本經與巴利語聖典《相應部》第12經《Susimasuttaṃ》及《摩訶僧祇律》之《明單提九十二事法》之六/第五跋渠等諸經文的內容都完全相同。

    本經是非常有名且極為重要的一篇經文,也是在佛教界引起爭議的一篇經文。為什麼說引起爭議呢?因為本經文中提到了「不修禪定而得慧解脫」的概念,因此,從部派佛教以後的諸佛教論師對此便有了分歧的見解。

    一般通說堅持阿羅漢一定要具足「戒」、「定」、「慧」三學才能達到戒成就、定成就、慧成就、解脫成就、解脫知見成就等阿羅漢的成就。

    另一派論師則認為有一種阿羅漢並不需要修四禪八定便可臻阿羅漢的成就,這種阿羅漢又稱為「純觀阿羅漢」或「乾觀阿羅漢」。

    以上兩種分歧見解的爭論迄今不休,然而我們姑且先把以上兩種爭論擱置一旁,且客觀忠實翻譯本經文,實地深入探討經文中要傳達的如來真實意。

    本經文的重點在於佛陀說的「先知法住,後知涅槃。」。佛陀的這句話已經很清楚地點出修行的次序步驟(次第),也就是先得「法住智」,再來修「涅槃智」。何以證明真的如此?我們再去看經文中說的「彼諸善男子獨一靜處→專精思惟→不放逸住→離於我見→心善解脫。」即可證明。

    換言之,這篇經文已經很清楚地告訴我們,當善男子知「法住智」、見「法住智」之後,接下來,他就會開始努力平靜自己的身心,專精禪修,遠離六根接觸六境時所緣生的我見、貪愛、染著的綑綁與繫縛,最後證得「心解脫」。

    其次,這篇經文中的比丘對須深說他自己已「慧解脫」,但他並沒有說他自己是「慧解脫阿羅漢」,因此,這篇經文也傳遞了「慧解脫」與「心解脫」是兩個不同的概念。

    也就是經文中的比丘已如實知(洞悉)四聖諦。他先照見生命生死流轉的實相(十二緣生),便是如實知苦聖諦;當他找出導致生死流轉的因緣(不正思惟、無明、我見、渴愛、貪愛、執取)便是如實知苦集聖諦;當他決意斷除、止滅生死流轉的因緣便是如實知苦滅聖諦;當他身體力行,實際以八正道與三十七菩提分去斷除煩惱的繫縛便是如實知苦滅道跡聖諦。

    以上,就是所謂的「法住智」。然而,這名比丘雖已知、已得「法住智」,卻不代表他已得「涅槃智」,也就是說他從已知「法住智」到獲得「涅槃智」的過程中間可能還有一大段路要走。因此,接下來他要獨一靜處→專精思惟→不放逸住→離於我見→心善解脫。

    經文中所謂的「涅槃智」就是「心解脫」,也就是已徹底斷除貪愛、染著的解脫成就。

    我們再去比對《摩訶僧祇律》的經文,當須深進一步問該比丘是否有天眼通、宿命通及無色定?該比丘也說都沒有,只是說他已了知自己是「慧解脫人」。而巴利語《相應部》的經文也是同樣的記載。

    有人便據此認為本經文的記載在這個地方與《摩訶僧祇律》及巴利語《相應部》的經文有出入,因為在《摩訶僧祇律》及巴利語《相應部》的經文中講的是該比丘自稱沒有神通,而《雜阿含經》則是說沒有禪定。但,我不認為這是重點,因為根據佛教的通說與共識,神通的發起原則上因禪定而緣生,所以以上的諸經文彼此實質上並沒有矛盾,它們說的仍是同一件事, 也就是到底是不是需要修禪定才能證得慧解脫?因此爭點又回到了原點。

    經文的重點應該在於「慧解脫」不等於「心解脫」,因為經文中的比丘都僅自稱是「慧解脫」或「慧解脫人」,他並沒有說自己是「阿羅漢」。而且,佛陀也說「先知法住,後知涅槃。」,這就表示兩者是不同的概念,是兩件事。

    四雙八輩各自有各自相應的解脫成就,例如初果聖者的解脫成就是斷除身見、戒禁取、疑等三結,他(她)已如實明見生死流轉的實相(苦諦),也如實知道生死流轉的苦因(苦集諦),他(她)會去滅除生死苦因(苦滅諦),然而他(她)尚未斷除綁住六根與六境的貪瞋癡。他(她)還需要一段時間,最遲第七次的生死輪迴便可以徹底解脫,而且七次的生死輪迴中他(她)絕對不會墜入三惡道,他(她)已正向解脫、趨向涅槃,而且絕對不會退轉。二果聖者則是貪瞋癡已稀薄,三果聖者則是五下分結已斷除。 以上,這些都可以解釋成不同程度的我生已盡,梵行已立,所作已辦,不受後有。」。

    因此,我們可以大膽假設,經文中的比丘應該就是初果以上的聖者,雖然他已慧解脫,已得法住智,但他仍未得「涅槃智」,也就是綁住他六根與六境的六識所緣生出的貪愛繫縛仍尚未徹底斷除。所以,該比丘的心解脫尚未成功,他仍須精進,他必須進一步去:獨一靜處→專精思惟(禪修)→不放逸住→離於我見→最後才能達到心善解脫(阿羅漢)。而經文中的專精思惟」就是禪修的意思。「專精」就是「止」(mindfulness),而「思惟」就「觀」(wisdom)。

    最後,我們再參照《雜阿含經》第560經與巴利聖典《增支部》第四經第170篇《Yuganaddhasuttaṃ》的經文,這些經文中都提到阿難尊者歸納出「止」與「觀」的四種修行次序與關係,這四種方法都因人而異,每一個人的宿世因緣與波羅蜜都不同,並沒有非得要先修「止」才能修「觀」的道理與說法,「止」與「觀」之間孰先孰後,端視個人的因緣波羅蜜而定,而且都可成就阿羅漢果。

