃ, yathāhaṃ
imaṃ kaṅkhādhammaṃ pajaheyyan’ti. Sādhāhaṃ, bho ānanda,
labheyyaṃ samaṇaṃ gotamaṃ dassanāyā”ti. Evaṃ vutte āyasmā
ānando subhaddaṃ paribbājakaṃ etadavoca– “alaṃ, āvuso
subhadda, mā tathāgataṃ viheṭhesi, kilanto bhagavā”ti.
Dutiyampi kho subhaddo paribbājako …pe… tatiyampi kho
subhaddo paribbājako āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca– “sutaṃ
metaṃ, bho ānanda, paribbājakānaṃ vuḍḍhānaṃ mahallakānaṃ
ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ– ‘kadāci karahaci tathāgatā
loke uppajjanti arahanto sammāsambuddhā’ti. Ajjeva rattiyā
pacchime yāme samaṇassa gotamassa parinibbānaṃ bhavissati.
Atthi ca me ayaṃ kaṅkhādhammo uppanno– evaṃ pasanno ahaṃ
samaṇe gotame, ‘pahoti me samaṇo gotamo tathā dhammaṃ
desetuṃ, yathāhaṃ imaṃ kaṅkhādhammaṃ pajaheyyan’ti. Sādhāhaṃ,
bho ānanda, labheyyaṃ samaṇaṃ gotamaṃ dassanāyā”ti.
Tatiyampi kho āyasmā ānando subhaddaṃ paribbājakaṃ etadavoca–
“alaṃ, āvuso subhadda, mā tathāgataṃ viheṭhesi, kilanto
bhagavā”ti.
213. Assosi kho bhagavā āyasmato ānandassa subhaddena
paribbājakena saddhiṃ imaṃ kathāsallāpaṃ. Atha kho bhagavā
āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi– “alaṃ, ānanda, mā subhaddaṃ
vāresi, labhataṃ, ānanda, subhaddo tathāgataṃ dassanāya. Yaṃ
kiñci maṃ subhaddo pucchissati, sabbaṃ taṃ aññāpekkhova
pucchissati, no vihesāpekkho. Yaṃ cassāhaṃ puṭṭho
byākarissāmi, taṃ khippameva ājānissatī”ti. Atha kho āyasmā
ānando subhaddaṃ paribbājakaṃ etadavoca– “gacchāvuso
subhadda, karoti te bhagavā okāsan”ti. Atha kho subhaddo
paribbājako yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā
bhagavatā saddhiṃ sammodi, sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ
vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho subhaddo
paribbājako bhagavantaṃ etadavoca– “yeme, bho gotama,
samaṇabrāhmaṇā saṅghino gaṇino gaṇācariyā ñātā yasassino
titthakarā sādhusammatā bahujanassa, seyyathidaṃ pūraṇo
kassapo, makkhali gosālo, ajito kesakambalo, pakudho
kaccāyano, sañcayo belaṭṭhaputto, nigaṇṭho nāṭaputto,
sabbete sakāya paṭiññāya abbhaññiṃsu, sabbeva na abbhaññiṃsu
udāhu ekacce abbhaññiṃsu, ekacce na abbhaññiṃsū”ti? “Alaṃ,
subhadda, tiṭṭhatetaṃ– ‘sabbete sakāya paṭiññāya abbhaññiṃsu,
sabbeva na abbhaññiṃsu, udāhu ekacce abbhaññiṃsu, ekacce na
abbhaññiṃsū’ti. Dhammaṃ te, subhadda, desessāmi; taṃ suṇāhi
sādhukaṃ manasikarohi, bhāsissāmī”ti. “Evaṃ, bhante”ti kho
subhaddo paribbājako bhagavato paccassosi. Bhagavā etadavoca–
214. “Yasmiṃ kho, subhadda, dhammavinaye ariyo aṭṭhaṅgiko
maggo na upalabbhati, samaṇopi tattha na upalabbhati.
