本經與巴利語聖典《相應部》第47經第10篇《Bhikkhunupassayasuttaṃ》的經文內容完全相同。

    本經是佛陀教授四念處的重中之重,也是精華中的精華,因為佛陀在本經中已將四念處的修持方法講述得非常清楚。

    甚麼是「四念處」?簡單講,就是將「心」安住於「身」、「受」、「心」、「法」這四個面向,也就是正念的四個重要的基礎。

    本經中提到「自知前後升降」,指的是在修學過程中,覺知六根、六塵、六識的當下因緣狀態,不要主觀或自以為是地去添油加醋及染著,更不要陷溺在外在境界或情境之中。

    本經中提到「取於淨相」的「淨相」,指的是「業處」,可以是「六隨念」、「四無量心」、「安那般那念」等等,依此「淨相」進而修七覺支,生起淨信心,調伏粗鄙的貪瞋癡,身心便能逐漸產生歡悅輕安四禪八定。

選譯自《雜阿含經》第615

喬正一白話譯於西元2020/12/29農曆十一月十五日布薩八關齋戒日

    我是這樣聽聞的:

    有一次,佛陀暫時住在古印度的舍衛國祇樹給孤獨園林。

    某一天的清晨,阿難尊者著衣持缽,走入舍衛城內托缽乞食。他在半途中心想應該先到比丘尼寺去探望一下諸比丘尼,於是便轉身前往比丘尼的寺院。

    當諸比丘尼看見阿難尊者前來,便趕緊敷妥床座,請阿難就座。

    諸比丘尼一起跪地頂禮阿難尊者的雙足,然後一起起身退坐於一面,以精簡的話對阿難尊者報告自己的修行心得:「我等諸比丘尼修四念處,繫心住,自知前後昇降[1]。」

    阿難尊者聽到很欣慰地對諸比丘尼說:「善哉啊!善哉!諸位姊妹!請你們好好保持下去。」

    之後,阿難尊者為諸比丘尼說種種法,開示之後,便從座位起身離去。

    阿難尊者於舍衛城中托缽乞食結束之後,回到精舍,收拾好衣缽,洗乾淨腳,來到世尊的面前,跪地稽首頂禮佛足,然後起身退坐於一旁,並將比丘尼所說的修行心得都報告給世尊知悉。

    佛陀聽後便對阿難說:「善哉啊!善哉!的確應這樣學習四念處,善繫心住,知前後昇降。換言之,當我們的心向外攀緣的時候,要清楚地覺知心向外攀緣;當我們的心很煩躁或很散亂,心被困在煩惱的泥淖中不得解脫時,皆應客觀清楚如實覺知自己的身心狀態。

    倘若比丘對於內身、外身、內外身都能了了分明清楚覺知,一旦身體出現嗜睡昏沉或精神懈怠掉舉的五蓋現象,這個比丘就應當憶念『佛』、『法』、『僧』、『戒』進而開展出清淨的信心,然後安住於『淨相』[2]開發出清淨的信心,如此,心就會生起『歡悅』的覺受,接著接續生起『喜』的覺受,然後進入『輕安』,又再生起『樂』的覺受,最後便能入色界初禪。

     當入初禪之後,聖弟子當如是修學:『我已臻初禪,已令外散之心收攝,已令心在禪定中得到休息,我當不起『覺』想及已『觀』想而入二禪,然後無覺、無觀入三禪,最後捨念樂住入四禪。當已臻四禪,都應如實客觀清楚覺知。』

    以上,是從『四念處』的身身觀念住切入,當然,也可以從『受』……『心』……『法法觀念住』切入,情況都同樣如上說一般。」

    當佛陀說完本經之後,阿難尊者聽聞佛陀所說的法,心生歡喜,並依法奉行。

 

 