    「止」與「觀」的次序有如下排列關係:

一、先修「止」後修「觀」:也就是先修定,後來才修觀智。比如說,佛陀時代有很多很了不起的外道五通仙人,他們都已臻禪定成就,都已經有雄厚穩固的禪定基礎,只是他們不知道四聖諦,可一旦他們善業成熟遇到佛陀或其他善知識,聽聞了佛法之後,便能立即證悟而成阿羅漢道果。

二、先修「觀」後修「止」:也就是先修觀智,後來才補修禪定。

三、當心意被掉舉等五蓋給緊緊綁架時:這時,可以先調伏五蓋等障礙之後讓「心」入定,便能有所突破。

四、止觀雙運並行:止與觀融合雙運並行。「止」與「觀」如鳥之雙翼,車之兩輪。

    因此,本篇經文中的慧解脫比丘應該就是上開第二種先修「觀」後修「止」(也就是先修觀智,後來才補修禪定)的比丘。

選譯自《雜阿含經》第347

喬正一白話譯於西元2020/3/8農曆二月十五日布薩八關齋戒日

    我是這樣聽聞的:

    這是發生在佛陀暫時住在古印度的王舍城迦蘭陀竹園林中的事件。

    當時,佛陀與僧團都受到國王、大臣、婆羅門、長者、居士及其餘百姓的恭敬、尊重、供養,而其餘外道則因而受到冷落,得不到在家人的供養與尊重。

    於是,很多的外道便聚在講堂中作如是討論:「各位,過去我們經常受到國王、大臣、長者、居士及其餘一切在家人的侍奉、恭敬與供養,但如今大家都跑去恭敬與供養沙門喬達摩及其聲聞大眾。在我們當中,不知有誰有足夠的聰明,偷偷潛伏在沙門喬達摩的僧團中出家,把聽聞到的教法都給記下,將其偷回來再參入我們的教義之中,把它複製成我們的教義去廣為弘揚,如此或可使我們再度獲得往日的供養。」

    這時,有人推薦道:「有一個名叫須深的青年,他很聰明,他一定能堪此大任。」

    當諸外道教徒達成決議,便去找須深並託付他這項重責大任。

    須深默然答應接下這項任務,便動身前往王舍城的迦蘭陀竹園林。當時,正巧有眾多比丘走出禪房外,在空地經行。

    須深走上前對眾比丘說:「諸位尊者,我想加入僧團出家,受具足戒,修梵行,不知可不可以?」

    眾比丘便將須深帶到世尊的面前,大家一起跪在地上對佛陀稽首頂禮,然後起身退在一旁對佛說:「世尊,這個外道教徒須深想要加入僧團出家受具足戒修梵行。」

    世尊早知須深的心中在打什麼算盤,於是將計就計,對諸比丘說:「你們就度外道須深,令他出家吧。」

    諸比丘便度須深出家。

    須深加入僧團已經半個月,有一天,有一個比丘對須深說:「須深!我們生死已盡,梵行已立,所作已作,自知不受後有。」

    須深聽到這番話,如墜五里迷霧,丈二金剛摸不著頭腦,他聽不懂,便問這名比丘:「尊者,請問你是否有修學離欲、惡、不善法?有覺、有觀?離生喜、樂?難道您已具足初禪定?您是否已不起諸漏(煩惱、愛染)?是否已得『心善解脫』了嗎?」

    這名比丘回答:「都沒有耶!

    「難道您已離有覺、有觀?內淨,一心?無覺、無觀?定生喜、樂?難道您已具足第二禪?難道您已不起諸漏、『心善解脫』了?」

    「沒有!」

    「難道您已離喜、捨心住?正念、正智?身、心受樂?聖說及捨?難道您已具足第三禪?難道您已不起諸漏、『心善解脫』了?」

    「沒有!

    「難道您已離苦、息樂?憂、喜先斷?不苦不樂?捨念清淨?已臻一心?難道您已具足第四禪?難道您已不起諸漏?『心善解脫』了?」

    「沒有!」

    「難道您已臻寂靜解脫(寂滅定、滅盡定)?或已臻無色定?已身作證八解脫具足住?已不起諸漏、『心善解脫』了?」

    「都沒有!」

    須深又問:「咦??奇怪?為何你說的跟我聽到的不一樣?為什麼你不得禪定卻又說『已不受後有』?」

    這名比丘回答:「因為我是『慧解脫』。」

    當這名比丘說完之後,眾多比丘各自從自己的座位起身離去,只留下一頭霧水的須深。

    須深內心充滿疑惑與混亂,他總覺得剛才的比丘說的與他過去聽到的不一樣,他決定去跟佛陀求教解惑。

    須深來到佛陀的面前,他跪在地上,對佛陀稽首頂禮,然後起身退坐在一旁,他對佛陀報告剛才與那名比丘之間的對話過程,他問佛陀那名比丘說的是正法嗎?為什麼那名比丘說的跟他以前聽到的不一樣?

  佛陀對須深解釋:「那名比丘是『先知法住,後知涅槃。』。這樣的善男子『先知法住』之後,接下來他們會:獨一靜處→專精思惟→不放逸住→離於我見→不起諸漏→最後達到『心善解脫』。」

    須深對佛陀說:「我還是聽不懂??!

