蜜丸喻經

    本篇經文與《增壹阿含經》第40品第10經、巴利語佛經《中部》第18經的內容相同。

    本經是由被佛陀譽為「論議第一」的摩訶迦旃延尊者為其他比丘解說佛陀簡略的開示,重點是六根因接觸到六塵而緣生出六識,因六識而緣生出十二因緣的『觸』,因為有『觸』便有『覺受』(苦受、樂受、不苦不樂受);因為有『受』便緣生『想』(認知);因為有『想』便緣生『思』(理解、思惟、判斷、推理等心智活動);因為有『思』便緣生『念』(當下概念的形成與過去經驗記憶的連結);因為有『念』便有了『分別心』。

    而修行的重點在於當六根接觸到外界的六塵,不論是過去、未來、現在的六塵,都不緣生出貪愛、迷戀、執著、陷溺於苦邊的六識,而這裡所謂的苦邊是指:貪欲心結、瞋恚心結、愚痴心結、驕慢心結、無明心結、我見心結、疑心結,還包括鬥諍、憎嫉、諛諂、欺誑、妄言、兩舌及無量惡不善之法等等,也就是「四聖諦」的「苦集諦」。

    只要能依照三十七菩提分(苦滅道諦)斷除、熄滅苦因(苦集諦),便是法味(苦滅聖諦),佛陀在本經中說了一則譬喻,猶如有人因走入無人的山林間,忽得一顆蜜丸,於是便嚐了一口而體驗品嚐到了甜蜜的滋味,同理,只要有人正()觀六根、六塵、六識等無常、緣起緣滅、無我的實相,便能體驗到法味。

    今天是農曆大年除夕,我真的很感恩能有此殊勝的福報因緣,在眾華人都享受欲樂的今天有幸安靜地受持布薩八關齋戒一天一夜,並乘坐時光機穿越時空回到古印度佛陀時代親聞佛陀與摩訶迦旃延尊者的開示,真的是其樂無比,願以此 法喜法樂與諸法友及諸護法善神分享,善哉,善哉。 

選譯自《中阿含經》第115經《蜜丸喻經》

喬正一白話譯於西元2023/1/21農曆大年除夕三十布薩八關齋戒日

    我是這樣聽聞的:

    有一次,佛陀暫時住在古印度的釋羇瘦迦維羅衛城內。當時,世尊在清晨黎明時分穿著僧衣,手中捧著缽,為了乞食的緣故,他步行走入迦維羅衛城內托缽。當佛陀化緣乞得食物並吃過之後,過了中午,他收拾衣缽,洗乾淨手腳,把尼師壇置於肩膀上,前往竹林釋迦寺中。當佛陀走入大樹林中,他來到一棵大樹底下,在地上敷平尼師檀,然後雙腿盤坐結加趺坐。

    這時,有一個手執拐杖的釋迦族人拄著拐杖踽踽而行,他在午後散步,來到了佛陀的面前,他先與佛陀彼此相互問候,然後拄著拐杖站立在佛前,他問世尊:「沙門瞿曇,你的教義的中心思想為何?你都說了些甚麼法呢?」

    世尊回答說:「釋族人,若一切世間的蒼生,不管是天神、魔、梵天、沙門、婆羅門,從人類至天神,我的教法都是使他們不鬥諍,修習離欲清淨的梵行,捨離諂曲等負面的思想與心結,去除掉悔等五蓋,捨離與不執著常見與斷見兩種極端的偏見,亦遠離顛倒妄想,以上就是我教法的中心思想,我說的法也都是環繞著這個核心。」

    這名手執拐杖的釋族人因聽不懂佛陀的意思,他認為佛陀的回答沒有重點,他認為繼續待在那裡也只是浪費時間,於是不客氣地扭頭轉身離去。

    就在執拐杖的釋族人離去後不久,大約在下午三點到五點左右,佛陀從禪坐起身,走到了講堂,眾比丘見佛陀到來,趕緊敷妥各自的座位並端身正坐,準備聆聽佛陀的開示。

    佛陀把他在下午遇到執拐杖的釋族人並與其對話的經過都告訴了諸比丘。

  在場有一位比丘也聽不懂佛陀的意思,於是他從座位起身,偏袒著衣,雙手合掌請佛陀進一步解釋他的開示。

    世尊說:「比丘啊,若有人因清淨與堅定的信念出家學解脫道,思惟修習正法,不管在過去、未來及當下現在都不愛、不樂、不執著、不陷溺於苦邊,就是我的中心思想。至於甚麼是苦邊呢?所謂苦邊就是指:貪欲心結、瞋恚心結、愚痴心結、驕慢心結、無明心結、我見心結、疑法心結,還包括鬥諍、憎嫉、諛諂、欺誑、妄言、兩舌及無量惡不善之法等等,以上就是所謂的苦邊。」

    當佛陀說完之後,便從座位起身,走入禪室繼續靜坐。

    但諸比丘依然聽得一頭霧水,丈二金剛摸不著頭腦,於是他們一起討論:「諸位賢友,怎麼辦?世尊的開示過於簡略扼要,並沒有詳細說分別解說,我們該找甚麼人請益,請這一位善知識為我等解惑?

    大家經過了一番討論,最後一致決議去找摩訶迦旃延尊者進步一解說,因為他們認為大迦旃延尊者經常被世尊譽為「論議第一」,所以他們認為大迦旃延尊者應該能為他們詳細分別解說世尊剛剛簡略開示的法義。

    於是,諸比丘一起前往大迦旃延尊者修行的地方,並表達他們的來意。

    大迦旃延尊者說:「諸位賢友,請聽我說一則譬喻,凡是有智慧的人只要聽聞譬喻便能深解其要義。猶如有人想要求得木材,於是他持斧走入樹林,他看見一棵大樹,這棵大樹 的根、莖、枝幹、枝葉、花、果實等都具備,可是此人不去砍伐大樹的根、莖、枝幹、果實,他只摘取小樹枝與樹葉。諸位賢友,你們現在也是這樣,你們有疑問不直接去找世尊解惑,卻反過來找我解釋法義,這不是本末倒置嗎?諸位賢友!世尊是眼、是智、是義、是法、法主、法將,他所說的都是真諦義,你們有任何的問題都應該直接向世尊求教才是正途,怎麼會來找我呢?