原文/

雜阿含615

  如是我聞:
  一時,佛住舍衛國祇樹給孤獨園。
  爾時,尊者阿難晨朝著衣持鉢,入舍衛城乞食,於路中思惟:「我今先至比丘尼寺。」即往比丘尼寺。
  諸比丘尼遙見尊者阿難來,疾敷床座,請令就座。
  時,諸比丘尼禮尊者阿難足,退坐一面,白尊者阿難:
  「我等諸比丘尼修四念處,繫心住,自知前後昇降。」
  尊者阿難告諸比丘尼:
  「善哉!善哉!姊妹!當如汝等所說而學:凡修習四念處,善繫心住者,應如是知前後昇降。」
  時,尊者阿難為諸比丘尼種種說法,種種說法已,從座起去。
  爾時,尊者阿難於舍衛城中乞食還,舉衣鉢,洗足已,詣世尊所,稽首佛足,退坐一面,以比丘尼所說,具白世尊。
  佛告阿難:
  「善哉!善哉!應如是學四念處,善繫心住,知前後昇降,所以者何?心於外求,然後制令求其心,散亂心不解脫,皆如實知。
  若比丘於身身觀念住,於彼身身觀念住已,若身躭睡,心法懈怠,彼比丘當起淨信,取於淨相,起淨信心。憶念淨相已,其心則悅;悅已,生喜;其心喜已,身則猗息;身猗息已,則受身樂;受身樂已,其心則定,心定者,聖弟子當作是學:『我於此義外散之心攝令休息,不起覺想及已觀想,無覺、無觀,捨念樂住;樂住已,如實知。』
  受…………法念[]亦如是說。」
  佛說此經已,尊者阿難聞佛所說,歡喜奉行。

 

