羅云經

佛陀的教育

    本經與巴利語佛經《中部》第61經第1篇《Ambalaṭṭhikarāhulovādasuttaṃ》的內容完全相同。

    羅云尊者是佛陀出家以前的獨生子,佛陀成佛以後,也帶領他加入僧團修行。但是,羅云尊者畢竟出身尊貴,而且又是佛陀成佛以前的親兒子,受到眾人的禮遇與寵愛,難免恃寵而驕。他成為阿羅漢以前,跟一般調皮的小孩一樣愛惡作劇,喜歡作弄人,例如有人來探訪佛陀時,如果佛陀在,他會謊稱佛陀不在;如果佛陀外出,他則謊稱佛陀在,讓人一直枯等。他的惡行被佛陀知悉,佛陀也並未因其為獨生子,就特別縱容他。相反地,對他施以比一般人更加嚴格的教育及訓練,期盼他能急速改過,達到修行最高的目標,當然,羅云尊者最後也不負所望,成為阿羅漢。

    本篇是非常難得的一篇經文,可以窺知佛陀的教育態度。

選譯自《中阿含經》業相應品羅云經第四

喬正一白話譯於西元2008/4/4八關齋戒日

   我是這樣聽說的:

那是發生佛陀還住在古印度王舍城竹林迦蘭哆園裡時候的事。當時,佛陀出家前的獨生子羅云尊者也住在王舍城的溫泉林中。

第二天一早,佛陀穿著袈裟,帶著缽,走入王舍城乞食。當佛陀乞得食物並用餐後,便走進溫泉林,來到羅云的住處。

羅云尊者看見佛陀,立即起身親自迎接,他替佛陀取下衣缽,為佛敷妥坐具,汲水為佛洗腳。他替佛陀洗過腳後,回到座位上聽佛訓話。

但是,佛陀並沒有說什麼,卻將盛水的器具傾倒,祇留些許的水。

佛陀這時開口問:「羅云,你有沒有瞧見這盆子裡的這一點點水?」

羅云回答:「我看見了,佛陀。」

佛陀說:「我說你的品德與修行也像這盆中的水一樣那麼的少。你知不知道你已犯了妄語?可是你卻不知羞恥,也不知懺悔,無慚、無愧。羅云,你應該學習不可以隨便亂開玩笑,惡作劇,作弄別人。」

接著,佛陀又將盆中剩水全部倒掉,問道:「羅云,你有沒有看到我將盆中的剩水全倒掉?」

羅云答說:「有,佛陀。」

佛陀告訴羅云:「我說你的品德與修行也像這盆中的水一樣,全都不見了。因為你已犯了妄語,可是卻不知反省,也不知懺悔,無慚、無愧。羅云,你應該學習不可以隨便亂開玩笑,惡作劇,作弄別人。」

佛陀又將這空盆子反過來覆著在地上,問道:「羅云,你有沒有看見這覆蓋在地上的盆子?」

羅云答道:「看見了,佛陀。」

佛陀說:「我說你的品德與修行也像這覆蓋在地上的盆子一樣,全軍覆沒了。因為你犯了妄語,但不知反省,也不知悔改,無慚、無愧。羅云,你應該學習不可以隨便亂開玩笑,惡作劇,作弄別人。」

隨後,佛陀又將這覆蓋在地上的盆子翻過來仰空朝上,並問道:「羅云,你有沒有看見這翻過來的空盆子?」

羅云說有。

佛陀對羅云說:「我說你的品德與修行也像這翻過來的空盆子一樣,全被推翻了。因為你犯了妄語,但不知檢討,無慚、無愧。羅云,你應該學習不可以隨便亂開玩笑,惡作劇,作弄別人。」

佛陀接著說:「羅云,就像國王御用的大象入敵軍戰鬥時,它會用前腳、後腳、尾、髂、脊、脅、項、額、耳、牙等部位當作武器,但是它會特別保護它的鼻子。因為象鼻是大象最脆弱的部位,由此可知大象還是很愛惜自己的性命。

