本經與巴利語聖典《長部》第13經《Tevijjasuttaṃ》的內容完全相同。本經非常殊勝難得,是佛陀教導我們如何修持四梵住的一篇珍貴的經文。

    佛陀在經文中教導我們修持四梵住的方法,其中提到:「若如來、至真、等正覺出現於世、……十號具足,……乃至四禪,於現法中而自娛樂,所以者何?斯由精勤,專念不忘,樂獨閑靜,不放逸故。彼以慈心遍滿一方,餘方亦爾,廣布無際,無二、無量,無恨、無害,『遊戲』此心而自娛樂:悲、喜、捨心遍滿一方,餘方亦爾,廣布無際,無二、無量,無有結恨,無惱害意,遊戲此心以自娛樂。」

    上面經文中所提到「『遊戲』此心而自娛樂」,其中「遊戲」是甚麼意思呢?

    台灣大學中文系蔡壁名老師在其著作《莊子,從心開始》一書中提到:「最好的心靈狀態,是不管你多愛一個人,或多討厭一個人,工作就認真工作,吃飯就享受吃飯,每一件事都非常認真地投入。遊戲,是人專注的最高境界,非常多西方哲學的文本都這麼說。….

    是的,這裡提到的「遊戲」,就是「正念專注」(Mindfulness),更進一步講,是禪定。

選譯自《長阿含》第26/三明經(第三分

喬正一白話譯於西元2019/2/12農曆正月初八布薩八關齋戒日

  我是這樣聽聞的: 

    有一次,佛陀與一千二百五十位大比丘一起在古印度的俱薩羅國行腳遊方,他們一行人來到一處名叫伊車能伽羅俱薩羅的婆羅門村落,並暫時於伊車林中落腳過夜。 

    當時,有兩個婆羅門因為有一些事情也來到這個村落,他們的名字分別叫做沸伽羅娑羅、多梨車。

    這兩個婆羅門,他們的祖先七代以來都非常高貴,不被他人所輕視,他們都學富五車,能諷誦通達外道三部經典,各種經書都能通曉無礙;又善於觀相及占卜之術,也精通祭祀禮儀。他們都各有五百個學生跟隨他們學習。沸伽羅娑羅的其中一名弟子叫婆悉咤,而多梨車的其中一名弟子名叫頗羅墮,他們都跟他們的老師的背景幾乎完全一樣的優秀。 

    這兩名弟子婆悉咤、頗羅墮二人於某日清晨來到園林中,他們一見面便開始辯論。 

    婆悉咤對頗羅墮說:「我的修行之道才是真正之道,能得解脫,來世能投生到梵天,這都是我的老師沸伽羅娑羅婆羅門所說的法。」 

    而頗羅墮也不甘示弱說同樣的話。 

    於是,這兩個人各持己見,相持不下,都再三自誇自己的修行之道才是真正之道。 

    這時,婆悉咤對頗羅墮提出一個建議:「我聽說沙門瞿曇出身自高貴的釋迦種姓,他成年後出家得道,於拘薩羅國遊方行腳,現正在伊車能伽羅林中。他的聲名遠播,名聞天下,他有十種聖號:如來、至真、等正覺、……等十聖號具足,於諸天、世人、魔、若魔天、沙門、婆羅門中自身作證,廣為他人說法。他說的法,上、中、下言皆悉真正,法義、法味具足,梵行清淨,像這樣的真人,我們應該前往去覲見參訪。我曾聽說這個瞿曇知曉通往梵天之道,能為人開示,他經常與梵天神來往互動及溝通說話,我們應當一起去參訪他,就讓他來決斷誰的修行之道才是正道。如果沙門瞿曇有所開示,我們都應當一起奉持奉行。」

    於是,婆悉咤、頗羅墮等二人便一起來到伊車林中,他們來到世尊的面前,對世尊問訊之後,便坐在一旁。 

    世尊以神通早已知悉二人心中在想什麼,也知道他們來此的目的,便直接對婆悉咤說:「你們二人今天早上在園林中辯論誰的修行之道才是真正之道,你們其中一人說:『我法才是真正,能得解脫,來世可投生梵天,這是大師沸伽羅娑羅所開示的法。』另一人說:『我的法才是真正,能得解脫,來世可投生梵天,這是大師多梨車所說的法。』你們二人僵持不下,各持己見,有沒有這件事?」 

