佛陀是靠自己的宿世波羅蜜與努力獨自覺悟四聖諦,並能在人間天上轉動四聖諦的法輪,幫助眾生掙脫生死魔網的聖者。

    佛陀在本經中說明如來雖身處五欲塵世而不染欲愛,就像池水中清淨聖潔的白蓮花一樣出汙泥而不染。

選譯自《雜阿含經》第101經之《豆磨經》

喬正一白話譯於西元2015/8/21農曆七月初八之八關齋戒日

  我是這樣聽聞的:

    有一次,佛陀在古印度的拘薩羅國遊方,他白天在迦帝聚落與墮鳩羅聚落二村中間的一棵樹下禪坐入定。

    當時,有一位名叫豆磨的婆羅門正好經過,他看見佛陀的足跡有千輻輪相好,印文顯現,齊輻圓輞,眾好滿足。

    他心想:「我從未見過人間有如是足跡,我應當循此足跡來尋此人。」

    於是,婆羅門循著足跡來到了佛陀的面前,他看見世尊坐在一棵樹下入定,嚴容絕世,諸根澄靜,其心寂定,第一調伏,正觀成就,光相巍巍,猶若金山。

    婆羅門問:「請問您是天神嗎?」

    佛陀回答:「我不是天神。」

    「難道您是龍、夜叉、乾闥婆、阿修羅、迦樓羅、緊那羅、摩睺羅伽、人、非人等天龍八部?」

    「如果您不是天龍八部,那您到底是誰?」

    這時,世尊以如下的偈言回答:

「天龍乾闥婆,緊那羅夜叉,無善阿修羅,諸摩睺羅伽,

人與非人等,悉由煩惱生。
 
如是煩惱漏,一切我已捨,已破已磨滅,如芬陀利生。
 
雖生於水中,而未曾著水,我雖生世間,不為世間著。
 
歷劫常選擇,純苦無暫樂,一切有為行,悉皆生滅故。
   
離垢不傾動,已拔諸劍刺,究竟生死際,故名為佛陀。」

    上面的偈語是在解釋什麼是佛:佛陀的意思是說,一切的人類與天龍八部都是因欲愛煩惱而生,像這樣的煩惱我如今都已捨離,已破除,已磨滅。就如同水池中的白蓮花,出汙泥而不染;我雖出現在世間,卻不會被世間的欲愛所染。在歷劫的生死輪迴中,都只有苦,沒有片刻的安樂可言。一切因缘和合所生的現象與事物,都是生滅法。如來已遠離這些塵垢而如如不動,已徹底拔除一切導致苦痛與生死的各種劍與刺,已不再有生與死,故名為佛陀。

    當豆摩種婆羅門聽聞佛陀所說的法,歡喜、隨喜,便繼續上路而離去。

原文/

如是我聞:
  一時,佛在拘薩羅人間遊行,有從迦帝聚落、墮鳩羅聚落二村中間,一樹下坐,入晝正受。
  時,有豆磨種姓婆羅門,隨彼道行,尋佛後來,見佛腳跡千輻輪相,印文顯現,齊輻圓輞,眾好滿足,見已,作是念:
  「我未曾見人間有如是足跡,今當隨跡以求其人。」
  即尋腳跡至於佛所,{}見世尊坐一樹下,入晝正受,嚴容絕世,諸根澄靜,其心寂定,第一調伏,正觀成就,光相巍巍,猶若金山,見已,白言:
  「為是天耶?」
  佛告婆羅門:「我非天也。」
  「為龍、夜叉、乾闥婆、阿修羅、迦樓羅、緊那羅、摩睺羅伽、人、非人等?」
  佛告婆羅門:
  「我非龍……乃至人、非人也。」
  婆羅門白佛:
  「若言非天、非龍……乃至非人、非非人,為是何等?」
  爾時,世尊說偈答言:
  「天龍乾闥婆,緊那羅夜叉,無善阿修羅,諸摩睺羅伽,人與非人等,悉由煩惱生。
   如是煩惱漏,一切我已捨,已破已磨滅,如芬陀利生。
   雖生於水中,而未曾著水,我雖生世間,不為世間著。
   歷劫常選擇,純苦無暫樂,一切有為行,悉皆生滅故。
   離垢不傾動,已拔諸劍刺,究竟生死{}[],故名為佛陀。」
  佛說此經已,豆摩種婆羅門聞佛所說,歡喜、隨喜,從路而去。