羅云,如果大象連自己的鼻子都不加以保護,那麼這頭大象應該就是抱著視死如歸的決心了。

羅云,如果這頭大象連死都不怕,那麼它一定會無惡不作。

同理,羅云,你犯了妄語,但不知反省,也不知悔改,無慚、無愧,就如同不怕死的大象,將來一定會無惡不做!」

佛陀這時便說出以下的頌語:「

人犯一法  謂妄言是
 不畏後世  無惡不作
 寧噉鐵丸  其熱如火
 不以犯戒  受世信施
 若畏於苦  不愛念者
 於隱顯處  莫作惡業
 若不善業  已作今作
   終不得脫  亦無避處」

上開頌語的大意是說:人若不誠實,愛說妄語,無懼於來生的惡報,一定會無惡不做。佛陀勸說寧可口吞熱如火般的鐵丸,也千萬不可犯妄語戒。既然已出家修行,又接受在家人的供養,更千萬不可妄語。修行人應不欺於暗室,即便是在沒有人看見的地方,也不可以造孽,否則終將無法獲得解脫,也無法逃避惡報的糾纏。

佛陀接著又問羅云:「你認為人類為什麼要使用鏡子?」

「因為要觀看自己的儀容整不整齊或乾不乾淨。」

「同理,羅云,你應當時時觀察自己的行為是善或是惡,當你真的如實的觀察自己的行為,你就應該心裡有數,如果自己的行為會傷害別人,那麼未來就會承受苦果與苦報,所以應當警惕自己捨棄惡行。

羅云,如果自己的行為是別人有益的,那麼未來就會承受樂果與樂報。

羅云,你應該在良師益友的面前坦承過錯,千萬不可覆藏自己的惡行。

羅云,你應當日夜保持正念正智,謹言慎行。

羅云,你過去所做的行為,一定有動機,你應當去檢驗那些動機是善還是不善。當你檢驗過後,就應當明白,那些動機雖然都成為過去,但它們仍會為你帶來影響,如果那些動機是善良的,就會為你帶來樂果;如果是邪惡的,就會招來苦果。

羅云,你將來的行為也一定會有動機,如果動機是良善的,就會為你帶來樂果;如果是邪惡的,就會招來苦果,所以你應當捨棄邪惡的動機,心存善念。

羅云,你現在的行為一樣有動機,同理,如果動機是好的,就會為你帶來樂果;如果是不好的,就會招來苦果,所以你應當捨棄惡念,常懷善念。

羅云,如果修行人能經常檢驗自己過去、現在及未來的言行及動機,便能向上、向善,進而淨化。」

佛陀說到這裡,又說出以下的頌語:「

身業口業  意業羅云
 善不善法  汝應常觀
 知已妄言  羅云莫說
 禿從他活  何可妄言
 覆沙門法  空無真實
 謂說妄言  不護其口
 故不妄言  正覺之子
 是沙門法  羅云當學
 方方豐樂  安隱無怖
   羅云至彼  莫為害他」

上開頌語大意是說:應當時時檢驗自己的言行及心念是善或不善,既然出家修行,又豈可做出有辱修行人品格與名譽的行為?如果不看管好自己的口舌,濫說妄語,就不配成為佛弟子。如果能不妄語,才是佛陀真正的兒子,才是真正的修行人。

佛陀說完後,羅云尊者與在場的比丘們都心生歡喜,依法奉行。

 