    佛陀對須深說:「你先不要管你懂不懂,你先自己去體驗『先知法住,後知涅槃。然後獨一靜處→專精思惟→不放逸住→離於我見→心善解脫。』」

    須深對佛陀說:「懇請世尊為我說法,令我得知『法住智』,得見『法住智』!」

    佛陀開始導引須深當下進行內觀,佛陀對須深說:「我現在問你,你就隨我的問題回答我。

    須深!你認不認同『有生故有老死,因「生」緣有「老死」。』這樣的生死流轉現象?」

    須深回答:「我同意,世尊!」

    「同樣的法則,生………………………………六入處……名色………………無明。所以你也認同『有無明故有行,因無明而緣有行』的生死流轉現象?」

    須深說:「是的,世尊!有無明故有行,因無明而緣有行。」

    佛陀對須深說:「你同不同意:無生故無老死;因『生』滅而緣『老死』滅?」

    「我同意,世尊!」

    「同樣的法則,……乃至無『無明』故無『行』;因無明滅而緣行滅。這些你都認同?」

    「是的,世尊!無『無明』故無『行』;因『無明』滅而緣『行』滅。」

    佛陀對須深說:「好!現在你已經有如是認知、如是照見、如是洞悉、如是體驗。那麼,你是否已離欲、惡不善法?……乃至身作證具足住了嗎?」

    須深回答:「沒有,世尊!」

    佛陀告訴須深:「這就是『先知法住,後知涅槃。』的『法住智』(慧解脫)。當諸善男子已得此『法住智』之後,接下來便會:獨一靜處→專精思惟→不放逸住→離於我見→不起諸漏→最後達到『心善解脫』。」

    當佛陀引導須深內觀之後,須深尊者當下已遠塵、離垢,得法眼淨,證初果。

    須深已見法、得法、覺法,度疑,不由他信,不由他度,於正法中心得無畏,他起身跪在地上,稽首頂禮佛足,他對佛陀坦白懺悔:「世尊!我今悔過!我受外道所託,入僧團中出家,密盜正法,是故我坦白悔過。」

    佛陀問須深:「為什麼你要偷盜正法呢?」

    須深坦白詳述了因外道忌妒佛陀與僧團獲得龐大的供養與名利,所以委託他以加入僧團出家當幌子,實則要他偷盜正法,然後再複製成外道的教義去宣傳,重振外道昔日的榮景。

    佛陀對須深說:「我接受你的悔過,你當於僧團中對大眾坦白懺悔說:『過去我實在愚癡、不善、無智,於僧團中密盜正法。我今日悔過,自見罪、自知罪,於當來世律儀成就,功德增長,終不退減。』

    須深,何以我要你如是對僧團大眾發露懺悔?因為凡是有罪之人,只要他勇於自見、自知而悔過者,那麼此人於當來世將律儀成就,功德增長,終不退減。」

    佛陀繼續對須深說:「我現在跟你說一則譬喻,有智慧之人都是以譬喻而得解悟。

    就好比一個國王,他有巡邏的防衛隊負責捉捕盜賊,當官兵捉到了盜賊之後,將罪犯押送到國王的面前,對國王報告說:『大王!此人劫盜,願王將其治罪。』

    國王下令:『將罪人拿下去施以刑罰,將其兩手反縛,並惡聲宣令周告全國人民去觀看,然後將其拖出城外的刑場,在其全身四體處以百矛去刺他。』

    士兵依令行事。

    到了中午,國王問:『此罪人還活著嗎?』

    臣子稟報:『還活著。』

    國王又下令:『再去刺他百矛。』

    到了傍晚時分,國王又下令去刺此名罪犯百矛,而此罪人仍不死。」

    佛陀問須深:「那個國王下令治罪盜賊,令官兵以三百矛刺罪犯的身體,你認為此罪人的身體還有完處如手掌嗎?」

    須深回答:「沒有,世尊!」

    「那麼,這個罪人的身體被三百矛所刺,是不是承受了極大的大苦?」

    「他的確承受了極苦,世尊!假設僅以一矛去刺他的身體,其苦痛便難以承受,更何況以三百矛去刺他?當然無法忍受這種痛苦!」

    佛陀對須深說:「然而這還不算甚麼,假設於僧團中出家,實則密盜正法,然後複製、混入、包裝成外道的教義,再為人宣說,此人未來所承受的苦痛報應將勝過以上譬喻的罪犯所受的苦好幾倍。」

    當佛陀說完之後,須深已漏盡意解。
  

  

 