    諸比丘說:「沒錯!大迦旃延說得很對!可是,您常被世尊譽為『論議第一』,我們相信唯有您能深入詳細分別解說世尊的法義,為此懇請尊者慈悲,為我們大家開示吧。」

    大迦旃延尊者對諸比丘說:「好吧!既然如此,我就試著為諸位賢友解說吧。當眼睛接觸到外界的色塵便緣生出眼識,因此當這三個因緣條件一起相會聚合在一起時便有了十二因緣的『觸』,因為有『觸』便有『覺受』(苦受、樂受、不苦不樂受);因為有『受』便緣生『想』(認知);因為有『想』便緣生『思』(理解、思惟、判斷、推理等心智活動);因為有『思』便緣生『念』(當下概念的形成與過去經驗記憶的連結);因為有『念』便有了『分別心』。

    而比丘因清淨的信念出家學道,思想修習八正道等正法,因此當比丘的眼睛接觸到外界的色塵,不論是過去、未來、現在的色塵,這名比丘都不會緣生出貪愛、迷戀、執著、陷溺於苦邊的眼識,而這裡所謂的苦邊是指:貪欲心結、瞋恚心結、愚痴心結、驕慢心結、無明心結、我見心結、疑心結,還包括鬥諍、憎嫉、諛諂、欺誑、妄言、兩舌及無量惡不善之法等等,以上就是所謂的苦邊。其他如耳、鼻、舌、身、意都是一樣的情況。

    諸位賢友!佛陀的中心思想是因緣法,比丘若想要解脫煩惱,只能從內觀眼根、色塵、眼識等因緣去著手修行,因為若不從內觀眼根、色塵、眼識等三個條件因緣的聚和與緣起緣滅下手,就不可能緣生出『眼觸』,沒有『眼觸』就不可緣生出『眼受』,沒有『眼受』就不可能因清淨的信念而出家學解脫道,就不可能思想修習八正道等正法;其他如耳……………………意等都是一樣的情況。

    諸位賢友!比丘因眼根、色塵、眼識等三者因緣聚合,才可能因此而緣生出『觸』,因為有『觸』才可能緣生出『覺受』,因為有『覺受』才可能緣生出『念』而出家學道並思想修習八正道等正法;其他如耳……………………意等都是一樣的道理。

    諸位賢友!我已經盡我的能力替世尊的微言大義作了解說,你們可以把我說的解釋去向佛陀求證,看一看是否符合如來的真實意,如果是的話,那麼你們便可放心受持修行。」

    於是,諸比丘便牢記大迦旃延尊者所說的開示,從各自的座位起身遶大迦旃延尊者三匝之後離去。諸比丘前往佛陀的修行地點,大家一起面向佛陀跪地稽首頂禮,然後起身坐在一旁,他們把大迦旃延的解釋都如實向佛陀報告,世尊聽聞之後讚歎說:「善哉!善哉!迦旃延果然是一位有眼、有智、有法、有義的弟子,當為師者為弟子簡略說法義而沒有進一步分別解說,迦旃延卻能逐一解析,迦旃延比丘說的很正確,你們都可以放心,並應當牢記在心,好好依法修行。

    比丘們,猶如有人因走入無人的山林間,他忽得一顆蜜丸,於是便嚐了一口而體驗品嚐到了甜蜜的滋味,同理,只要有人於我的正法律中隨本經的內容修持內觀,便能親嚐法味,也就是因正()觀眼根、色塵、眼識等緣起緣滅而體驗到法味,正觀耳根、聲塵、耳識等緣起緣滅而體驗到法味,正觀鼻根、嗅塵、鼻識等緣起緣滅而體驗到法味,正觀舌根、味塵、舌識等緣起緣滅而體驗到法味,正觀身根、觸塵、身識等緣起緣滅而體驗到法味,正觀意根、法塵、意識等緣起緣滅而體驗到法味。」

    這時,在一旁手執拂塵侍奉佛陀的阿難尊者雙手合掌問佛陀:「請問世尊,我們該如何為今天的這一番殊勝的開示命名?」

    世尊說:「阿難!就稱它作《蜜丸喻經》吧,你們都應當牢記在心。」

    世尊又對諸比丘說:「你們都應當依照這一篇《蜜丸喻經》修行,應當諷誦讀誦,因為這一篇《蜜丸喻經》有法有義,乃梵行之本,可趣向『道』、『果』及『涅槃』,若有族姓子剃除鬚髮,穿著袈裟衣,至信、捨家、無家、學道者,就應當善加牢記並修持此篇《蜜丸喻經》。」

    當佛陀說完之後,阿難尊者及在場的諸比丘都心生歡喜,並依法奉行。

 