(一四)中阿含業相應品羅云經第四(初一日誦)
我聞如是。 一時。佛遊王舍城。
在竹林迦蘭哆園。 爾時。
尊者羅云亦遊王舍城溫泉林中。於是。世尊過夜平旦。
著衣持缽入王舍城而行乞食。乞食已竟。
至溫泉林羅云住處。尊者羅云遙見佛來。即便往迎。
取佛衣缽。為敷坐具。汲水洗足。佛洗足已。
坐羅云座。 於是。世尊即取水器。瀉留少水已。
問曰。羅云。汝今見我取此水器。
瀉留少水耶。 羅云答曰。見也。世尊。 佛告羅云。
我說彼道少。亦復如是。謂知已妄言。
不羞不悔。無慚無愧。羅云。彼亦無惡不作。是故。
羅云。當作是學。不得戲笑妄言。
 世尊復取此少水器。盡瀉棄已。問曰。羅云。
汝復見我取少水器。盡瀉棄耶。 羅云答曰。見也。
世尊。 佛告羅云。我說彼道盡棄。亦復如是。
謂知已妄言。不羞不悔。無慚無愧。羅云。
彼亦無惡不作。是故。羅云。當作是學。
不得戲笑妄言。 世尊復取此空水器。覆著地已。
問曰。羅云。汝復見我取空水器。覆著地耶。
羅云答曰。見也。世尊。 佛告羅云。
我說彼道覆。亦復如是。謂知已妄言。不羞不悔。
無慚無愧。羅云。彼亦無惡不作。是故羅云。
當作是學。不得戲笑妄言。
 世尊復取此覆水器。發令仰已。問曰。羅云。
汝復見我取覆水器。發令仰耶。 羅云答曰。見也。世尊。
 佛告羅云。我說彼道仰。亦復如是。
謂知已妄言。不羞不悔。不慚不愧。羅云。
彼亦無惡不作。是故。羅云。當作是學。
不得戲笑妄言。 羅云。猶如王有大象入陣鬥時。
用前腳.後腳.尾.髂.脊.脅.項.額.耳.牙。一切皆用。
唯護於鼻。象師見已。便作是念。
此王大象猶故惜命。所以者何。此王大象入陣鬥時。
用前腳.後腳.尾.髂.脊.脅.項.額.耳.牙。一切皆用。
唯護於鼻。羅云。若王大象入陣鬥時。
用前腳.後腳.尾.髂.脊.脅.項.額.耳.牙.鼻。
一切盡用。象師見已。便作是念。
此王大象不復惜命。所以者何。此王大象入陣鬥時。用前腳.
後腳.尾.髂.脊.脅.項.額.耳.牙.鼻。一切盡用。
羅云。若王大象入陣鬥時。用前腳.後腳.尾.髂.
脊.脅.項.額.耳.牙.鼻。一切盡用。羅云。
我說此王大象入陣鬥時。無惡不作。如是。羅云。
謂知已妄言。不羞不悔。無慚無愧。羅云。
我說彼亦無惡不作。是故。羅云。當作是學。
不得戲笑妄言。 於是。世尊即說頌曰。
 人犯一法  謂妄言是
 不畏後世  無惡不作
 寧噉鐵丸  其熱如火
 不以犯戒  受世信施
 若畏於苦  不愛念者
 於隱顯處  莫作惡業
 若不善業  已作今作
 終不得脫  亦無避處
佛說頌已。復問羅云。於意云何。人用鏡為。
尊者羅云答曰。世尊。欲觀其面。
見淨不淨。 如是。羅云。若汝將作身業。
即觀彼身業。我將作身業。彼身業為淨。為不淨。
為自為。為他。羅云。若觀時則知。我將作身業。
彼身業淨。或自為。或為他。
不善與苦果受於苦報。羅云。汝當捨彼將作身業。羅云。
若觀時則知。我將作身業。彼身業不淨。或自為。
或為他。善與樂果受於樂報。羅云。
汝當受彼將作身業。 羅云。若汝現作身業。