    婆悉咤與頗羅墮一聽佛陀的此番話,都嚇到說不出話來,他們驚嚇到寒毛直竪,心中自忖:「早就聽說沙門瞿曇有不可思議的大神通,能窺知他人在想什麼,如今一見,果真名不虛傳,我等先前所辯論的話,現在都已被沙門瞿曇先一步說出來了。」 

    這時,婆悉咤問佛陀:「那麼請問,我們二人的修行之道,哪一個才是真正之道呢?是我的老師沸伽羅娑羅婆羅門說的對?還是他的老師多梨車婆羅門說的對?」 

    佛陀說:「婆悉咤,假使你們二人的修行之道都是真正出離之道,來世都能投生梵天,那麼就不應該有衝突矛盾,你們二人又何必一大早就在園林中爭執辯論不休?你們的爭點到底在哪裡? 

    婆悉咤對佛陀說:「一切有三明的婆羅門都各說各種修行之道,比如說有:自在欲道、自作道、梵天道,此三種修行之道都可通向梵天。瞿曇,所謂條條大路通羅馬,就好比鄉村部落,都各自有各種路徑步道可通向於城市。因此,雖然每一個婆羅門都各有各自的修行之道,但都能通向梵天。」 

    佛陀對婆悉咤說:「這些修行之道都能通向梵天?」 

    「都能。」 

    佛陀又再三重問:「你確定各種修行之道都能通向梵天?」 

    「是的。」 

    世尊又問婆悉咤: 「在你認識的三明婆羅門當中,可有任何一人曾親見梵天神?」 

    「沒有人看過梵天神。」

    「婆悉咤,那麼你們過去的祖師大德,可曾有人親眼見過梵天神?」 

    「就我所知,沒有人見過。」 

    「婆悉咤,從遙遠的過去久遠以來的三明仙人婆羅門都能諷誦通利經典,能為人解說古老諸讚誦,歌詠詩書,這些婆羅門的名字分別是:阿咤摩婆羅門、婆摩提婆婆羅門、毘婆審婆羅門、伊尼羅斯婆羅門、蛇婆提伽婆羅門、婆婆悉婆羅門、迦葉婆羅門、阿樓那婆羅門、瞿曇摩婆羅門、首脂婆羅門、婆羅損陀婆羅門。這些人當中,可有人親身見過梵天神?」 

    「就我所知,沒有人見過。」

    佛陀說:「如果以上的所有婆羅門當中,沒有任何一人見過梵天神,那麼當知這些婆羅門所說的法皆非真實。」 

    佛陀又對婆悉咤說:「這就好比有一個好色之徒對人誇說:『我曾與某個漂亮的美女做愛,性愛真是美好。』

    旁人聽後便問:『哦?你認識那個美女嗎?她住在何方?在東方、在西方、在南方、或在北方?』

    這個好色之人回答:『我不知道。』

    旁人又問:『那麼你可知那個美女所居住的土地、城邑或村落?』

    『不知道。』

    又問:『你認識那個美女的父母嗎?美女的姓名是什麼?』

    答說:『我都不知道。』

    又問:『那你可知那個美女是剎利女?是婆羅門女?居士女?首陀羅女?』

    答說:『都不知道。』

    又問:『那你可知那個美女高矮胖瘦?皮膚是黑或是白?樣貌是好或是醜?』

    答說:『我都不知道。』

    怎麼樣?婆悉咤,你覺得那個好色之徒對美女的讚嘆是真實的嗎?你相信那個好色之徒說的話嗎? 