原文/

中阿含115/蜜丸喻經
  我聞如是:
  一時,佛遊釋羇瘦,在迦維羅衛。
  爾時,世尊過夜平旦,著衣持鉢,為乞食故,入迦維羅衛。食訖,中後收舉衣鉢,澡洗手足,以尼師壇著於肩上,往詣竹林釋迦寺中,入彼大林,至一樹下敷尼師檀,結加趺坐。
  於是,執杖釋拄杖而行,中後彷徉,往詣佛所,共相問訊,拄杖立佛前,問世尊曰:
  「沙門瞿曇以何為宗本?說何等法?」
  世尊答曰:
  「釋!若一切世間:天及魔、梵、沙門、梵志,從人至天,使不鬥諍,修習離欲清淨梵{}[],捨離諂曲,除悔,不著有非有,亦無想,是我宗本,說亦如是。」
  於是,執杖釋聞佛所說不是、不非,執杖釋奮頭而去。
  於是,世尊執杖釋去後不久,則於晡時,從燕坐起,往詣講堂,比丘眾前敷座而坐,告諸比丘:
  「我今平旦著衣持鉢,為乞食故,入迦維羅衛。食訖,中後收舉衣鉢,澡洗手足,以尼師檀著於肩上,往詣竹林釋迦寺中,入彼大林,至一樹下敷尼師檀,結跏趺坐。於是,執杖釋拄杖而行,中後彷徉,來詣我所,共相問訊。拄杖立我前,問我曰:『沙門瞿曇以何為宗本?說何等法?』我答曰:『釋!若一切世間:天及魔、梵、沙門、梵志,從人至天,使不鬥諍,修習離欲清淨梵{}[],捨離諂曲,除悔,不著有非有,亦無想,是我宗本,說亦如是。』彼執杖釋聞我所說不是、不非,執杖釋奮頭而去。」
  於是,有一比丘即從{}[]起,偏袒著衣,叉手向佛,白曰:
  「世尊!云何一切世間:天及魔、梵、沙門、梵志,從人至天,使不鬥諍?云何修習離欲,得清淨梵{}[]?云何捨離諂曲,除悔,不著有非有,亦無想耶?」
  世尊告曰:
  「比丘!若人所因念出家學道,思想修習,及過去、未來、今現在法不愛、不樂、不著、不住,是說苦邊;欲使、恚使、有使、慢使、無明使、見使、疑使,鬥諍、憎嫉、諛諂、欺誑、妄言、兩舌及無量惡不善之法,是說苦邊。」
  佛說如是,即從{}[]起,入室燕坐。
  於是,諸比丘便作是念:
  「諸賢當知:世尊略說此義,不廣分別,即從{}[]起,入室燕坐:『若人所因念出家學道,思想修習,及過去、未來、今現在法不愛、不樂、不著、不住,是說苦邊;欲使、恚使、有使、慢使、無明使、見使、疑使,鬥諍、憎嫉、諛諂、欺誑、妄言、兩舌及無量惡不善之法,是說苦邊。』」彼復作是念:「諸賢誰能廣分別世尊向所略說義?」彼復作是念:「尊者大迦旃延常為世尊之所稱譽,及諸智梵行人,尊者大迦旃延能廣分別世尊向所略說義,諸賢共往詣尊者大迦旃延所,請說此義,若尊者大迦旃延為分別者,我等當善受持。」
  於是,諸比丘往詣尊者大迦旃延所,共相問訊,卻坐一面,白曰:
  「尊者大迦旃延!當知:世尊略說此義,不廣分別,即從{}[]起,入室燕坐:『比丘!若人所因念出家學道,思想修習,及過去、未來、今現在法不愛、不樂、不著、不住,是說苦邊;欲使、恚使、有使、慢使、無明使、見使、疑使,鬥諍、憎嫉、諛諂、欺誑、妄言、兩舌及無量惡不善之法,是說苦邊。』我等便作是念:『諸賢誰能廣分別世尊向所略說義?』我等復作是念:『尊者大迦旃延常為世尊之所稱譽,及諸智梵行人,尊者大迦旃延能廣分別世尊向所略說義,唯願尊者大迦旃延為慈愍故而廣說之。』」
  爾時,尊者大迦旃延告曰:
  「諸賢!聽我說喻,慧者聞喻則解其義。諸賢!猶如有人欲得求實,為求實故,持斧入林,彼見大樹成根、莖、節、枝葉、華實,彼人不觸根、莖、節、實,但觸枝葉。諸賢所說亦復如是,世尊現在捨,來就我而問此義,所以者何?諸賢!當知世尊是眼、是智、是義、是法、法主、法將,說真諦義,現一切義由彼世尊,諸賢應往詣世尊所而問此義:『世尊!此云何?此何義?』如世尊說者,諸賢等當善受持。」
  時,諸比丘白曰:
  「唯然,尊者大迦旃延!世尊是眼、是智、是義、是法、法主、法將,說真諦義,現一切義由彼世尊,我等應往詣世尊所而問此義:『世尊!此云何?此何義?』如世尊說者,我等當善受持,然,尊者大迦旃延常為世尊之所稱譽,及諸智梵行人,尊者大迦旃延能廣分別世尊向所略說義,唯願尊者大迦旃延為慈愍故而廣說之。」
  尊者大迦旃延告諸比丘:
  「諸賢等共聽我所說。諸賢!緣眼及色,生眼識,三事共會便有更觸,緣更觸便有所覺;若所覺便想;若所想便思;若所思便念;若所念便分別。比丘者,因是念出家學道,思想修習,此中過去、未來、今現在法不愛、不樂、不著、不住,是說苦邊;欲使、恚使、有使、慢使、無明使、見使、疑使,鬥諍、憎嫉、諛諂、欺誑、妄言、兩舌及無量惡不善之法,是說苦邊。如是,耳、鼻、舌、身,緣意及法,生意識,三事共會便有更觸,緣更觸便有所覺;若所覺便想;若所想便{}[];若所思便{}[];若所念便分別。比丘者,因是念出家學道,思想修習,此中過去、未來、今現在法不愛、不樂、不著、不住,是說苦邊;欲使、恚使、有使、慢使、無明使、見使、疑使、鬥諍、憎嫉、諛諂、欺誑、妄言、兩舌及無量惡不善之法,是說苦邊。
  諸賢!比丘者,除眼、除色、除眼識,有更觸施設更觸者,是處不然。若不施設更觸,有覺施設覺者,是處不然。若不施設覺,有施設念、出家學道、思想修習者,是處不然。如是,耳……………………除意、除法、除意識,有更觸施設更觸者,是處不然。若不施設更觸,有覺施設覺者,是處不然。若不施設覺,有施設念、出家學道、思想修習者,是處不然。
  諸賢!比丘者,因眼、因色、因眼識,有更觸施設更觸者,必有此處。因施設更觸,有覺施設覺者,必有此處。因施設覺,有施設念、出家學道、思想修習者,必有此處。如是,耳……………………因意、因法、因意識,有更觸施設更觸者,必有此處。因施設更觸,有覺施設覺者,必有此處。因施設覺,有施設念、出家學道、思想修習者,必有此處。諸賢!謂:世尊略說此義,不廣分別,即從{}[]起,入室燕坐。比丘!若人所因念出家學道,思想修習,及過去、未來、今現在法不愛、不樂、不著、不住,是說苦邊;欲使、恚使、有使、慢使、無明使、見使、疑使,鬥諍、憎嫉、諛諂、欺誑、妄言、兩舌及無量惡不善之法,是說苦邊。此世尊略說不廣分別義,我以此句、以此文廣說如是。諸賢!可往向佛具陳,若如世尊所說義者,諸賢等便可受持。」
  於是,諸比丘聞尊者大迦旃延所說,善受持誦,即從{}[]起,遶尊者大迦旃延三匝而去。往詣佛所,稽首作禮,卻坐一面,白曰:
  「世尊!向世尊略說此義,不廣分別,即從{}[]起,入室宴坐,尊者大迦旃延以此句、以此文而廣說之。」
  世尊聞已,歎曰:
  「善哉!善哉!我弟子中有眼、有智、有法、有義,所以者何?謂:師為弟子略說此義,不廣分別,彼弟子以此句、以此文而廣說之,如迦旃延比丘所說,汝等應當如是受持,所以者何?以說觀義應如是也。比丘!猶如有人因行無事處、山林樹間,忽得蜜丸,隨彼所食而得其味,如是,族姓子於我此正法律,隨彼所觀而得其味,觀眼得味,觀耳、鼻、舌、身,觀意得味。」
  爾時,尊者阿難執拂侍佛,於是,尊者阿難叉手向佛,白曰:
  「世尊!此法名何等?我當云何奉持?」
  世尊告曰:
  「阿難!此法名為蜜丸喻,汝當受持。」
  於是,世尊告諸比丘:
  「汝等受此蜜丸喻法,當諷誦讀,所以者何?[?]比丘!此蜜丸喻有法有義,梵行之本,趣{}[]趣覺,趣於涅槃,若族姓子剃除鬚髮,著袈裟衣,至信捨家無家學道者,當善受持此蜜丸喻。」
  佛說如是,尊者阿難及諸比丘聞佛所說,歡喜奉行。