即觀此身業。若我現作身業。此身業為淨。
為不淨。為自為。為他。羅云。若觀時則知。
我現作身業。此身業淨。或自為。或為他。
不善與苦果受於苦報。羅云。
汝當捨此現作身業。羅云。若觀時則知。我現作身業。
此身業不淨。或自為。或為他。善與樂果受於樂報。
羅云。汝當受此現作身業。 羅云。
若汝已作身業。即觀彼身業。若我已作身業。
彼身業已過去滅盡變易。為淨。為不淨。為自。
或為他。羅云。若觀時則知。我已作身業。
彼身業已過去滅盡變易。彼身業淨。或自為。
或為他。不善與苦果受於苦報。羅云。
汝當詣善知識.梵行人所。彼已作身業。至心發露。
應悔過說。慎莫覆藏。更善持護。羅云。
若觀時則知。我已作身業。
彼身業已過去滅盡變易。彼身業不淨。或自為。或為他。
善與樂果受於樂報。羅云。汝當晝夜歡喜。
住正念正智。口業亦復如是。 羅云。因過去行故。
已生意業。即觀彼意業。若因過去行故。
已生意業。彼意業為淨。為不淨。為自為。為他。
羅云。若觀時則知。因過去行故。已生意業。
彼意業已過去滅盡變易。彼意業淨。或自為。
或為他。不善與苦果受於苦報。羅云。
汝當捨彼過去意業。羅云。若觀時則知。
因過去行故。已生意業已過去滅盡變易。
彼意業不淨。或自為。或為他。善與樂果受於樂報。
羅云。汝當受彼過去意業。 羅云。
因未來行故。當生意業。即觀彼意業。若因未來行故。
當生意業。彼意業為淨。為不淨。為自為。
為他。羅云。若觀時則知。因未來行故。
當生意業。彼意業淨。或自為。或為他。
不善與苦果受於苦報。羅云。汝當捨彼未來意業。
羅云。若觀時則知。因未來行故。
當生意業。彼意業不淨。或自為。或為他。
善與樂果受於樂報。羅云。汝當受彼未來意業。
 羅云。因現在行故。現生意業。即觀此意業。
若因現在行故。現生意業。此意業為淨。
為不淨。為自為。為他。羅云。若觀時則知。
因現在行故。現生意業。此意業淨。或自為。
或為他。不善與苦果受於苦報。羅云。
汝當捨此現在意業。羅云。若觀時則知。
因現在行故。現生意業。此意業不淨。或自為。或為他。
善與樂果受於樂報。羅云。
汝當受此現在意業。 羅云。若有過去沙門.梵志.身.口.
意業。已觀而觀。已淨而淨。彼一切即此身.口.
意業。已觀而觀。已淨而淨。羅云。
若有未來沙門.梵志。身.口.意業。當觀而觀。當淨而淨。
彼一切即此身.口.意業。當觀而觀。當淨而淨。羅云。
若有現在沙門.梵志。身.口.意業。現觀而觀。
現淨而淨。彼一切即此身.口.意業。現觀而觀。
現淨而淨。羅云。汝當如是學。我亦即此身.口.
意業。現觀而觀。現淨而淨。 於是。世尊復說頌曰。
 身業口業  意業羅云
 善不善法  汝應常觀
 知已妄言  羅云莫說
 禿從他活  何可妄言
 覆沙門法  空無真實
 謂說妄言  不護其口
 故不妄言  正覺之子
 是沙門法  羅云當學
 方方豐樂  安隱無怖
 羅云至彼  莫為害他
佛說如是。尊者羅云及諸比丘聞佛所說。
歡喜奉行。
羅云經第四竟(一千八百三十二字)

