本經與巴利聖典《相應部》第55經第2122篇《Paṭhamamahānāmasuttaṃ》的內容完全相同。

    我們從佛經裡可以看到,有的人因臨終前想起與情人的恩愛纏綿,死後竟成為低等的樹神;有人因生前被殘酷欺凌或遭背叛,懷著極大的怨恨發誓復仇,死前因咒怨而化生為厲鬼夜叉;也有人平生沒有做過甚麼大功德或大善事,臨終前竟因對佛陀生起恭敬的一念,死後竟也可以轉生為忉利天神。

    因此,佛教認為,人在死前的最後一念,不論其善或惡,都將直接影響我們下一世投生的世界。因此,很多佛教徒都會擔憂臨終前的那一刻萬一把持不住而失去正念,會不會因此而墮入惡道?

    本經中的主角摩訶男是古印度佛陀時代的一位優秀在家居士,據經籍記載他已證得阿那含果(三果)。在佛陀的晚年,琉璃王發兵攻打佛陀的祖國釋族,摩訶男居士沉入水底,將頭髮綁在水中的石頭上,爭取時間捨身拯救祖國的人民,因此被佛譽為在家弟子中「悲心第一」。但他在世時也曾擔心過這個問題,因此他前來問佛;佛陀告訴他,只要平時能憶念燻習三寶,按部就班認真修行,就不用擔心自己死後的去處。佛陀並以一棵平時傾斜生長的大樹為例子,解釋箇中的道理。

    我們從這一篇經文中佛陀給予我們的啟示可知,臨終一念的善與惡,固然直接影響我們下一生;但,那是指一般沒有修行的凡夫以及不認真修行的人而言。如果是初果以上的修行人,已等於徹底閉塞了通往三惡途的大門,取得了通往人間天上、乃至解脫的通行證。

    就算仍是一名凡夫,但只要有正見,認真依法奉行八正道,依照同類相應、物以類聚的自然法則,死後也一定會投生到善趣世界。   

選譯自北傳《雜阿含經》第三十三卷第九百二十九篇

喬正一白話譯於西元2005/9/11八關齋戒日

    我是這樣聽說的:

     有一次,佛陀住在古印度迦毘羅衛國尼拘律園林中。當時,釋迦氏族摩訶男居士前來拜訪佛陀。

    他頂禮佛足後,便退坐在一旁,他問佛:「世尊,迦毘羅衛國一向安隱豐樂,人口眾多,我每次進出時,都有許多隨從在側,但也常會遇見瘋象、瘋子及瘋狂的駕駛,我很怕受到他們的傷害致死,死前因恐懼而把持不住,忘記憶念佛、憶念法、憶念比丘僧。我常在想,如果萬一發生不幸,我死亡之後將會轉生至何處?」

    佛陀告訴摩訶男:「不用恐懼,不要怕。你過世之後,一定不會轉生到惡趣。就好比一棵大樹,頂端平時朝下傾斜生長,一旦將其樹根截去,你認為它會墜落至何處?」

     摩訶男回答:「它應該會朝平時傾斜的方向墜落。」

     佛陀說:「同樣的道理,你也是一樣,一旦死亡,不會轉生至惡趣。這是什麼道理呢?因為你已長期修習憶念佛、憶念法、憶念僧,所以一旦死亡,就算此肉身被火焚燒,或棄置於墳塚間,任憑風吹日曬,化為塵埃,但你善良的心意識早已長期被正確的信仰所薰陶,同時被清淨的戒律、布施、聽聞正法、正見智慧等功德所薰陶,死後便能立即轉生到安樂的世界,來世生天。」

     摩訶男聽到佛陀的話之後,心中生起歡喜,起身頂禮佛陀後便離去。

 

 

(九三)如是我聞。一時。
佛住迦毘羅衛國尼拘律園中。爾時。釋氏摩訶男來詣佛所。
稽首禮足。退坐一面。白佛言。世尊。
此迦毘羅衛國安隱豐樂。人民熾盛。我每出入時。
眾多羽從。狂象.狂人.狂乘常與是俱。
我自恐與此諸狂俱生俱死。忘於念佛.念法.念比丘僧。
我自思惟。命終之時。當生何處。
佛告摩訶男。莫恐。莫怖。命終之後。不生惡趣。
終亦無惡。譬如大樹。順下.順注.順輸。若截根本。
當墮何處。摩訶男白佛。隨彼順下.順注.
順輸。佛告摩訶男。汝亦如是。若命終時。
不生惡趣。終亦無惡。所以者何。
汝已長夜修習念佛.念法.念僧。若命終時。此身若火燒。
若棄塚間。風飄日曝。久成塵末。
而心意識久遠長夜正信所熏。戒.施.聞.慧所熏。神識上昇。
向安樂處。未來生天。時。摩訶男聞佛所說。
歡喜隨喜。作禮而去