增壹阿含4010
  聞如是:
  一時,佛在釋翅迦毘羅衛國尼拘屢園,與大比丘眾五百人俱。
  爾時,世尊食後,從尼拘屢園往至毘羅耶致聚中,在一樹下坐。是時,執杖釋種出迦毘羅越至世尊所,在前默然而住。爾時,執杖釋種問世尊言:
  「沙門作何敕教?為何等論?」
  世尊告曰:
  「梵志當知:我之所論,非天、龍、鬼神所能及也,亦非著世,復非住世,我之所論,正謂斯耳。」
  是時,執杖釋種儼頭嘆吒已,便退而去。爾時,如來即從座起,還詣所止。
  爾時,世尊告諸比丘:
  「向者,在彼園中坐,有執杖釋種來至我所,而問我言:『沙門為作何等論?』吾報之曰:『我之所論,非天、世人所能及也,亦非著世,復非住世,我之所論,正謂斯耳。』是時,執杖釋種聞此語已,便退而去。」
  爾時,有一比丘白世尊言:
  「云何亦不著世,復非住世?」
  世尊告曰:
  「如我所論者,都不著世,如今於欲而得解脫,斷於釋種狐疑,無有眾想,我之所論者,正謂此耳。」
  世尊作此語已,即起入室。
  是時,諸比丘各相謂言:
  「世尊向所論者,略說其義,誰能堪任廣說此義乎?」
  是時,諸比丘自相謂言:
  「世尊恆嘆譽尊者大迦栴延,今唯有迦栴延能說此義耳!」
  是時,眾多比丘語迦栴延曰:
  「向者,如來略說其義,唯願尊者當廣演說之,事事分別,使諸人得解。」
  迦栴延報曰:
  「猶如聚落有人出於彼村,欲求真實之物,彼若見大樹,便取斫殺,取其枝葉而捨之去,然,今汝等亦復如是,捨如來已,來從枝求實。然,彼如來皆觀見之,靡不周遍,照明世間,為天、人導,如來者是法之真主,汝等亦當有此時節,自然當遇如來說此義。」
  時,諸比丘對曰:
  「如來雖是法之真主,廣演其義,然,尊者為世尊記,堪任廣說其義。」
  迦栴延報曰:
  「汝等諦聽!善思念之,{}[?]當演說分別其義。」
  諸比丘對曰:
  「甚善!」是時,諸比丘即受其教。
  迦栴延告曰:
  「今如來所言:『我之所論,非天、龍、鬼神之所能及,亦非著世,復非住世。然,我於彼而得解脫,斷諸狐疑,無復猶豫。如今眾生之徒,好喜鬥訟,起諸亂想。』又如來言:『我不於中起染著心。』此是貪欲使、瞋恚、邪見、欲世間使、憍慢使、疑使、無明使,或遇刀杖苦痛之報,與人鬥訟,起若干不善之行,起諸亂想,興不善行。若眼見色而起識想,三事相因便有更樂,以有更樂便有痛,以有痛便有所覺,以有覺便有想,以有想便稱量之,起若干種想著之念,耳聞聲……鼻嗅香……舌甞()……身更細滑……意知法而起識想,三事相因便有更樂,以有更樂便有痛,以有痛便有覺,以有覺便有想,以有想便稱量之,於中起若干種想著之念,此是貪欲之使、瞋恚使、邪見使、憍慢使、欲世間使、癡使、疑使,皆起刀杖之變,興若干種之變,不可稱計。
  若有人作是說:『亦無眼,亦無色而有更樂。』此事不然。設復言:『無更樂有痛者。』此亦不然。設言:『無痛而有想著者。』此事不然。設復有人言:『無耳、無聲,無鼻、無香,無舌、無味,無身、無細滑,無意、無法而言有識者。』終無此理也。設言:『無識而有更樂者。』此事不然。設:『無更樂而言有痛者。』此事不然。設言:『無痛而有想著者。』此事不然。若復[]人言:『有眼、有色,於中起識。』此是必然。若言:『耳聲、鼻香、舌味、身細滑、意法,於中起識者。』此事必然。諸賢當知:由此因緣,世尊說曰:『我之所論,天及世人、魔、若魔天不能及者,亦不著世,復不住世。然,我於欲而得解脫,斷於狐疑,無復猶豫。』世尊因此緣略說其義耳。汝等心不解者,更至如來所,重問此義,設如來有所說者,好念奉持。」
  是時,眾多比丘聞迦栴延所說,亦不言善,復不言非,即從座起而去,自相謂言:
  「我等當持此義往問如來,設世尊有所說者,當奉行之。」
  是時,眾多比丘往至世尊所,頭{}[?]禮足,在一面坐。爾時,眾多比丘以此緣本,具白世尊。爾時,如來告比丘曰:
  「迦栴延比丘聰明辯才,廣演其義。設汝等至吾所問此義,我亦當以此與汝說之。」
  爾時,阿難在如來後。是時,阿難白佛言:
  「此經義理極為甚深,猶如有人行路[渴乏]而遇甘露,取而食之,極為香美,食無厭足,此亦如是,其善男子、善女人所至到處,聞此法而無厭足。」重白世尊:
  「此經名何等?當云何奉行?」
  佛告阿難:
  「此經名曰甘露法味,當念奉行。」
  爾時,阿難聞佛所說,歡喜奉行。