    答說:「不真實,我不相信。」 

    「就是這樣,同樣的道理,婆悉咤,三明婆羅門所說的法也是如此,都不真實。婆悉咤!假設三明婆羅門看見日月出沒之處,於是雙掌合十膜拜日月,豈能因此就對人說:『此修行之道真正,當得出離,可通向日月之處。』嗎?」

    「不應該這樣說。」 

    「就是這樣,婆悉咤!如果婆羅門只因看見日月出沒之處而合掌膜拜,也不能因此便說:『此道真正,當得出離,可通向日月。』如此一來,這些婆羅門經常對日月合掌恭敬膜拜,豈非虛妄愚痴?」 

    「沒錯,瞿曇!實在虛妄愚痴。」 

    佛陀說:「譬如有人在空地上架立一個梯子,旁人問:『你架立梯子要幹嘛?』答說:『我想要上廳堂。』又問:『廳堂在哪裡?在東方、西方、南方、北方嗎?』此人答說:『我都不知道。』

    婆悉咤!你認為此人架立梯子欲上廳堂,豈非虛妄愚痴顛倒?」 

    「真的,實在虛妄愚痴顛倒。」 

    佛陀說:「那些婆羅門也都是如此,他們每一個都是虛誑無實。婆悉咤,世人總認為五欲潔淨,值得愛樂,所謂五欲乃眼見色,因而產生歡樂貪愛染著,其餘如:耳聽聲、鼻嗅香、舌嚐味、身接觸等等,都因而產生歡樂貪愛染著。

    可是,於我賢聖法中,所謂的五欲卻與世人的看法觀點背道而馳,對於正法而言,五欲是染著、是繫縛、是綑綁、是鈎鎖,但那些婆羅門卻被五欲所染,愛著堅固,不見五欲的過失(後患),不知出離解脫。這些人都被五欲所深深繫縛、緊緊綑綁、牢牢桎梏。就算他們奉事日月水火,祈禱唱言:『請來迎接我往生梵天吧!』也只是癡人說夢一場空,根本就不可能成功。

    這就好比阿夷羅河,其水平岸,鳥獸皆得飲水。假設有一個人在此岸身被重重綑綁繫縛,只是一廂情願空喚對岸祈求說:『快來啊!快來渡我去對岸吧。』你認為對岸真會來渡此人嗎?」 

    「不可能。」 

    「婆悉咤!世俗的凡夫皆認為五欲潔淨,很值得愛樂,但於賢聖正法中,五欲卻猶如拘鎖。這些三明婆羅門都被五欲所染著,愛著堅固,不見其過失(後患),不知出離解脫。他們都被五欲所繫縛綑綁,就算他們日日夜夜奉事日月水火,祈禱唱言:『快來扶接我去往生梵天吧。』這些愚痴的婆羅門也只是空笑夢一場,緣木求魚,不可能如願以償。

    婆悉咤!就好比阿夷羅河,其水平岸,鳥獸皆得飲水。假設有一人想要渡河,卻不以手足及身體之力搭船筏船,你認為此人真能成功渡河嗎?」 

    「不可能。」 

    「婆悉咤!這些三明婆羅門也是如此,他們不修正確的沙門清淨梵行,卻修外道不清淨行,想要求生梵天,都是癡人說夢、緣木求魚。

    婆悉咤!猶如山洪暴發,許多人民因此被大水沖散,既無船栰,又無橋梁,如果有一個行人想要渡河到彼岸,他看見山洪暴發,既無船栰,又無橋梁,此人自忖:『我應該多蒐集草木,牢堅縛栰,以自身之力渡河到彼岸。』於是立即尋繫縛船栰,以自身之力安隱渡河。

    婆悉咤!同樣的道理,假設比丘捨非沙門不清淨行,行於沙門清淨梵行,如果想求生梵天者,就一定可以辦得到。

    婆悉咤!我問你,梵天神可有憤怒心嗎?」 

    「無憤怒心。」 

    又問:「那麼,三明婆羅門可有憤怒心?」 

    「有憤怒心。」 

    「婆悉咤!既然梵天沒有憤怒心,而三明婆羅門卻有憤怒心,有憤怒心、無憤怒心兩者彼此無法共存,彼此猶如水火般對立矛盾,將來往生的趣向也都不一樣,所以,梵天與婆羅門並不相同。