原文/

雜阿含347

  如是我聞:
  一時,佛住王舍城迦蘭陀竹園。
  若王、大臣、婆羅門、長者、居士,及餘世人所共恭敬、尊重、供養佛及諸聲聞眾,大得利養:衣被、飲食、臥具、湯藥,都不恭敬、尊重、供養眾邪異道,衣被、飲食、臥具、湯藥。
  爾時,眾多異道聚會未曾講堂,作如是論:
  「我等昔來常為國王、大臣、長者、居士,及餘一切之所奉事、恭敬,供養衣被、飲食、臥具、湯藥,今悉斷絕,但恭敬、供養沙門瞿曇、聲聞大眾衣被、飲食、臥具、湯藥。今此眾中,誰有智慧大力,堪能密往詣彼沙門瞿曇眾中出家,聞彼法已,來還廣說,我等當復用彼聞法,化諸國王、大臣、長者、居士,令其信樂,可得還復供養如前。」
  時,有人言:
  「有一年少名曰須深,聰明、黠慧,堪能密往沙門瞿曇眾中出家,聽彼法已,來還宣說。」
  時,諸外道詣須深所而作是言:
  「我今日大眾聚集未曾講堂,作如是論:『我等先來為諸國王、大臣、長者、居士,及諸世人之所恭敬、奉事,供養衣被、飲食、臥具、湯藥,今悉斷絕。國王、大臣、長者、居士,及諸世間,悉共奉事沙門瞿曇、聲聞大眾。我此眾中,誰有聰明、黠慧,堪能密往沙門瞿曇眾中出家學道,聞彼法已,來還宣說,化諸國王、大臣、長者、居士,令我此眾還得恭敬、尊重、供養。』
  其中有言:『唯有須深聰明、黠慧,堪能密往瞿曇法中出家學道,聞彼說法,悉能受持,來還宣說。』
  是故,我等故來相請,仁者當行!」
  時,彼須深默然受請,詣王舍城迦蘭陀竹園。
  時,眾多比丘出房舍外,露地經行。
  爾時,須深詣眾多比丘,而作是言:
  「諸尊!我今可得於正法中出家受具足,修梵行不?」
  時,眾多比丘將彼須深,詣世尊所,稽首禮足,退住一面,白佛言:
  「世尊!今此外道須深欲求於正法中出家受具足,修梵行。」
  爾時,世尊知外道須深心之所念,告諸比丘:
  「汝等當度彼外道須深,令得出家。」
  時,諸比丘願度須深出家,已經半月。
  有一比丘語須深言:
  「須深!當知:我等生死已盡,梵行已立,所作已作,自知不受後有。」
  時,彼須深語比丘言:
  「尊者!云何學離欲、惡不善法,有覺、有觀,離生喜、樂,具足初禪,不起諸漏,心善解脫耶?」
  比丘答言:「不也,須深!」
  復問:
  「云何離有覺、有觀,內淨,一心,無覺、無觀,定生喜、樂,具足第二禪,不起諸漏,心善解脫耶?」
  比丘答言:「不也,須深!」
  復問:
  「云何尊者離喜,捨心住,正念、正智,身、心受樂,聖說及捨,具足第三禪,不起諸漏,心善解脫耶?」
  答言:「不也,須深!」
  復問:
  「云何尊者離苦,息樂,憂、喜先斷,不苦不樂,捨淨念、一心,具足第四禪,不起諸漏,心善解脫耶?」
  答言:「不也,須深!」
  復問:
  「若復寂靜解脫:起色;無色,身作證具足住,不起諸漏,心善解脫耶?」
  答言:「不也,須深!」
  須深復問:
  「云何尊者所說不同,前後相違?云何不得禪定而復記說?」
  比丘答言:「我是慧解脫也。」
  作是說已,眾多比丘各從座起而去。
  爾時,須深知眾多比丘去已,作是思惟:
  「此諸尊者所說不同,前後相違,言不得正受,而復記說自知作證。」
  作是思惟已,往詣佛所,稽首禮足,退住一面,白佛言:
  「世尊!彼眾多比丘於我面前記說:『我生已盡,梵行已立,所作已作,自知不受後有。』
  我即問彼尊者:『得離欲、惡不善法,乃至身作證,不起諸漏,心善解脫耶?』
  彼答我言:『不也,須深!』
  我即問言:『所說不同,前後相違,言不入正受,而復記說自知作證。』
  彼答我言:『得慧解脫。』
  作此說已,各從座起而去。
  我今問世尊:『云何彼所說不同,前後相違,不得正受,而復說言自知作證?』」
  佛告須深:
  「彼先知法住,後知涅槃。彼諸善男子獨一靜處,專精思惟,不放逸{}[],離於我見,不起諸漏,心善解脫。」
  須深白佛:
  「我今不知『先知法住,後知涅槃:彼諸善男子獨一靜處,專精思惟,不放逸{}[],離於我見,不起諸漏,心善解脫。』」
  佛告須深:
  「不問汝知不知,且自『先知法住,後知涅槃:彼諸善男子獨一靜處,專精思惟,不放逸住,離於我見,心善解脫。』」
  須深白佛:
  「唯願世尊為我說法,令我得知法住智,得見法住智!」
  佛告須深:「我今問汝,隨意答我。
  須深!於意云何?有生故有老死,不離生有老死耶?」
  須深答曰:「如是,世尊!有生故有老死,不離生有老死。」
  「如是,生………………………………六入處……名色………………無明。有無明故有行,不離無明而有行耶?」
  須深白佛:「如是,世尊!有無明故有行,不離無明而有行。」
  佛告須深:
  「無生故,無老死;不離生滅而老死滅耶?」
  須深白佛言:「如是,世尊!無生故,無老死;不離生滅而老死滅。」
  「如是,……乃至無無明故,無行;不離無明滅而行滅耶?」
  須深白佛:「如是,世尊!無無明故,無行;不離無明滅而行滅。」
  佛告須深:
  「作如是知、如是見者,為有離欲、惡不善法,……乃至身作證具足住不?」
  須深白佛,「不也,世尊!」
  佛告須深:
  「是名先知法住,後知涅槃。彼諸善男子獨一靜處,專精思惟,不放逸住,離於我見,不起諸漏,心善解脫。」
  佛說此經已,尊者須深遠塵、離垢得法眼淨。
  爾時,須深見法、得法、覺法,度疑,不由他信,不由他度,於正法中心得無畏,稽首佛足,白佛言:
  「世尊!我今悔過!我於正法中盜密出家,是故悔過。」
  佛告須深:
  「云何於正法中盜密出家?」
  須深白佛言:
  「世尊!有眾多外道來詣我所,語我言:『須深!當知我等先為國王、大臣、長者、居士,及餘世人恭敬、供養,而今斷絕,悉共供養沙門瞿曇、聲聞大眾。汝今密往沙門瞿曇聲聞眾中,出家受法,得彼法已,還來宣說,我等當以彼聞法,教化世間,令彼恭敬供養如初。』
  是故,世尊!我於正法律中盜密出家,今日悔過,唯願世尊聽我悔過,以哀愍故。」
  佛告須深:
  「受汝悔過,汝當具說:『我昔愚癡、不善、無智,於正法律盜密出家,今日悔過,自見罪、自知罪,於當來世律儀成就,功德增長,終不退減。』所以者何?凡人有罪,自見、自知而悔過者,於當來世律儀成就,功德增長,終不退減。」
  佛告須深:
  「今當說譬,其智慧者以譬得解。譬如:國王有防邏者,捉捕盜賊,縛送王所,白言:『大王!此人劫盜,願王處罪。』
  王言:『將罪人去,反縛兩手,惡聲宣令,周遍國中,然後將出城外刑罪人處,遍身四體,劖以百矛。』
  彼典刑者受王教令,送彼罪人,反縛兩手,惡聲宣唱,周遍城邑,將出城外刑罪人處,遍身四體,劖以百矛。
  日中,王問:『罪人活耶?』
  臣白言:『活。』
  王復敕臣:『復劖百矛。』
  至日晡時,復劖百矛,彼猶不死。」
  佛告須深:
  「彼王治罪,劖以三百矛,彼罪人身寧有完處如手掌不?」
  須深白佛:「無也,世尊!」
  復問須深:
  「時,彼罪人劖以三百矛因緣,受苦極苦劇不?」
  須深白佛:
  「極苦,世尊!若劖以一矛,苦痛難堪,況三百矛當可堪忍!」
  佛告須深:
  「此尚可耳,若於正法律盜密出家,盜受持法,為人宣說,當受苦痛倍過於彼。」
  佛說是法時,外道須深漏盡意解。
  佛說此經已,尊者須深聞佛所說,歡喜奉行。