巴利語經文
MN.18/(8) Madhupiṇḍikasuttaṃ
   199. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā sakkesu viharati kapilavatthusmiṃ nigrodhārāme. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya kapilavatthuṃ piṇḍāya pāvisi. Kapilavatthusmiṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto yena mahāvanaṃ tenupasaṅkami divāvihārāya. Mahāvanaṃ ajjhogāhetvā beluvalaṭṭhikāya mūle divāvihāraṃ nisīdi. Daṇḍapāṇipi kho sakko jaṅghāvihāraṃ anucaṅkamamāno anuvicaramāno yena mahāvanaṃ tenupasaṅkami. Mahāvanaṃ ajjhogāhetvā yena beluvalaṭṭhikā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā daṇḍamolubbha ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho daṇḍapāṇi sakko bhagavantaṃ etadavoca– “kiṃvādī samaṇo kimakkhāyī”ti? “Yathāvādī kho, āvuso, sadevake loke samārake sabrahmake sassamaṇabrāhmaṇiyā pajāya sadevamanussāya na kenaci loke viggayha tiṭṭhati, yathā ca pana kāmehi visaṃyuttaṃ viharantaṃ taṃ brāhmaṇaṃ akathaṃkathiṃ chinnakukkuccaṃ bhavābhave vītataṇhaṃ saññā nānusenti– evaṃvādī kho ahaṃ, āvuso, evamakkhāyī”ti.
   “Evaṃ vutte daṇḍapāṇi sakko sīsaṃ okampetvā jivhaṃ nillāḷetvā, tivisākhaṃ nalāṭikaṃ nalāṭe vuṭṭhāpetvā daṇḍamolubbha pakkāmi.
   200. Atha kho bhagavā sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito yena nigrodhārāmo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi. Nisajja kho bhagavā bhikkhū āmantesi– “idhāhaṃ, bhikkhave, pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya kapilavatthuṃ piṇḍāya pāvisiṃ. Kapilavatthusmiṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto yena mahāvanaṃ tenupasaṅkamiṃ divāvihārāya. Mahāvanaṃ ajjhogāhetvā beluvalaṭṭhikāya mūle divāvihāraṃ nisīdiṃ. Daṇḍapāṇipi kho, bhikkhave, sakko jaṅghāvihāraṃ anucaṅkamamāno anuvicaramāno yena mahāvanaṃ tenupasaṅkami. Mahāvanaṃ ajjhogāhetvā yena beluvalaṭṭhikā yenāhaṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā mayā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā daṇḍamolubbha ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho, bhikkhave, daṇḍapāṇi sakko maṃ etadavoca– ‘kiṃvādī samaṇo kimakkhāyī’ti?
   “Evaṃ vutte ahaṃ, bhikkhave, daṇḍapāṇiṃ sakkaṃ etadavocaṃ– yathāvādī kho, āvuso, sadevake loke samārake sabrahmake sassamaṇabrāhmaṇiyā pajāya sadevamanussāya na kenaci loke viggayha tiṭṭhati, yathā ca pana kāmehi visaṃyuttaṃ viharantaṃ taṃ brāhmaṇaṃ akathaṃkathiṃ chinnakukkuccaṃ bhavābhave vītataṇhaṃ saññā nānusenti– evaṃvādī kho ahaṃ, āvuso, evamakkhāyī”ti. “Evaṃ vutte bhikkhave, daṇḍapāṇi sakko sīsaṃ okampetvā, jivhaṃ nillāḷetvā, tivisākhaṃ nalāṭikaṃ nalāṭe vuṭṭhāpetvā daṇḍamolubbha pakkāmī”ti.
   201. Evaṃ vutte aññataro bhikkhu bhagavantaṃ etadavoca – “kiṃvādī pana, bhante, bhagavā sadevake loke samārake sabrahmake sassamaṇabrāhmaṇiyā pajāya sadevamanussāya na kenaci loke viggayha tiṭṭhati? Kathañca pana, bhante, bhagavantaṃ kāmehi visaṃyuttaṃ viharantaṃ taṃ brāhmaṇaṃ akathaṃkathiṃ chinnakukkuccaṃ bhavābhave vītataṇhaṃ saññā nānusentī”ti? “Yatonidānaṃ, bhikkhu, purisaṃ papañcasaññāsaṅkhā samudācaranti. Ettha ce natthi abhinanditabbaṃ abhivaditabbaṃ ajjhositabbaṃ. Esevanto rāgānusayānaṃ, esevanto paṭighānusayānaṃ, esevanto diṭṭhānusayānaṃ esevanto vicikicchānusayānaṃ, esevanto mānānusayānaṃ, esevanto bhavarāgānusayānaṃ, esevanto avijjānusayānaṃ, esevanto daṇḍādāna-satthādāna-kalaha-viggaha-vivāda-tuvaṃtuvaṃ-pesuñña-musāvādānaṃ. Etthete pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhantī’ti. Idamavoca bhagavā. Idaṃ vatvāna sugato uṭṭhāyāsanā vihāraṃ pāvisi.