    婆悉咤!我再問你,梵天可有瞋心?」 

    「無瞋心。」 

    又問:「那麼,三明婆羅門可有瞋心?」 

    「有瞋心。」 

    佛陀說:「既然梵天無瞋心,但三明婆羅門卻有瞋心,有瞋心、無瞋心兩者的方向不同趣,是故,梵天與婆羅門並不相同。

    婆悉咤!我再問你,梵天可有憎恨心?」 

    「無憎恨心。」

    又問:「那麼,三明婆羅門可有憎恨心?」 

     「有憎恨心。」 

    佛陀說:「既然梵天無憎恨心,而三明婆羅門卻有憎恨心,有憎恨心、無憎恨心兩者不同趣,是故,梵天與婆羅門不同類。

    婆悉咤!我再問你,梵天可有私人的家屬或產業?」 

    「沒有。」 

    「那麼,三明婆羅門可有私人的家屬或產業?」 

    「有。」 

    佛陀說:「既然梵天沒有個人的家屬與產業,但三明婆羅門卻有私人的家屬及產業,有家屬產業、無家屬產業兩者不同趣,是故,梵天與婆羅門不同類。

    婆悉咤!梵天有自在的神通嗎?」 

    「有自在的神通。」 

    「那麼,三明婆羅門可有自在的神通?」 

    「沒有神通。」

    佛陀說:「既然梵天有自在的神通,而三明婆羅門卻不得自在的神通,不得自在神通與得自在神通兩者不同趣,是故,梵天與婆羅門不同類。」 

    佛陀說:「假設有人前來問這些婆羅門艱難深澳的問題,這些婆羅門並不能正確回答,沒有錯吧?」 

    「沒錯。」 

    這時,婆悉咤、頗羅墮二人一起對佛陀說:「我們先不談別的,我聽說沙門瞿曇通曉往生梵天之道,又能為人說法,又能與梵天神相見,還能與梵天神往來互動說話,懇請沙門瞿曇慈悲,為我們解說往生梵天之道,開示演布。」 

    佛陀對婆悉咤說:「我現在問你,請你就你所知來回答我。婆悉咤!念國這個國家離此地是遠還是近?」 

    「很近。」 

    「假使有一人生長在這個國家,有其他的人來問他前往此國的捷徑,婆悉咤,你認為生長在此國的人的回答可信嗎?」 

    「當然可信,因為他就是那個國家的人,土生土長,當然可信。」 

    佛陀說:「假使生長在該國之人的回答容或有疑,但如果有人來問我往生梵天之道,也不容有疑,因為我經常說往生梵天之道。你們都仔細地聽好,善思,我現在就你們說。」 

    「好的,我們非常渴望聽聞。」 

    佛陀說:「若如來、至真、等正覺出現於世間、……十聖號具足,……乃至四禪,於現生中而自娛樂,這都是由於修行人精勤,專注正念不忘,樂於閑靜獨居,不放逸故。這名修持四無量心的修行人以慈心遍滿一方,其餘的方位也如法炮製,廣布無際,無二、無量,無恨、無敵意,遊戲(專注)此心而自娛樂;其他如悲、喜、捨心遍滿一方,餘方亦如法炮製,廣布無際,無二、無量,無有結恨,無惱害敵意,遊戲(專注)此心以自娛樂。