巴利語經文
SN.47.10/(10) Bhikkhunupassayasuttaṃ
   376. Atha kho āyasmā ānando pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya yena aññataro bhikkhunupassayo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi. Atha kho sambahulā bhikkhuniyo yenāyasmā ānando tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ ānandaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinnā kho tā bhikkhuniyo āyasmantaṃ ānandaṃ etadavocuṃ –
   “Idha, bhante ānanda, sambahulā bhikkhuniyo catūsu satipaṭṭhānesu suppatiṭṭhitacittā viharantiyo uḷāraṃ pubbenāparaṃ visesaṃ sañjānantī”ti. “Evametaṃ bhaginiyo, evametaṃ, bhaginiyo! Yo hi koci, bhaginiyo, bhikkhu vā bhikkhunī vā catūsu satipaṭṭhānesu suppatiṭṭhitacitto viharati, tassetaṃ pāṭikaṅkhaṃ– ‘uḷāraṃ pubbenāparaṃ visesaṃ sañjānissatī’”ti.
   Atha kho āyasmā ānando tā bhikkhuniyo dhammiyā kathāya sandassetvā samādapetvā samuttejetvā sampahaṃsetvā uṭṭhāyāsanā pakkāmi. Atha kho āyasmā ānando sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto yena bhagavā tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃ. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā ānando bhagavantaṃ etadavoca–
   “Idhāhaṃ, bhante, pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya yena aññataro bhikkhunupassayo tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdiṃ. Atha kho, bhante, sambahulā bhikkhuniyo yenāhaṃ tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā maṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinnā kho, bhante, tā bhikkhuniyo maṃ etadavocuṃ– ‘idha, bhante ānanda, sambahulā bhikkhuniyo catūsu satipaṭṭhānesu suppatiṭṭhitacittā viharantiyo uḷāraṃ pubbenāparaṃ visesaṃ sañjānantī’ti. Evaṃ vuttāhaṃ, bhante, tā bhikkhuniyo etadavocaṃ– ‘evametaṃ, bhaginiyo, evametaṃ, bhaginiyo! Yo hi koci, bhaginiyo, bhikkhu vā bhikkhunī vā catūsu satipaṭṭhānesu suppatiṭṭhitacitto viharati, tassetaṃ pāṭikaṅkhaṃ– uḷāraṃ pubbenāparaṃ visesaṃ sañjānissatī’”ti.
   “Evametaṃ, ānanda, evametaṃ, ānanda! Yo hi koci, ānanda, bhikkhu vā bhikkhunī vā catūsu satipaṭṭhānesu suppatiṭṭhitacitto viharati, tassetaṃ pāṭikaṅkhaṃ– ‘uḷāraṃ pubbenāparaṃ visesaṃ sañjānissati’” .
   “Katamesu catūsu? Idhānanda, bhikkhu kāye kāyānupassī viharati ātāpī sampajāno satimā, vineyya loke abhijjhādomanassaṃ. Tassa kāye kāyānupassino viharato kāyārammaṇo vā uppajjati kāyasmiṃ pariḷāho, cetaso vā līnattaṃ, bahiddhā vā cittaṃ vikkhipati. Tenānanda, bhikkhunā kismiñcideva pasādanīye nimitte cittaṃ paṇidahitabbaṃ. Tassa kismiñcideva pasādanīye nimitte cittaṃ paṇidahato pāmojjaṃ jāyati. Pamuditassa pīti jāyati. Pītimanassa kāyo passambhati. Passaddhakāyo sukhaṃ vedayati. Sukhino cittaṃ samādhiyati. So iti paṭisañcikkhati– ‘yassa khvāhaṃ atthāya cittaṃ paṇidahiṃ, so me attho abhinipphanno. Handa, dāni paṭisaṃharāmī’ti. So paṭisaṃharati ceva na ca vitakketi na ca vicāreti. ‘Avitakkomhi avicāro, ajjhattaṃ satimā sukhamasmī’ti pajānāti”.
   “Puna caparaṃ, ānanda, bhikkhu vedanāsu …pe… citte …pe… dhammesu dhammānupassī viharati ātāpī sampajāno satimā, vineyya loke abhijjhādomanassaṃ. Tassa dhammesu dhammānupassino viharato dhammārammaṇo vā uppajjati kāyasmiṃ pariḷāho, cetaso vā līnattaṃ, bahiddhā vā cittaṃ vikkhipati. Tenānanda, bhikkhunā kismiñcideva pasādanīye nimitte cittaṃ paṇidahitabbaṃ. Tassa kismiñcideva pasādanīye nimitte cittaṃ paṇidahato pāmojjaṃ jāyati Pamuditassa pīti jāyati. Pītimanassa kāyo passambhati. Passaddhakāyo sukhaṃ vedayati. Sukhino cittaṃ samādhiyati. So iti paṭisañcikkhati– ‘yassa khvāhaṃ atthāya cittaṃ paṇidahiṃ, so me attho abhinipphanno. Handa, dāni paṭisaṃharāmī’ti. So paṭisaṃharati ceva na ca vitakketi na ca vicāreti. ‘Avitakkomhi avicāro, ajjhattaṃ satimā sukhamasmī’ti pajānāti. Evaṃ kho, ānanda, paṇidhāya bhāvanā hoti.
   “Kathañcānanda appaṇidhāya bhāvanā hoti? Bahiddhā ānanda, bhikkhu cittaṃ appaṇidhāya ‘appaṇihitaṃ me bahiddhā cittan’ti pajānāti. Atha pacchāpure ‘asaṃkhittaṃ vimuttaṃ appaṇihitan’ti pajānāti. Atha ca pana ‘kāye kāyānupassī viharāmi ātāpī sampajāno satimā sukhamasmī’ti pajānāti. Bahiddhā, ānanda, bhikkhu cittaṃ appaṇidhāya ‘appaṇihitaṃ me bahiddhā cittan’ti pajānāti. Atha pacchāpure ‘asaṃkhittaṃ vimuttaṃ appaṇihitan’ti pajānāti. Atha ca pana ‘vedanāsu vedanānupassī viharāmi ātāpī sampajāno satimā sukhamasmī’ti pajānāti. Bahiddhā, ānanda, bhikkhu cittaṃ appaṇidhāya ‘appaṇihitaṃ me bahiddhā cittan’ti pajānāti. Atha pacchāpure ‘asaṃkhittaṃ vimuttaṃ appaṇihitan’ti pajānāti. Atha ca pana ‘citte cittānupassī viharāmi ātāpī sampajāno satimā sukhamasmī’ti pajānāti. Bahiddhā, ānanda, bhikkhu cittaṃ appaṇidhāya ‘appaṇihitaṃ me bahiddhā cittan’ti pajānāti. Atha pacchāpure ‘asaṃkhittaṃ vimuttaṃ appaṇihitan’ti pajānāti. Atha ca pana ‘dhammesu dhammānupassī viharāmi ātāpī sampajāno satimā sukhamasmī’ti pajānāti. Evaṃ
   kho, ānanda, appaṇidhāya bhāvanā hoti.
   “Iti kho, ānanda, desitā mayā paṇidhāya bhāvanā, desitā appaṇidhāya bhāvanā. Yaṃ, ānanda, satthārā karaṇīyaṃ sāvakānaṃ hitesinā anukampakena anukampaṃ upādāya, kataṃ vo taṃ mayā. Etāni, ānanda, rukkhamūlāni, etāni suññāgārāni! Jhāyathānanda, mā pamādattha; mā pacchā vippaṭisārino ahuvattha! Ayaṃ vo amhākaṃ anusāsanī”ti.
   Idamavoca bhagavā. Attamano āyasmā ānando bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti. Dasamaṃ.
   Ambapālivaggo paṭhamo.
   Tassuddānaṃ–
   Ambapāli sato bhikkhu, sālā kusalarāsi ca.
   Sakuṇagdhi makkaṭo sūdo, gilāno bhikkhunupassayoti.


 

[1] 自知前後昇降,指在修學過程當中,客觀如實覺知回觀自己六根、六塵、六識的當下狀態

[2] 淨相,指「業處」,可以是「六隨念」,即念佛、念法、念僧、念戒、念施、念天;也可以是慈悲喜捨四無量心;當然也可以是「安那般那念」。