   202. Atha kho tesaṃ bhikkhūnaṃ acirapakkantassa bhagavato etadahosi– “idaṃ kho no, āvuso, bhagavā saṃkhittena uddesaṃ uddisitvā, vitthārena atthaṃ avibhajitvā, uṭṭhāyāsanā vihāraṃ paviṭṭho– ‘yatonidānaṃ, bhikkhu, purisaṃ papañcasaññāsaṅkhā samudācaranti. Ettha ce natthtththi abhinanditabbaṃ abhivaditabbaṃ ajjhositabbaṃ. Esevanto rāgānusayānaṃ …pe… etthete pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhantī’ti Ko nu kho imassa bhagavatā saṃkhittena uddesassa uddiṭṭhassa vitthārena atthaṃ avibhattassa vitthārena atthaṃ vibhajeyyā”ti? Atha kho tesaṃ bhikkhūnaṃ etadahosi– “ayaṃ kho āyasmā mahākaccāno satthu ceva saṃvaṇṇito sambhāvito ca viññūnaṃ sabrahmacārīnaṃ. Pahoti cāyasmā mahākaccāno imassa bhagavatā saṃkhittena uddesassa uddiṭṭhassa vitthārena atthaṃ avibhattassa vitthārena atthaṃ vibhajituṃ. Yaṃnūna mayaṃ yenāyasmā mahākaccāno tenupasaṅkameyyāma; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ mahākaccānaṃ etamatthaṃ paṭipuccheyyāmā”ti.
   Atha kho te bhikkhū yenāyasmā mahākaccāno tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā āyasmatā mahākaccānena saddhiṃ sammodiṃsu. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinnā kho te bhikkhū āyasmantaṃ mahākaccānaṃ etadavocuṃ – “idaṃ kho no, āvuso kaccāna, bhagavā saṃkhittena uddesaṃ uddisitvā vitthārena atthaṃ avibhajitvā uṭṭhāyāsanā vihāraṃ paviṭṭho – ‘yatonidānaṃ, bhikkhu, purisaṃ papañcasaññāsaṅkhā samudācaranti. Ettha ce natthi abhinanditabbaṃ abhivaditabbaṃ ajjhositabbaṃ. Esevanto rāgānusayānaṃ …pe… etthete pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhantī’ti. Tesaṃ no, āvuso kaccāna, amhākaṃ acirapakkantassa bhagavato etadahosi– ‘idaṃ kho no, āvuso, bhagavā saṃkhittena uddesaṃ uddisitvā vitthārena atthaṃ avibhajitvā uṭṭhāyāsanā vihāraṃ paviṭṭho– “yatonidānaṃ, bhikkhu, purisaṃ papañcasaññāsaṅkhā samudācaranti. Ettha ce natthi abhinanditabbaṃ abhivaditabbaṃ ajjhositabbaṃ. Esevanto rāgānusayānaṃ …pe… etthete pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhantī”ti. Ko nu kho imassa bhagavatā saṃkhittena uddesassa uddiṭṭhassa vitthārena atthaṃ avibhattassa vitthārena atthaṃ vibhajeyyāti? Tesaṃ no, āvuso kaccāna, amhākaṃ etadahosi– ‘ayaṃ kho āyasmā mahākaccāno satthu ceva saṃvaṇṇito sambhāvito ca viññūnaṃ sabrahmacārīnaṃ, pahoti cāyasmā mahākaccāno imassa bhagavatā saṃkhittena uddesassa uddiṭṭhassa vitthārena atthaṃ avibhattassa vitthārena atthaṃ vibhajituṃ. Yaṃnūna mayaṃ yenāyasmā mahākaccāno tenupasaṅkameyyāma; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ mahākaccānaṃ etamatthaṃ paṭipuccheyyāmā’ti. Vibhajatāyasmā mahākaccāno”ti.
   203. “Seyyathāpi, āvuso, puriso sāratthiko sāragavesī sārapariyesanaṃ caramāno mahato rukkhassa tiṭṭhato sāravato atikkammeva mūlaṃ, atikkamma khandhaṃ, sākhāpalāse sāraṃ pariyesitabbaṃ maññeyya; evaṃsampadamidaṃ āyasmantānaṃ satthari sammukhībhūte, taṃ bhagavantaṃ atisitvā amhe etamatthaṃ paṭipucchitabbaṃ maññatha. So hāvuso, bhagavā jānaṃ jānāti, passaṃ passati, cakkhubhūto ñāṇabhūto dhammabhūto brahmabhūto, vattā pavattā, atthassa ninnetā, amatassa dātā, dhammassāmī tathāgato. So ceva panetassa kālo ahosi, yaṃ bhagavantaṃyeva etamatthaṃ paṭipuccheyyātha. Yathā vo bhagavā byākareyya tathā naṃ dhāreyyāthā”ti. “Addhāvuso kaccāna, bhagavā jānaṃ jānāti, passaṃ passati, cakkhubhūto ñāṇabhūto dhammabhūto brahmabhūto, vattā pavattā, atthassa ninnetā, amatassa dātā, dhammassāmī tathāgato. So ceva panetassa kālo ahosi, yaṃ bhagavantaṃyeva etamatthaṃ paṭipuccheyyāma. Yathā no bhagavā byākareyya tathā naṃ dhāreyyāma. Api cāyasmā mahākaccāno satthu ceva saṃvaṇṇito sambhāvito ca viññūnaṃ sabrahmacārīnaṃ, pahoti cāyasmā mahākaccāno imassa bhagavatā saṃkhittena uddesassa uddiṭṭhassa vitthārena atthaṃ avibhattassa vitthārena atthaṃ vibhajituṃ. Vibhajatāyasmā mahākaccāno agaruṃ katvā”ti. “Tena hāvuso, suṇātha, sādhukaṃ manasikarotha, bhāsissāmī”ti. “Evamāvuso”ti kho te bhikkhū āyasmato mahākaccānassa paccassosuṃ. Āyasmā mahākaccāno etadavoca–