巴利語經文
SN.55.21/(1) Paṭhamamahānāmasuttaṃ 
   1017. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā sakkesu viharati kapilavatthusmiṃ nigrodhārāme. Atha kho mahānāmo sakko yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho mahānāmo sakko bhagavantaṃ etadavoca– “idaṃ, bhante, kapilavatthu iddhañceva phītañca bāhujaññaṃ ākiṇṇamanussaṃ sambādhabyūhaṃ. So khvāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ vā payirupāsitvā manobhāvanīye vā bhikkhū sāyanhasamayaṃ kapilavatthuṃ pavisanto; bhantenapi hatthinā samāgacchāmi bhantenapi assena samāgacchāmi; bhantenapi rathena samāgacchāmi; bhantenapi sakaṭena samāgacchāmi; bhantenapi purisena samāgacchāmi. Tassa mayhaṃ, bhante, tasmiṃ samaye mussateva bhagavantaṃ ārabbha sati, mussati dhammaṃ ārabbha sati, mussati saṅghaṃ ārabbha sati. Tassa mayhaṃ, bhante, evaṃ hoti– ‘imamhi cāhaṃ samaye kālaṃ kareyyaṃ, kā mayhaṃ gati, ko abhisamparāyo’”ti? 
   “Mā bhāyi, mahānāma, mā bhāyi, mahānāma! Apāpakaṃ te maraṇaṃ bhavissati apāpikā kālaṃkiriyā. Yassa kassaci, mahānāma, dīgharattaṃ saddhāparibhāvitaṃ cittaṃ sīlaparibhāvitaṃ cittaṃ sutaparibhāvitaṃ cittaṃ cāgaparibhāvitaṃ cittaṃ paññāparibhāvitaṃ cittaṃ, tassa yo hi khvāyaṃ kāyo rūpī cātumahābhūtiko mātāpettikasambhavo odanakummāsūpacayo aniccucchādana-parimaddanabhedanaviddhaṃsanadhammo. Taṃ idheva kākā vā khādanti gijjhā vā khādanti kulalā vā khādanti sunakhā vā khādanti siṅgālā vā khādanti vividhā vā pāṇakajātā khādanti; yañca khvassa cittaṃ dīgharattaṃ saddhāparibhāvitaṃ …pe… paññāparibhāvitaṃ taṃ uddhagāmi hoti visesagāmi. 
   “Seyyathāpi, mahānāma, puriso sappikumbhaṃ vā telakumbhaṃ vā gambhīraṃ udakarahadaṃ ogāhitvā bhindeyya. Tatra yā assa sakkharā vā kaṭhalā vā sā adhogāmī assa, yañca khvassa tatra sappi vā telaṃ vā taṃ uddhagāmi assa visesagāmi. Evameva kho, mahānāma, yassa kassaci dīgharattaṃ saddhāparibhāvitaṃ cittaṃ …pe… paññāparibhāvitaṃ cittaṃ tassa yo hi khvāyaṃ kāyo rūpī cātumahābhūtiko mātāpettikasambhavo odanakummāsūpacayo aniccucchādanaparimaddanabhedanaviddhaṃsanadhammo taṃ idheva kākā vā khādanti gijjhā vā khādanti kulalā vā khādanti sunakhā vā khādanti siṅgālā vā khādanti vividhā vā pāṇakajātā khādanti; yañca khvassa cittaṃ dīgharattaṃ saddhāparibhāvitaṃ …pe… paññāparibhāvitaṃ taṃ uddhagāmi hoti visesagāmi. Tuyhaṃ kho pana, mahānāma, dīgharattaṃ saddhāparibhāvitaṃ cittaṃ …pe… paññāparibhāvitaṃ cittaṃ Mā bhāyi, mahānāma mā bhāyi, mahānāma! Apāpakaṃ te maraṇaṃ bhavissati, apāpikā kālaṃkiriyā”ti. Paṭhamaṃ. 

SN.55.22/(2) Dutiyamahānāmasuttaṃ 
   1018. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā sakkesu viharati kapilavatthusmiṃ nigrodhārāme. Atha kho mahānāmo sakko yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho mahānāmo sakko bhagavantaṃ etadavoca– “idaṃ, bhante, kapilavatthu iddhañceva phītañca bāhujaññaṃ ākiṇṇamanussaṃ sambādhabyūhaṃ. So khvāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ vā payirupāsitvā manobhāvanīye vā bhikkhū sāyanhasamayaṃ kapilavatthuṃ pavisanto; bhantenapi hatthinā samāgacchāmi; bhantenapi assena samāgacchāmi; bhantenapi rathena samāgacchāmi; bhante, napi sakaṭena samāgacchāmi; bhante, napi purisena samāgacchāmi. Tassa mayhaṃ, bhante, tasmiṃ samaye mussateva bhagavantaṃ ārabbha sati, mussati dhammaṃ ārabbha sati, mussati saṅghaṃ ārabbha sati. Tassa mayhaṃ, bhante, evaṃ hoti– ‘imamhi cāhaṃ samaye kālaṃ kareyyaṃ, kā mayhaṃ gati, ko abhisamparāyo’”ti? 
   “Mā bhāyi, mahānāma, mā bhāyi, mahānāma! Apāpakaṃ te maraṇaṃ bhavissati apāpikā kālaṃkiriyā. Catūhi kho, mahānāma, dhammehi samannāgato ariyasāvako nibbānaninno hoti nibbānapoṇo nibbānapabbhāro. Katamehi catūhi? Idha, mahānāma, ariyasāvako buddhe aveccappasādena samannāgato hoti– itipi so bhagavā …pe… satthā devamanussānaṃ buddho bhagavāti. Dhamme …pe… saṅghe …pe… ariyakantehi sīlehi samannāgato hoti akhaṇḍehi …pe… samādhisaṃvattanikehi. 
   “Seyyathāpi mahānāma, rukkho pācīnaninno pācīnapoṇo pācīnapabbhāro, so mūlacchinno katamena papateyyā”ti? “Yena, bhante, ninno yena poṇo yena pabbhāro”ti. “Evameva kho, mahānāma, imehi catūhi dhammehi samannāgato ariyasāvako nibbānaninno hoti nibbānapoṇo nibbānapabbhāro”ti. Dutiyaṃ.