 

巴利語經文
AN.4.36/ 6. Doṇasuttaṃ
   36. Ekaṃ samayaṃ bhagavā antarā ca ukkaṭṭhaṃ antarā ca setabyaṃ addhānamaggappaṭipanno hoti. Doṇopi sudaṃ brāhmaṇo antarā ca ukkaṭṭhaṃ antarā ca setabyaṃ addhānamaggappaṭipanno hoti. Addasā kho doṇo brāhmaṇo bhagavato pādesu cakkāni sahassārāni sanemikāni sanābhikāni sabbākāraparipūrāni; disvānassa etadahosi– “acchariyaṃ vata, bho, abbhutaṃ vata, bho! Na vatimāni manussabhūtassa padāni bhavissantī”ti!! Atha kho bhagavā maggā okkamma aññatarasmiṃ rukkhamūle nisīdi pallaṅkaṃ ābhujitvā ujuṃ kāyaṃ paṇidhāya parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvā. Atha kho doṇo brāhmaṇo bhagavato padāni anugacchanto addasa bhagavantaṃ aññatarasmiṃ rukkhamūle nisinnaṃ pāsādikaṃ pasādanīyaṃ santindriyaṃ santamānasaṃ uttamadamathasamathamanuppattaṃ dantaṃ guttaṃ saṃyatindriyaṃ nāgaṃ. Disvāna yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ etadavoca –
   “Devo no bhavaṃ bhavissatī”ti? “Na kho ahaṃ, brāhmaṇa, devo bhavissāmī”ti. “Gandhabbo no bhavaṃ bhavissatī”ti? “Na kho ahaṃ, brāhmaṇa, gandhabbo bhavissāmī”ti. “Yakkho no bhavaṃ bhavissatī”ti? “Na kho ahaṃ, brāhmaṇa, yakkho bhavissāmī”ti. “Manusso no bhavaṃ bhavissatī”ti? “Na kho ahaṃ, brāhmaṇa, manusso bhavissāmī”ti.
   “‘Devo no bhavaṃ bhavissatī’ti, iti puṭṭho samāno– ‘na kho ahaṃ, brāhmaṇa, devo bhavissāmī’ti vadesi. ‘Gandhabbo no bhavaṃ bhavissatī’ti, iti puṭṭho samāno– ‘na kho ahaṃ, brāhmaṇa, gandhabbo bhavissāmī’ti vadesi. ‘Yakkho no bhavaṃ bhavissatī’ti, iti puṭṭho samāno– ‘na kho ahaṃ, brāhmaṇa, yakkho bhavissāmī’ti vadesi. ‘Manusso no bhavaṃ bhavissatī’ti, iti puṭṭho samāno– ‘na kho ahaṃ, brāhmaṇa, manusso bhavissāmī’ti vadesi. Atha ko carahi bhavaṃ bhavissatī”ti?
   “Yesaṃ kho ahaṃ, brāhmaṇa, āsavānaṃ appahīnattā devo bhaveyyaṃ, te me āsavā pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā. Yesaṃ kho ahaṃ, brāhmaṇa, āsavānaṃ appahīnattā gandhabbo bhaveyyaṃ… yakkho bhaveyyaṃ… manusso bhaveyyaṃ, te me āsavā pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā. Seyyathāpi, brāhmaṇa, uppalaṃ vā padumaṃ vā puṇḍarīkaṃ vā udake jātaṃ udake saṃvaḍḍhaṃ udakā accuggamma tiṭṭhati anupalittaṃ udakena; evamevaṃ kho ahaṃ, brāhmaṇa, loke jāto loke saṃvaḍḍho lokaṃ abhibhuyya viharāmi anupalitto lokena. Buddhoti maṃ, brāhmaṇa, dhārehī”ti.
   “Yena devūpapatyassa, gandhabbo vā vihaṅgamo;
   Yakkhattaṃ yena gaccheyyaṃ, manussattañca abbaje.
   Te mayhaṃ, āsavā khīṇā, viddhastā vinaḷīkatā.
   “Puṇḍarīkaṃ yathā vaggu, toyena nupalippati.
   Nupalippāmi lokena, tasmā buddhosmi brāhmaṇā”ti. Chaṭṭhaṃ.