   204. “Yaṃ kho no, āvuso, bhagavā saṃkhittena uddesaṃ uddisitvā vitthārena atthaṃ avibhajitvā uṭṭhāyāsanā vihāraṃ paviṭṭho– ‘yatonidānaṃ, bhikkhu, purisaṃ papañcasaññāsaṅkhā samudācaranti Ettha ce natthi abhinanditabbaṃ abhivaditabbaṃ ajjhositabbaṃ, esevanto rāgānusayānaṃ …pe… etthete pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhantī’ti, imassa kho ahaṃ, āvuso, bhagavatā saṃkhittena uddesassa uddiṭṭhassa vitthārena atthaṃ avibhattassa evaṃ vitthārena atthaṃ ājānāmi–
   “Cakkhuñcāvuso, paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso, phassapaccayā vedanā, yaṃ vedeti taṃ sañjānāti yaṃ sañjānāti taṃ vitakketi, yaṃ vitakketi taṃ papañceti, yaṃ papañceti tatonidānaṃ purisaṃ papañcasaññāsaṅkhā samudācaranti atītānāgatapaccuppannesu cakkhuviññeyyesu rūpesu. Sotañcāvuso, paṭicca sadde ca uppajjati sotaviññāṇaṃ …pe… ghānañcāvuso, paṭicca gandhe ca uppajjati ghānaviññāṇaṃ …pe… jivhañcāvuso, paṭicca rase ca uppajjati jivhāviññāṇaṃ …pe… kāyañcāvuso, paṭicca phoṭṭhabbe ca uppajjati kāyaviññāṇaṃ …pe… manañcāvuso, paṭicca dhamme ca uppajjati manoviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso, phassapaccayā vedanā, yaṃ vedeti taṃ sañjānāti, yaṃ sañjānāti taṃ vitakketi, yaṃ vitakketi taṃ papañceti, yaṃ papañceti tatonidānaṃ purisaṃ papañcasaññāsaṅkhā samudācaranti atītānāgatapaccuppannesu manoviññeyyesu dhammesu.
   “So vatāvuso, cakkhusmiṃ sati rūpe sati cakkhuviññāṇe sati phassapaññattiṃ paññāpessatīti– ṭhānametaṃ vijjati. Phassapaññattiyā sati vedanāpaññattiṃ paññāpessatīti– ṭhānametaṃ vijjati. Vedanāpaññattiyā sati saññāpaññattiṃ paññāpessatīti– ṭhānametaṃ vijjati. Saññāpaññattiyā sati vitakkapaññattiṃ paññāpessatīti– ṭhānametaṃ vijjati. Vitakkapaññattiyā sati papañcasaññāsaṅkhāsamudācaraṇapaññattiṃ paññāpessatīti– ṭhānametaṃ vijjati. So vatāvuso, sotasmiṃ sati sadde sati …pe… ghānasmiṃ sati gandhe sati …pe… jivhāya sati rase sati …pe… kāyasmiṃ sati phoṭṭhabbe sati …pe… manasmiṃ sati dhamme sati manoviññāṇe sati phassapaññattiṃ paññāpessatīti– ṭhānametaṃ vijjati. Phassapaññattiyā sati vedanāpaññattiṃ paññāpessatīti– ṭhānametaṃ vijjati. Vedanāpaññattiyā sati saññāpaññattiṃ paññāpessatīti– ṭhānametaṃ vijjati. Saññāpaññattiyā sati vitakkapaññattiṃ paññāpessatīti– ṭhānametaṃ vijjati. Vitakkapaññattiyā sati papañcasaññāsaṅkhāsamudācaraṇapaññattiṃ paññāpessatīti– ṭhānametaṃ vijjati.
   “So vatāvuso, cakkhusmiṃ asati rūpe asati cakkhuviññāṇe asati phassapaññattiṃ paññāpessatīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Phassapaññattiyā asati vedanāpaññattiṃ paññāpessatīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Vedanāpaññattiyā asati saññāpaññattiṃ paññāpessatīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Saññāpaññattiyā asati vitakkapaññattiṃ paññāpessatīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Vitakkapaññattiyā asati papañcasaññāsaṅkhāsamudācaraṇapaññattiṃ paññāpessatīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. So vatāvuso, sotasmiṃ asati sadde asati …pe… ghānasmiṃ asati gandhe asati …pe… jivhāya asati rase asati …pe… kāyasmiṃ asati phoṭṭhabbe asati …pe… manasmiṃ asati dhamme asati manoviññāṇe asati phassapaññattiṃ paññāpessatīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Phassapaññattiyā asati vedanāpaññattiṃ paññāpessatīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Vedanāpaññattiyā asati saññāpaññattiṃ paññāpessatīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Saññāpaññattiyā asati vitakkapaññattiṃ paññāpessatīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Vitakkapaññattiyā asati papañcasaññāsaṅkhāsamudācaraṇapaññattiṃ paññāpessatīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