 

摩訶僧祇律(明單提九十二事法之六/第五跋渠)(莊春江標點)
  佛住舍衛城祇樹林給孤獨園,爾時,世人篤信、恭敬、尊重,供養衣、食、床臥、病瘦醫藥。
  爾時,出家外道亦在舍衛城,世人不恭敬、供養、尊重衣、食、床臥、病瘦醫藥。
  時,有眾多出家外道集論議堂,作如是論:
  「是沙門瞿曇住舍衛城祇樹林給孤獨園,世人深信、恭敬、尊重,供養衣、食、床臥、病瘦醫藥,我等不得尊重,供養衣、食、床臥、病瘦醫藥,誰能往沙門瞿曇法中出家修梵行,誦習彼法已,還我法中,我等展轉相教,亦當還得供養,與彼無異。」
  時,外道作如是論已,皆言:
  「須深摩者,於我眾中最為第一,可遣到沙門瞿曇法中出家,受彼律儀還來入此。」
  時,彼外道語須深摩,作如是言:
  「沙門瞿曇在祇桓精舍,多人供養尊重,我等不得此利,汝今可往沙門瞿曇法中出家修梵行,受誦彼經已,還我法中展轉相教,亦當還得供養與彼無異。」
  須深摩聞是語已,出舍衛城,往祇桓精舍。
  精舍門間見有諸比丘經行、坐禪。
  須深摩即往諸比丘所,共相問訊,在一面坐,作是言:
  「我本是外道,今欲於如來法中出家受具足,此中應作何等?」
  諸比丘答言:
  「若本是外道,欲於如來法中出家者,當試之四月,四月過已,得諸比丘意者,當與出家。」
  時,須深摩即受教行四月,過已,得諸比丘意,便與受具足。
  受具足已,往世尊所,頭面禮足,却住一面。
  爾時,有眾多比丘來到佛所,頭面禮足,却住一面,作是言:
  「我已得證:我生已盡,梵行已立,更不受後有。」
  說是語已,頭面禮佛足而退。
  是諸比丘去未久,須深摩頭面禮佛足已,詣彼比丘所,共相問訊,問訊已在一面坐,問諸比丘言:
  「長老!向在佛所自言:『我已得證:我生已盡,梵行已立,更不受後有?』」
  答言:「如是。」
  時,須深摩復問言:
  「長老!如是知、如是見,得清淨天眼:見眾生死此生彼、好色惡色、善趣惡趣,見眾生身行惡、口行惡、意行惡,誹謗賢聖,自行邪見,教人行邪見,身壞命終墮三惡道,又,見眾生身行善、口行善、意行善,自行正見,教人行正見,身壞命終生於善處天上人中,如是過人清淨天眼,長老得不?」
  答言:「不得。」
  復問:
  「尊者如是知、如是見,得宿命智:知過去一生、二生、三生、四生、五生、十生、百生、千生,……乃至劫成劫壞,名姓種族,死此生彼,死彼生此,如是無數劫事,長老知不?」
  答言:「不知。」
  復問:
  「離色、過色,無色寂滅解脫身證具足住,是諸解脫,長老得不?」
  答言:「不得。」
  須深摩言:
  「向者所問諸法皆言不得,云何於世尊前自言:『我已得證:我生已盡梵行已立,更不受後有。』誰當信者?」
  諸比丘答言:
  「長老!我是慧解脫人。」
  須深摩言:
  「所說簡略,義相未現,可更廣說。」
  比丘言:
  「雖義相未現,我自了知慧解脫人。」
  時,須深摩聞諸比丘語已,作是念:
  「我當往詣世尊所,問如是事,世尊有所解說,我當受持。」
  作是念已,從坐起,往詣佛所,頭面禮足,却住一面,具以上事廣白世尊,是事云何。
  佛告須深摩:「先法智,後比智。」
  須深摩又白佛言:
  「世尊所說隱略,我猶未解。」
  佛告須深摩:
  「汝雖未解故,先法智,後比智。」
  須深摩白佛言:
  「善哉!世尊!我猶未解,唯願世尊廣為我說。」
  佛告須深摩:
  「我還問汝,隨汝所解答我。須深摩!於意云何?緣生故,有老死不?」
  答言:「如是,世尊!」
  佛言:「善哉!須深摩!於意云何?無明緣故,生諸行不?」
  答言:「如是。」
  佛言:「善哉!須深摩!於意云何?生緣滅故,老死滅不?……乃至無明滅故,諸行滅不?」
  答言:「如是。」
  「善哉!須深摩!」
  佛告須深摩:
  「若比丘於此法中正觀、正知,所應得者盡皆得不?」
  答言:「如是。」
  又問須深摩:
  「汝知緣生故,有老死不?」
  答言:「如是。」
  「緣無明故,有諸行不?」
  答言:「如是。」
  又問:
  「生緣滅故,老病死、憂悲苦惱、盛陰滅不?」
  答言:「如是。」
  「無明滅故,諸行滅不?」
  答言:「如是。」
  佛告須深摩:
  「汝知如是法者,汝得天眼、宿命智,諸解脫得不?」
  答言:「不得,世尊!」
  佛告須深摩:
  「汝自言知如是諸法,而復言不得是諸功德,誰當信者?」
  須深摩白佛言:
  「世尊!我為無明惡邪所纏縛故,生如是邪見,我從世尊所廣聞正法,滅惡邪見,得法眼淨。」
  須深摩即頭面禮佛足,胡跪合掌白佛言:
  「世尊!我於如來正法中賊心出家,為偷法故,世尊大慈,唯願受我悔過。」
  佛告須深摩:
  「汝癡如小兒,於佛正法中為偷法故,賊心出家,我受汝悔過。」
  佛告須深摩:
  「譬如:有人犯罪於王,王使人裂解支節,刵劓耳鼻,鋸解刀折,段段斫截,象蹈馬踏,如是種種若毒斷命,汝於佛法中賊心出家,為偷法故罪過,於是,我受汝悔過,於賢聖法中得增長故,從今日後勿復更作。」
  以世尊度須深摩故,毘舍離栴檀鉢降伏外道,目連作神足故,人民倍生敬信,得利養。因是故,諸外道橫作誹謗世尊,如孫陀利經中廣說。
  佛未出世時,外道得種種供養,佛既出世,一切外道皆失利養,何以故?知佛法深妙故,如孔雀鳥本生經中廣說。