巴利語經文(台灣嘉義法雨道場流通的word版本)
MN.61/(1) Ambalaṭṭhikarāhulovādasuttaṃ
   107. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalandakanivāpe. Tena kho pana samayena āyasmā rāhulo ambalaṭṭhikāyaṃ viharati. Atha kho bhagavā sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito yena ambalaṭṭhikā yenāyasmā rāhulo tenupasaṅkami. Addasā kho āyasmā rāhulo bhagavantaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna āsanaṃ paññāpesi, udakañca pādānaṃ. Nisīdi bhagavā paññatte āsane. Nisajja pāde pakkhālesi. Āyasmāpi kho rāhulo bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi.
   108. Atha kho bhagavā parittaṃ udakāvasesaṃ udakādhāne ṭhapetvā āyasmantaṃ rāhulaṃ āmantesi– “passasi no tvaṃ, rāhula, imaṃ parittaṃ udakāvasesaṃ udakādhāne ṭhapitan”ti? “Evaṃ, bhante”. “Evaṃ parittakaṃ kho, rāhula, tesaṃ sāmaññaṃ yesaṃ natthi sampajānamusāvāde lajjā”ti. Atha kho bhagavā parittaṃ udakāvasesaṃ chaḍḍetvā āyasmantaṃ rāhulaṃ āmantesi– “passasi no tvaṃ, rāhula, parittaṃ udakāvasesaṃ chaḍḍitan”ti? “Evaṃ, bhante”. “Evaṃ chaḍḍitaṃ kho, rāhula, tesaṃ sāmaññaṃ yesaṃ natthi sampajānamusāvāde lajjā”ti. Atha kho bhagavā taṃ udakādhānaṃ nikkujjitvā āyasmantaṃ rāhulaṃ āmantesi– “passasi no tvaṃ, rāhula, imaṃ udakādhānaṃ nikkujjitan”ti? “Evaṃ, bhante”. “Evaṃ nikkujjitaṃ kho, rāhula, tesaṃ sāmaññaṃ yesaṃ natthi sampajānamusāvāde lajjā”ti. Atha kho bhagavā taṃ udakādhānaṃ ukkujjitvā āyasmantaṃ rāhulaṃ āmantesi– “passasi no tvaṃ, rāhula, imaṃ udakādhānaṃ rittaṃ tucchan”ti? “Evaṃ, bhante”. “Evaṃ rittaṃ tucchaṃ kho, rāhula, tesaṃ sāmaññaṃ yesaṃ natthi sampajānamusāvāde lajjāti. Seyyathāpi, rāhula, rañño nāgo īsādanto urūḷhavā abhijāto saṅgāmāvacaro saṅgāmagato purimehipi pādehi kammaṃ karoti, pacchimehipi pādehi kammaṃ karoti, purimenapi kāyena kammaṃ karoti, pacchimenapi kāyena kammaṃ karoti, sīsenapi kammaṃ karoti, kaṇṇehipi kammaṃ karoti, dantehipi kammaṃ karoti, naṅguṭṭhenapi kammaṃ karoti; rakkhateva soṇḍaṃ. Tattha hatthārohassa evaṃ hoti– ‘ayaṃ kho rañño nāgo īsādanto urūḷhavā abhijāto saṅgāmāvacaro saṅgāmagato purimehipi pādehi kammaṃ karoti, pacchimehipi pādehi kammaṃ karoti …pe… naṅguṭṭhenapi kammaṃ karoti; rakkhateva soṇḍaṃ Apariccattaṃ kho rañño nāgassa jīvitan’ti. Yato kho, rāhula, rañño nāgo īsādanto urūḷhavā abhijāto saṅgāmāvacaro saṅgāmagato purimehipi pādehi kammaṃ karoti, pacchimehipi pādehi kammaṃ karoti …pe… naṅguṭṭhenapi kammaṃ karoti, soṇḍāyapi kammaṃ karoti, tattha hatthārohassa evaṃ hoti– ‘ayaṃ kho rañño nāgo īsādanto urūḷhavā abhijāto saṅgāmāvacaro saṅgāmagato purimehipi pādehi kammaṃ karoti, pacchimehipi pādehi kammaṃ karoti, purimenapi kāyena kammaṃ karoti, pacchimenapi kāyena kammaṃ karoti, sīsenapi kammaṃ karoti, kaṇṇehipi kammaṃ karoti, dantehipi kammaṃ karoti, naṅguṭṭhenapi kammaṃ karoti, soṇḍāyapi kammaṃ karoti. Pariccattaṃ kho rañño nāgassa jīvitaṃ. Natthi dāni kiñci rañño nāgassa akaraṇīyan’ti. Evameva kho, rāhula, yassa kassaci sampajānamusāvāde natthi lajjā, nāhaṃ tassa kiñci pāpaṃ akaraṇīyanti vadāmi. Tasmātiha te, rāhula, ‘hassāpi na musā bhaṇissāmī’ti– evañhi te, rāhula, sikkhitabbaṃ.