Dutiyopi tattha samaṇo na upalabbhati. Tatiyopi tattha
samaṇo na upalabbhati. Catutthopi tattha samaṇo na
upalabbhati. Yasmiñca kho, subhadda, dhammavinaye ariyo
aṭṭhaṅgiko maggo upalabbhati, samaṇopi tattha upalabbhati,
dutiyopi tattha samaṇo upalabbhati, tatiyopi tattha samaṇo
upalabbhati, catutthopi tattha samaṇo upalabbhati. Imasmiṃ
kho, subhadda, dhammavinaye ariyo aṭṭhaṅgiko maggo
upalabbhati, idheva, subhadda, samaṇo, idha dutiyo samaṇo,
idha tatiyo samaṇo, idha catuttho samaṇo, suññā parappavādā
samaṇebhi aññehi. Ime ca, subhadda, bhikkhū sammā vihareyyuṃ,
asuñño loko arahantehi assāti.
“Ekūnatiṃso vayasā subhadda, yaṃ pabbajiṃ kiṃkusalānu-esī.
Vassāni paññāsa samādhikāni, yato ahaṃ pabbajito subhadda.
Ñāyassa dhammassa padesavattī, ito bahiddhā samaṇopi natthi.
“Dutiyopi samaṇo natthi. Tatiyopi samaṇo natthi. Catutthopi
samaṇo natthi. Suññā parappavādā samaṇebhi aññehi. Ime ca,
subhadda, bhikkhū sammā vihareyyuṃ, asuñño loko arahantehi
assā”ti.
215. Evaṃ vutte subhaddo paribbājako bhagavantaṃ etadavoca–
“abhikkantaṃ, bhante, abhikkantaṃ, bhante. Seyyathāpi,
bhante, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya,
mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ
dhāreyya, ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti, evamevaṃ
bhagavatā anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ, bhante,
bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca.
Labheyyāhaṃ, bhante, bhagavato santike pabbajjaṃ, labheyyaṃ
upasampadan”ti. “Yo kho, subhadda, aññatitthiyapubbo imasmiṃ
dhammavinaye ākaṅkhati pabbajjaṃ, ākaṅkhati upasampadaṃ, so
cattāro māse parivasati. Catunnaṃ māsānaṃ accayena
āraddhacittā bhikkhū pabbājenti upasampādenti bhikkhubhāvāya.
Api ca mettha puggalavemattatā viditā”ti. “Sace, bhante,
aññatitthiyapubbā imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhantā pabbajjaṃ
ākaṅkhantā upasampadaṃ cattāro māse parivasanti, catunnaṃ
māsānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājenti
upasampādenti bhikkhubhāvāya. Ahaṃ cattāri vassāni
parivasissāmi, catunnaṃ vassānaṃ accayena āraddhacittā
bhikkhū pabbājentu upasampādentu bhikkhubhāvāyā”ti.
Atha kho bhagavā āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi– “tenahānanda,
subhaddaṃ pabbājehī”ti. “Evaṃ, bhante”ti kho āyasmā ānando
bhagavato paccassosi. Atha kho subhaddo paribbājako
āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca– “lābhā vo, āvuso ānanda;
suladdhaṃ vo, āvuso ānanda, ye ettha satthu sammukhā
antevāsikābhisekena abhisittā”ti. Alattha kho subhaddo
paribbājako bhagavato santike pabbajjaṃ, alattha upasampadaṃ.
Acirūpasampanno kho panāyasmā subhaddo eko vūpakaṭṭho
appamatto ātāpī pahitatto viharanto nacirasseva–
‘yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ
pabbajanti’ tadanuttaraṃ brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva
dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi. ‘Khīṇā
jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ
itthattāyā’ti abbhaññāsi. Aññataro kho panāyasmā subhaddo
arahataṃ ahosi. So bhagavato pacchimo sakkhisāvako ahosīti.
Pañcamo bhāṇavāro.
Tathāgatapacchimavācā
回上一頁
回首頁
|
|