 

巴利語經文
SN.12.70/(10). Susimasuttaṃ
   70. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalandakanivāpe. Tena kho pana samayena bhagavā sakkato hoti garukato mānito pūjito apacito lābhī cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārānaṃ. Bhikkhusaṅghopi sakkato hoti garukato mānito pūjito apacito lābhī cīvara-piṇḍapāta-senāsanagilānappaccaya-bhesajjaparikkhārānaṃ. Aññatitthiyā pana paribbājakā asakkatā honti agarukatā amānitā apūjitā anapacitā, na lābhino cīvara-piṇḍapāta-senāsanagilānappaccaya-bhesajjaparikkhārānaṃ.
   Tena kho pana samayena susimo paribbājako rājagahe paṭivasati mahatiyā paribbājakaparisāya saddhiṃ. Atha kho susimassa paribbājakassa parisā susimaṃ paribbājakaṃ etadavocuṃ– “ehi tvaṃ, āvuso susima, samaṇe gotame brahmacariyaṃ cara. Tvaṃ dhammaṃ pariyāpuṇitvā amhe vāceyyāsi. Taṃ mayaṃ dhammaṃ pariyāpuṇitvā gihīnaṃ bhāsissāma. Evaṃ mayampi sakkatā bhavissāma garukatā mānitā pūjitā apacitā lābhino cīvara-piṇḍapātasenāsana-gilānappaccaya-bhesajjaparikkhārānan”ti. “Evamāvuso”ti kho susimo paribbājako sakāya parisāya paṭissuṇitvā yenāyasmā ānando tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā ānandena saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho susimo paribbājako āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca– “icchāmahaṃ, āvuso ānanda, imasmiṃ dhammavinaye brahmacariyaṃ caritun”ti.
   Atha kho āyasmā ānando susimaṃ paribbājakaṃ ādāya yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā ānando bhagavantaṃ etadavoca– “ayaṃ, bhante, susimo paribbājako evamāha– ‘icchāmahaṃ, āvuso ānanda, imasmiṃ dhammavinaye brahmacariyaṃ caritun”ti. “Tenahānanda, susimaṃ pabbājethā”ti Alattha kho susimo paribbājako bhagavato santike pabbajjaṃ, alattha upasampadaṃ.
   Tena kho pana samayena sambahulehi bhikkhūhi bhagavato santike aññā byākatā hoti– “khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyāti pajānāmā”ti. Assosi kho āyasmā susimo– “sambahulehi kira bhikkhūhi bhagavato santike aññā byākatā– ‘khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāmā”ti. Atha kho āyasmā susimo yena te bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā tehi bhikkhūhi saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā susimo te bhikkhū etadavoca– “saccaṃ kirāyasmantehi bhagavato santike aññā byākatā– ‘khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāmā”ti? “Evamāvuso”ti.
   “Api pana tumhe āyasmanto evaṃ jānantā evaṃ passantā anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhotha– ekopi hutvā bahudhā hotha, bahudhāpi hutvā eko hotha; āvibhāvaṃ, tirobhāvaṃ, tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamānā gacchatha, seyyathāpi ākāse; pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ karotha, seyyathāpi udake; udakepi abhijjamāne gacchatha, seyyathāpi pathaviyaṃ; ākāsepi pallaṅkena kamatha, seyyathāpi pakkhī sakuṇo; imepi candimasūriye evaṃmahiddhike evaṃmahānubhāve pāṇinā parimasatha parimajjatha, yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vattethā”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
   “Api pana tumhe āyasmanto evaṃ jānantā evaṃ passantā dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya ubho sadde suṇātha dibbe ca mānuse ca ye dūre santike cā”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
   “Api pana tumhe āyasmanto evaṃ jānantā evaṃ passantā parasattānaṃ parapuggalānaṃ cetasā ceto paricca pajānātha– sarāgaṃ vā cittaṃ sarāgaṃ cittanti pajānātha; vītarāgaṃ vā cittaṃ vītarāgaṃ cittanti pajānātha; sadosaṃ vā cittaṃ sadosaṃ cittanti pajānātha; vītadosaṃ vā cittaṃ vītadosaṃ cittanti pajānātha; samohaṃ vā cittaṃ samohaṃ cittanti pajānātha; vītamohaṃ vā cittaṃ vītamohaṃ cittanti pajānātha; saṃkhittaṃ vā cittaṃ saṃkhittaṃ cittanti pajānātha; vikkhittaṃ vā cittaṃ vikkhittaṃ cittanti pajānātha; mahaggataṃ vā cittaṃ mahaggataṃ cittanti pajānātha; amahaggataṃ vā cittaṃ amahaggataṃ cittanti pajānātha sa-uttaraṃ vā cittaṃ sa-uttaraṃ cittanti pajānātha; anuttaraṃ vā cittaṃ anuttaraṃ cittanti pajānātha; samāhitaṃ vā cittaṃ samāhitaṃ cittanti pajānātha; asamāhitaṃ vā cittaṃ asamāhitaṃ cittanti pajānātha; vimuttaṃ vā cittaṃ vimuttaṃ cittanti pajānātha avimuttaṃ vā cittaṃ avimuttaṃ cittanti pajānāthā”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