   109. “Taṃ kiṃ maññasi, rāhula, kimatthiyo ādāso”ti? “Paccavekkhaṇattho, bhante”ti. “Evameva kho, rāhula, paccavekkhitvā paccavekkhitvā kāyena kammaṃ kattabbaṃ, paccavekkhitvā paccavekkhitvā vācāya kammaṃ kattabbaṃ, paccavekkhitvā paccavekkhitvā manasā kammaṃ kattabbaṃ. Yadeva tvaṃ, rāhula, kāyena kammaṃ kattukāmo ahosi, tadeva te kāyakammaṃ paccavekkhitabbaṃ– ‘yaṃ nu kho ahaṃ idaṃ kāyena kammaṃ kattukāmo idaṃ me kāyakammaṃ attabyābādhāyapi saṃvatteyya, parabyābādhāyapi saṃvatteyya, ubhayabyābādhāyapi saṃvatteyya– akusalaṃ idaṃ kāyakammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti? Sace tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ kāyena kammaṃ kattukāmo idaṃ me kāyakammaṃ attabyābādhāyapi saṃvatteyya, parabyābādhāyapi saṃvatteyya, ubhayabyābādhāyapi saṃvatteyya– akusalaṃ idaṃ kāyakammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti, evarūpaṃ te, rāhula, kāyena kammaṃ sasakkaṃ na karaṇīyaṃ. Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ kāyena kammaṃ kattukāmo idaṃ me kāyakammaṃ nevattabyābādhāyapi saṃvatteyya, na parabyābādhāyapi saṃvatteyya, na ubhayabyābādhāyapi saṃvatteyya– kusalaṃ idaṃ kāyakammaṃ sukhudrayaṃ sukhavipākan’ti, evarūpaṃ te, rāhula, kāyena kammaṃ karaṇīyaṃ.
   “Karontenapi te, rāhula, kāyena kammaṃ tadeva te kāyakammaṃ paccavekkhitabbaṃ– ‘yaṃ nu kho ahaṃ idaṃ kāyena kammaṃ karomi idaṃ me kāyakammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ kāyakammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti? Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ kāyena kammaṃ karomi idaṃ me kāyakammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ kāyakammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti, paṭisaṃhareyyāsi tvaṃ, rāhula, evarūpaṃ kāyakammaṃ. Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ kāyena kammaṃ karomi idaṃ me kāyakammaṃ nevattabyābādhāyapi saṃvattati, na parabyābādhāyapi saṃvattati, na ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– kusalaṃ idaṃ kāyakammaṃ sukhudrayaṃ sukhavipākan’ti, anupadajjeyyāsi tvaṃ, rāhula, evarūpaṃ kāyakammaṃ.
   “Katvāpi te, rāhula, kāyena kammaṃ tadeva te kāyakammaṃ paccavekkhitabbaṃ– ‘yaṃ nu kho ahaṃ idaṃ kāyena kammaṃ akāsiṃ idaṃ me kāyakammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ kāyakammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti? Sace kho tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ kāyena kammaṃ akāsiṃ, idaṃ me kāyakammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ kāyakammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti, evarūpaṃ te, rāhula, kāyakammaṃ satthari vā viññūsu vā sabrahmacārīsu desetabbaṃ, vivaritabbaṃ, uttānīkātabbaṃ; desetvā vivaritvā uttānīkatvā āyatiṃ saṃvaraṃ āpajjitabbaṃ Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi – ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ kāyena kammaṃ akāsiṃ idaṃ me kāyakammaṃ nevattabyābādhāyapi saṃvattati, na parabyābādhāyapi saṃvattati, na ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– kusalaṃ idaṃ kāyakammaṃ sukhudrayaṃ sukhavipākan’ti, teneva tvaṃ, rāhula, pītipāmojjena vihareyyāsi ahorattānusikkhī kusalesu dhammesu.