   “Yaṃ kho no, āvuso, bhagavā saṃkhittena uddesaṃ uddisitvā vitthārena atthaṃ avibhajitvā uṭṭhāyāsanā vihāraṃ paviṭṭho– ‘yatonidānaṃ, bhikkhu, purisaṃ papañcasaññāsaṅkhā samudācaranti ettha ce natthi abhinanditabbaṃ abhivaditabbaṃ ajjhositabbaṃ esevanto rāgānusayānaṃ …pe… etthete pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhantī’ti, imassa kho ahaṃ, āvuso, bhagavatā saṃkhittena uddesassa uddiṭṭhassa vitthārena atthaṃ avibhattassa evaṃ vitthārena atthaṃ ājānāmi. Ākaṅkhamānā ca pana tumhe āyasmanto bhagavantaṃyeva upasaṅkamitvā etamatthaṃ paṭipuccheyyātha. Yathā no bhagavā byākaroti tathā naṃ dhāreyyāthā”ti.
   205. Atha kho te bhikkhū āyasmato mahākaccānassa bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā uṭṭhāyāsanā yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinnā kho te bhikkhū bhagavantaṃ etadavocuṃ – “yaṃ kho no, bhante, bhagavā saṃkhittena uddesaṃ uddisitvā vitthārena atthaṃ avibhajitvā uṭṭhāyāsanā vihāraṃ paviṭṭho– ‘yatonidānaṃ, bhikkhu, purisaṃ papañcasaññāsaṅkhā samudācaranti. Ettha ce natthi abhinanditabbaṃ abhivaditabbaṃ ajjhositabbaṃ. Esevanto rāgānusayānaṃ …pe… etthete pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhantī’ti. Tesaṃ no, bhante, amhākaṃ acirapakkantassa bhagavato etadahosi– ‘idaṃ kho no, āvuso, bhagavā saṃkhittena uddesaṃ uddisitvā vitthārena atthaṃ avibhajitvā uṭṭhāyāsanā vihāraṃ paviṭṭho– “yatonidānaṃ, bhikkhu, purisaṃ papañcasaññāsaṅkhā samudācaranti. Ettha ce natthi abhinanditabbaṃ abhivaditabbaṃ ajjhositabbaṃ. Esevanto rāgānusayānaṃ, esevanto paṭighānusayānaṃ, esevanto diṭṭhānusayānaṃ, esevanto vicikicchānusayānaṃ, esevanto mānānusayānaṃ, esevanto bhavarāgānusayānaṃ esevanto avijjānusayānaṃ, esevanto daṇḍādāna-satthādāna-kalaha-viggaha-vivādatuvaṃtuvaṃ-pesuñña-musāvādānaṃ. Etthete pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhantī”ti. Ko nu kho imassa bhagavatā saṃkhittena uddesassa uddiṭṭhassa vitthārena atthaṃ avibhattassa vitthārena atthaṃ vibhajeyyā’ti? Tesaṃ no, bhante, amhākaṃ etadahosi– ‘ayaṃ kho āyasmā mahākaccāno satthu ceva saṃvaṇṇito sambhāvito ca viññūnaṃ sabrahmacārīnaṃ, pahoti cāyasmā mahākaccāno imassa bhagavatā saṃkhittena uddesassa uddiṭṭhassa vitthārena atthaṃ avibhattassa vitthārena atthaṃ vibhajituṃ, yaṃnūna mayaṃ yenāyasmā mahākaccāno tenupasaṅkameyyāma; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ mahākaccānaṃ etamatthaṃ paṭipuccheyyāmā’ti. Atha kho mayaṃ, bhante, yenāyasmā mahākaccāno tenupasaṅkamimha; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ mahākaccānaṃ etamatthaṃ paṭipucchimha. Tesaṃ no, bhante, āyasmatā mahākaccānena imehi ākārehi imehi padehi imehi byañjanehi attho vibhatto”ti. “Paṇḍito, bhikkhave, mahākaccāno; mahāpañño, bhikkhave, mahākaccāno. Maṃ cepi tumhe, bhikkhave, etamatthaṃ paṭipuccheyyātha, ahampi taṃ evamevaṃ byākareyyaṃ yathā taṃ mahākaccānena byākataṃ. Eso cevetassa attho. Evañca naṃ dhārethā”ti.
   Evaṃ vutte āyasmā ānando bhagavantaṃ etadavoca– “seyyathāpi, bhante, puriso jighacchādubbalyapareto madhupiṇḍikaṃ adhigaccheyya, so yato yato sāyeyya, labhetheva sādurasaṃ asecanakaṃ. Evameva kho, bhante, cetaso bhikkhu dabbajātiko, yato yato imassa dhammapariyāyassa paññāya atthaṃ upaparikkheyya, labhetheva attamanataṃ, labhetheva cetaso pasādaṃ. Ko nāmo ayaṃ, bhante, dhammapariyāyo”ti? “Tasmātiha tvaṃ, ānanda, imaṃ dhammapariyāyaṃ madhupiṇḍikapariyāyo tveva naṃ dhārehī”ti.
   Idamavoca bhagavā. Attamano āyasmā ānando bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.
   Madhupiṇḍikasuttaṃ niṭṭhitaṃ aṭṭhamaṃ.