   “Api pana tumhe āyasmanto evaṃ jānantā evaṃ passantā anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussaratha, seyyathidaṃ– ekampi jātiṃ dvepi jātiyo tissopi jātiyo catassopi jātiyo pañcapi jātiyo dasapi jātiyo vīsampi jātiyo tiṃsampi jātiyo cattārīsampi jātiyo paññāsampi jātiyo jātisatampi jātisahassampi jātisatasahassampi, anekepi saṃvaṭṭakappe anekepi vivaṭṭakappe anekepi saṃvaṭṭavivaṭṭakappe– ‘amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhapaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhapaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapanno’ti. Iti sākāraṃ sa-uddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarathā”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
   “Api pana tumhe āyasmanto evaṃ jānantā evaṃ passantā dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passatha cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe, sugate duggate yathākammūpage satte pajānātha– ‘ime vata bhonto sattā kāyaduccaritena samannāgatā vacīduccaritena samannāgatā manoduccaritena samannāgatā, ariyānaṃ upavādakā micchādiṭṭhikā micchādiṭṭhikammasamādānā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannā; ime vā pana bhonto sattā kāyasucaritena samannāgatā vacīsucaritena samannāgatā manosucaritena samannāgatā, ariyānaṃ anupavādakā sammādiṭṭhikā sammādiṭṭhikammasamādānā te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā’ti, iti dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passatha cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe, sugate duggate yathākammūpage satte pajānāthā”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
   “Api pana tumhe āyasmanto evaṃ jānantā evaṃ passantā ye te santā vimokkhā atikkamma rūpe āruppā, te kāyena phusitvā viharathā”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
   “Ettha dāni āyasmanto idañca veyyākaraṇaṃ imesañca dhammānaṃ asamāpatti; idaṃ no, āvuso, kathan”ti? “Paññāvimuttā kho mayaṃ, āvuso susimā”ti.
   “Na khvāhaṃ imassa āyasmantānaṃ saṃkhittena bhāsitassa vitthārena atthaṃ ājānāmi. Sādhu me āyasmanto tathā bhāsantu yathāhaṃ imassa āyasmantānaṃ saṃkhittena bhāsitassa vitthārena atthaṃ ājāneyyan”ti. “Ājāneyyāsi vā tvaṃ, āvuso susima, na vā tvaṃ ājāneyyāsi atha kho paññāvimuttā mayan”ti.
   Atha kho āyasmā susimo uṭṭhāyāsanā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā susimo yāvatako tehi bhikkhūhi saddhiṃ ahosi kathāsallāpo taṃ sabbaṃ bhagavato ārocesi. “Pubbe kho, susima, dhammaṭṭhitiñāṇaṃ, pacchā nibbāne ñāṇan”ti.
   “Na khvāhaṃ, bhante, imassa bhagavatā saṃkhittena bhāsitassa vitthārena atthaṃ ājānāmi. Sādhu me, bhante, bhagavā tathā bhāsatu yathāhaṃ imassa bhagavatā saṃkhittena bhāsitassa vitthārena atthaṃ ājāneyyan”ti. “Ājāneyyāsi vā tvaṃ, susima, na vā tvaṃ ājāneyyāsi, atha kho dhammaṭṭhitiñāṇaṃ pubbe, pacchā nibbāne ñāṇaṃ”.
   “Taṃ kiṃ maññasi, susima, rūpaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Vedanā niccā vā aniccā vā”ti? “Aniccā, bhante” “Yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Saññā niccā vā aniccā vā”ti? “Aniccā, bhante …”pe… “saṅkhārā niccā vā aniccā vā”ti? “Aniccā, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Viññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”.
   “Tasmātiha, susima, yaṃ kiñci rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, sabbaṃ rūpaṃ netaṃ mama nesohamasmi na meso attāti; evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya daṭṭhabbaṃ. Yā kāci vedanā atītānāgatapaccuppannā ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikā vā sukhumā vā hīnā vā paṇītā vā yā dūre santike vā, sabbā vedanā netaṃ mama nesohamasmi na meso attāti; evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya daṭṭhabbaṃ. Yā kāci saññā …pe… ye keci saṅkhārā atītānāgatapaccuppannā ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikā vā sukhumā vā hīnā vā paṇītā vā ye dūre santike vā, sabbe saṅkhārā netaṃ mama nesohamasmi na meso attāti; evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya daṭṭhabbaṃ. Yaṃ kiñci viññāṇaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, sabbaṃ viññāṇaṃ netaṃ mama nesohamasmi na meso attāti; evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya daṭṭhabbaṃ.
   “Evaṃ passaṃ, susima, sutavā ariyasāvako rūpasmimpi nibbindati, vedanāyapi nibbindati, saññāyapi nibbindati, saṅkhāresupi nibbindati, viññāṇasmimpi nibbindati. Nibbindaṃ virajjati, virāgā vimuccati, vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāti.