   110. “Yadeva tvaṃ, rāhula, vācāya kammaṃ kattukāmo ahosi, tadeva te vacīkammaṃ paccavekkhitabbaṃ– ‘yaṃ nu kho ahaṃ idaṃ vācāya kammaṃ kattukāmo idaṃ me vacīkammaṃ attabyābādhāyapi saṃvatteyya, parabyābādhāyapi saṃvatteyya, ubhayabyābādhāyapi saṃvatteyya– akusalaṃ idaṃ vacīkammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti? Sace tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ vācāya kammaṃ kattukāmo idaṃ me vacīkammaṃ attabyābādhāyapi saṃvatteyya, parabyābādhāyapi saṃvatteyya, ubhayabyābādhāyapi saṃvatteyya– akusalaṃ idaṃ vacīkammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti, evarūpaṃ te, rāhula, vācāya kammaṃ sasakkaṃ na karaṇīyaṃ. Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ vācāya kammaṃ kattukāmo idaṃ me vacīkammaṃ nevattabyābādhāyapi saṃvatteyya, na parabyābādhāyapi saṃvatteyya– kusalaṃ idaṃ vacīkammaṃ sukhudrayaṃ sukhavipākan’ti, evarūpaṃ te, rāhula, vācāya kammaṃ karaṇīyaṃ.
   “Karontenapi, rāhula, vācāya kammaṃ tadeva te vacīkammaṃ paccavekkhitabbaṃ– ‘yaṃ nu kho ahaṃ idaṃ vācāya kammaṃ karomi idaṃ me vacīkammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ vacīkammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti? Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ vācāya kammaṃ karomi idaṃ me vacīkammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ vacīkammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti, paṭisaṃhareyyāsi tvaṃ, rāhula, evarūpaṃ vacīkammaṃ. Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ vācāya kammaṃ karomi idaṃ me vacīkammaṃ nevattabyābādhāyapi saṃvattati, na parabyābādhāyapi saṃvattati, na ubhayabyābādhāyapi saṃvattati kusalaṃ idaṃ vacīkammaṃ sukhudrayaṃ sukhavipākan’ti, anupadajjeyyāsi, tvaṃ rāhula, evarūpaṃ vacīkammaṃ.
   “Katvāpi te, rāhula, vācāya kammaṃ tadeva te vacīkammaṃ paccavekkhitabbaṃ– ‘yaṃ nu kho ahaṃ idaṃ vācāya kammaṃ akāsiṃ idaṃ me vacīkammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ vacīkammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti? Sace kho tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ vācāya kammaṃ akāsiṃ idaṃ me vacīkammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ vacīkammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti, evarūpaṃ te, rāhula, vacīkammaṃ satthari vā viññūsu vā sabrahmacārīsu desetabbaṃ, vivaritabbaṃ, uttānīkattabbaṃ desetvā vivaritvā uttānīkatvā āyatiṃ saṃvaraṃ āpajjitabbaṃ. Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ vācāya kammaṃ akāsiṃ idaṃ me vacīkammaṃ nevattabyābādhāyapi saṃvattati, na parabyābādhāyapi saṃvattati, na ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– kusalaṃ idaṃ vacīkammaṃ sukhudrayaṃ sukhavipākan’ti, teneva tvaṃ, rāhula, pītipāmojjena vihareyyāsi ahorattānusikkhī kusalesu dhammesu.
   111. “Yadeva tvaṃ, rāhula, manasā kammaṃ kattukāmo ahosi, tadeva te manokammaṃ paccavekkhitabbaṃ– ‘yaṃ nu kho ahaṃ idaṃ manasā kammaṃ kattukāmo idaṃ me manokammaṃ attabyābādhāyapi saṃvatteyya, parabyābādhāyapi saṃvatteyya, ubhayabyābādhāyapi saṃvatteyya– akusalaṃ idaṃ manokammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti? Sace tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ manasā kammaṃ kattukāmo idaṃ me manokammaṃ attabyābādhāyapi saṃvatteyya, parabyābādhāyapi saṃvatteyya, ubhayabyābādhāyapi saṃvatteyya– akusalaṃ idaṃ manokammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti, evarūpaṃ te, rāhula, manasā kammaṃ sasakkaṃ na karaṇīyaṃ. Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ manasā kammaṃ kattukāmo idaṃ me manokammaṃ nevattabyābādhāyapi saṃvatteyya, na parabyābādhāyapi saṃvatteyya, na ubhayabyābādhāyapi saṃvatteyya– kusalaṃ idaṃ manokammaṃ sukhudrayaṃ sukhavipākan’ti, evarūpaṃ te, rāhula, manasā kammaṃ karaṇīyaṃ.