   “‘Jātipaccayā jarāmaraṇan’ti, susima, passasī”ti? “Evaṃ, bhante”. “‘Bhavapaccayā jātī’ti, susima, passasī”ti? “Evaṃ, bhante”. “‘Upādānapaccayā bhavo’ti, susima, passasī”ti? “Evaṃ, bhante”. “‘Taṇhāpaccayā upādānan’ti, susima, passasī”ti? “Evaṃ, bhante”. “Vedanāpaccayā taṇhāti… phassapaccayā vedanāti… saḷāyatanapaccayā phassoti… nāmarūpapaccayā saḷāyatananti… viññāṇapaccayā nāmarūpanti… saṅkhārapaccayā viññāṇanti… avijjāpaccayā saṅkhārāti, susima, passasī”ti? “Evaṃ, bhante”.
   “‘Jātinirodhā jarāmaraṇanirodho’ti, susima, passasī”ti? “Evaṃ, bhante” “‘Bhavanirodhā jātinirodho’ti susima, passasī”ti? “Evaṃ, bhante”. “Upādānanirodhā bhavanirodhoti… taṇhānirodhā upādānanirodhoti… vedanānirodhā taṇhānirodhoti… phassanirodhā vedanānirodhoti… saḷāyatananirodhā phassanirodhoti… nāmarūpanirodhā saḷāyatananirodhoti… viññāṇanirodhā nāmarūpanirodhoti… saṅkhāranirodhā viññāṇanirodhoti… avijjānirodhā saṅkhāranirodhoti, susima, passasī”ti? “Evaṃ, bhante”.
   “Api pana tvaṃ, susima, evaṃ jānanto evaṃ passanto anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhosi – ekopi hutvā bahudhā hosi, bahudhāpi hutvā eko hosi; āvibhāvaṃ, tirobhāvaṃ, tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamāno gacchasi, seyyathāpi ākāse; pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ karosi, seyyathāpi udake; udakepi abhijjamāno gacchasi, seyyathāpi pathaviyaṃ; ākāsepi pallaṅkena kamasi, seyyathāpi pakkhī sakuṇo; imepi candimasūriye evaṃmahiddhike evaṃmahānubhāve pāṇinā parimasasi parimajjasi, yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vattesī”ti? “No hetaṃ, bhante”.
   “Api pana tvaṃ, susima, evaṃ jānanto evaṃ passanto dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya ubho sadde suṇasi dibbe ca mānuse ca ye dūre santike cā”ti? “No hetaṃ, bhante”.
   “Api pana tvaṃ, susima, evaṃ jānanto evaṃ passanto parasattānaṃ parapuggalānaṃ cetasā ceto paricca pajānāsi– sarāgaṃ vā cittaṃ sarāgaṃ cittanti pajānāsi …pe… vimuttaṃ vā cittaṃ vimuttaṃ cittanti pajānāsī”ti? “No hetaṃ, bhante”.
   “Api pana tvaṃ, susima, evaṃ jānanto evaṃ passanto anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarasi, seyyathidaṃ– ekampi jātiṃ …pe… iti sākāraṃ sa-uddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarasī”ti? “No hetaṃ, bhante”.
   “Api pana tvaṃ, susima, evaṃ jānanto evaṃ passanto dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passasi cavamāne …pe… yathākammūpage satte pajānāsī”ti? “No hetaṃ, bhante”.
   “Api pana tvaṃ, susima, evaṃ jānanto evaṃ passanto ye te santā vimokkhā atikkamma rūpe, āruppā te kāyena phusitvā viharasī”ti? “No hetaṃ, bhante”.
   “Ettha dāni, susima, idañca veyyākaraṇaṃ imesañca dhammānaṃ asamāpatti, idaṃ no, susima, kathan”ti?
   Atha kho āyasmā susimo bhagavato pādesu sirasā nipatitvā bhagavantaṃ etadavoca– “accayo maṃ, bhante, accagamā yathābālaṃ yathāmūḷhaṃ yathā-akusalaṃ, yvāhaṃ evaṃ svākkhāte dhammavinaye dhammatthenako pabbajito. Tassa me, bhante, bhagavā accayaṃ accayato paṭiggaṇhātu āyatiṃ saṃvarāyā”ti.
   “Taggha tvaṃ, susima, accayo accagamā yathābālaṃ yathāmūḷhaṃ yathā-akusalaṃ, yo tvaṃ evaṃ svākkhāte dhammavinaye dhammatthenako pabbajito. Seyyathāpi susima, coraṃ āgucāriṃ gahetvā rañño dasseyyuṃ– ‘ayaṃ te, deva, coro āgucārī, imassa yaṃ icchasi taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Tamenaṃ rājā evaṃ vadeyya– ‘gacchatha, bho, imaṃ purisaṃ daḷhāya rajjuyā pacchābāhaṃ gāḷhabandhanaṃ bandhitvā khuramuṇḍaṃ karitvā kharassarena paṇavena rathiyāya rathiyaṃ siṅghāṭakena siṅghāṭakaṃ parinetvā dakkhiṇena dvārena nikkhāmetvā dakkhiṇato nagarassa sīsaṃ chindathā’ti Tamenaṃ rañño purisā daḷhāya rajjuyā pacchābāhaṃ gāḷhabandhanaṃ bandhitvā khuramuṇḍaṃ karitvā kharassarena paṇavena rathiyāya rathiyaṃ siṅghāṭakena siṅghāṭakaṃ parinetvā dakkhiṇena dvārena nikkhāmetvā dakkhiṇato nagarassa sīsaṃ chindeyyuṃ. Taṃ kiṃ maññasi, susima, api nu so puriso tatonidānaṃ dukkhaṃ domanassaṃ paṭisaṃvediyethā”ti? “Evaṃ, bhante”.
   “Yaṃ kho so, susima, puriso tatonidānaṃ dukkhaṃ domanassaṃ paṭisaṃvediyetha. Yā evaṃ svākkhāte dhammavinaye dhammatthenakassa pabbajjā, ayaṃ tato dukkhavipākatarā ca kaṭukavipākatarā ca, api ca vinipātāya saṃvattati. Yato ca kho tvaṃ, susima, accayaṃ accayato disvā yathādhammaṃ paṭikarosi taṃ te mayaṃ paṭiggaṇhāma. Vuddhi hesā, susima, ariyassa vinaye yo accayaṃ accayato disvā yathādhammaṃ paṭikaroti, āyatiñca saṃvaraṃ āpajjatī”ti. Dasamaṃ.
  Mahāvaggo sattamo.
  Tassuddānaṃ–
  Dve assutavatā vuttā, puttamaṃsena cāparaṃ;
  Atthirāgo ca nagaraṃ, sammasaṃ naḷakalāpiyaṃ.
  Kosambī upayanti ca, dasamo susimena cāti.