   “Karontenapi te, rāhula, manasā kammaṃ tadeva te manokammaṃ paccavekkhitabbaṃ– ‘yaṃ nu kho ahaṃ idaṃ manasā kammaṃ karomi idaṃ me manokammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ manokammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti? Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ manasā kammaṃ karomi idaṃ me manokammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ manokammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti, paṭisaṃhareyyāsi tvaṃ, rāhula, evarūpaṃ manokammaṃ. Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ manasā kammaṃ karomi idaṃ me manokammaṃ nevattabyābādhāyapi saṃvattati, na parabyābādhāyapi saṃvattati, na ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– kusalaṃ idaṃ manokammaṃ sukhudrayaṃ sukhavipākan’ti, anupadajjeyyāsi tvaṃ, rāhula, evarūpaṃ manokammaṃ.
   “Katvāpi te, rāhula, manasā kammaṃ tadeva te manokammaṃ paccavekkhitabbaṃ– ‘yaṃ nu kho ahaṃ idaṃ manasā kammaṃ akāsiṃ idaṃ me manokammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ manokammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti? Sace kho tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ manasā kammaṃ akāsiṃ idaṃ me manokammaṃ attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– akusalaṃ idaṃ manokammaṃ dukkhudrayaṃ dukkhavipākan’ti, evarūpaṃ pana te, rāhula, manokammaṃ aṭṭīyitabbaṃ harāyitabbaṃ jigucchitabbaṃ; aṭṭīyitvā harāyitvā jigucchitvā āyatiṃ saṃvaraṃ āpajjitabbaṃ. Sace pana tvaṃ, rāhula, paccavekkhamāno evaṃ jāneyyāsi– ‘yaṃ kho ahaṃ idaṃ manasā kammaṃ akāsiṃ idaṃ me manokammaṃ nevattabyābādhāyapi saṃvattati, na parabyābādhāyapi saṃvattati, na ubhayabyābādhāyapi saṃvattati– kusalaṃ idaṃ manokammaṃ sukhudrayaṃ sukhavipākan’ti, teneva tvaṃ, rāhula, pītipāmojjena vihareyyāsi ahorattānusikkhī kusalesu dhammesu.
   112. “Ye hi keci, rāhula, atītamaddhānaṃ samaṇā vā brāhmaṇā vā kāyakammaṃ parisodhesuṃ, vacīkammaṃ parisodhesuṃ, manokammaṃ parisodhesuṃ, sabbe te evamevaṃ paccavekkhitvā paccavekkhitvā kāyakammaṃ parisodhesuṃ, paccavekkhitvā paccavekkhitvā vacīkammaṃ parisodhesuṃ, paccavekkhitvā paccavekkhitvā manokammaṃ parisodhesuṃ. Yepi hi keci, rāhula, anāgatamaddhānaṃ samaṇā vā brāhmaṇā vā kāyakammaṃ parisodhessanti, vacīkammaṃ parisodhessanti, manokammaṃ parisodhessanti, sabbe te evamevaṃ paccavekkhitvā paccavekkhitvā kāyakammaṃ parisodhessanti, paccavekkhitvā paccavekkhitvā vacīkammaṃ parisodhessanti paccavekkhitvā paccavekkhitvā manokammaṃ parisodhessanti. Yepi hi keci, rāhula, etarahi samaṇā vā brāhmaṇā vā kāyakammaṃ parisodhenti, vacīkammaṃ parisodhenti, manokammaṃ parisodhenti, sabbe te evamevaṃ paccavekkhitvā paccavekkhitvā kāyakammaṃ parisodhenti, paccavekkhitvā paccavekkhitvā vacīkammaṃ parisodhenti, paccavekkhitvā paccavekkhitvā manokammaṃ parisodhenti. Tasmātiha, rāhula, ‘paccavekkhitvā paccavekkhitvā kāyakammaṃ parisodhessāmi, paccavekkhitvā paccavekkhitvā vacīkammaṃ parisodhessāmi, paccavekkhitvā paccavekkhitvā manokammaṃ parisodhessāmī’ti– evañhi te, rāhula, sikkhitabban”ti.
   Idamavoca bhagavā. Attamano āyasmā rāhulo bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.
   Ambalaṭṭhikarāhulovādasuttaṃ niṭṭhitaṃ paṭhamaṃ.