    婆悉咤!梵天可有憤怒恚心?」 

    「無憤怒恚心。」 

    「那麼,修行慈心的比丘可有憤怒恚心?」 

    「無憤怒恚心。」 

    佛陀說:「既然梵天無憤怒恚心,而修行慈心的比丘也無憤怒恚心,兩者同趣,同解脫,同類相應,是故,梵天與該比丘同屬一類。

    婆悉咤!梵天可有瞋心?」 

    「沒有。」 

    「那麼,修行慈心的比丘可有瞋心?」 

    「沒有。」

    佛陀說:「既然梵天無瞋心,而修慈心的比丘也無瞋心,兩者同趣,同解脫,同類相應,是故,梵天與該比丘都一樣。

    婆悉咤!梵天可有憎恨心?」 

    「沒有。」 

    「修慈心的比丘可有憎恨心?」 

    「沒有。」

    「既然梵天無憎恨心,而修慈心的比丘也無憎恨心,兩者同趣,同解脫,同類相應,是故,比丘與梵天同一類。

    婆悉咤!梵天可有家屬與產業?」 

    「沒有。」 

    「修慈心的比丘可有家屬與產業?」 

    「沒有。」 

    「既然梵天無家屬產業,而修慈心的比丘亦無家屬產業,兩者同趣,同解脫,同類相應,是故,梵天與該比丘同一類。

    婆悉咤!梵天可有自在的神通?」 

    「有自在的神通。」 

    「修慈心的比丘有自在的神通嗎?」 

    「有自在的神通。」 

    「既然梵天得自在神通,而修慈心的比丘也得自在神通,兩者同趣,同解脫,同類相應,是故,梵天與該比丘同一類。」

    佛陀最後對婆悉咤說:「當知,這名修慈心的比丘一旦陽壽已盡,死後將如射箭的速度,瞬間出生在梵天界上。」

    當佛陀說完此法時,婆悉咤與頗羅墮立即於自己的座位上遠塵離垢,諸法法眼生,證得初果(預流果,須陀桓果) 

    婆悉咤與頗羅墮聽聞佛陀所說的法,都心生歡喜,並依法奉行。

 

原文:

長阿含26/三明經
  如是我聞: 
  一時,佛在俱薩羅國人間遊行,與大比丘眾千二百五十人俱,詣伊車能伽羅俱薩羅婆羅門村,止宿伊車林中。 
  時,有婆羅門名沸伽羅娑羅、婆羅門名多梨車,以小緣詣伊車能伽羅村。此沸伽羅娑羅婆羅門,七世以來父母真正,不為他人之所輕毀,異典三部諷誦通利,種種經書善能分別,又能善於大人相法、觀察吉凶、祭祀儀禮,有五百弟子,教授不廢。其一弟子名婆悉咤,七世以來父母真正,不為他人之所輕毀,異學三部諷誦通利,種種經書盡能分別,亦能善於大人相法,觀察吉凶,祭祀儀禮,亦有五百弟子,教授不廢。 
  多梨車婆羅門,亦七世已來父母真正,不為他人之所輕毀,異學三部諷誦通利,種種經書盡能分別,亦能善於大人相法、觀察吉凶、祭祀儀禮,亦有五百弟子,教授不廢。其一弟子名頗羅墮,七世已來父母真正,不為他人之所輕毀,異學三部諷誦通利,種種經書盡能分別,亦能善於大人相法、觀察吉凶、祭祀儀禮,亦有五百弟子,教授不廢。 
  時,婆悉咤、頗羅墮二人於清旦至園中,遂共論義,更相是非。 
  時,婆悉咤語頗羅墮: 
  「我道真正,能得出要,至於梵天,此是大師沸伽羅娑羅婆羅門所說。」 
  頗羅墮又言: 
  「我道真正,能得出要,至於梵天,此是大師多梨車婆羅門所說。」 
  如是,婆悉咤再三自稱己道真正,頗羅墮亦再三自稱己道真正,二人共論,各不能決。 
  時,婆悉咤語頗羅墮曰: 
  「我聞沙門瞿曇釋種子出家成道,於拘薩羅國遊行人間,今在伊車能伽羅林中,有大名稱,流聞天下:如來、至真、{}[?]正覺、……十號具足,於諸天、世人、魔、若魔天、沙門、婆羅門中自身作證,為他說法,上、中、下言皆悉真正,義、味具足,梵行清淨,如是真人宜往覲現。我聞彼瞿曇知梵天道,能為人說,常與梵天往返言語,我等當共詣彼瞿曇,共決此義,若沙門瞿曇有所言說,當共奉持。」 
  爾時,婆悉咤、頗羅墮二人相隨到伊車林中,詣世尊所,問訊已,一面坐。 
  爾時,世尊知彼二人心中所念,即告婆悉咤曰: 
  「汝等二人清旦至園中,作如是論,共相是非,汝一人言:『我法真正,能得出要,至於梵天,此是大師沸伽羅娑羅所說。』彼一人言:『我法真正,能得出要,至於梵天,此是大師多梨車所說。』如是再三,更相是非,有如此事耶?」 
  時,婆悉咤、頗羅墮聞佛此言,皆悉驚愕,衣毛為竪,心自念言: 
  「沙門瞿曇有大神德,先知人心,我等所欲論者,沙門瞿曇已先說訖。」 
  時,婆悉咤白佛言: 
  「此道、彼道皆稱真正,皆得出要,至於梵天,為沸伽羅娑羅婆羅門所說為是?為多梨車婆羅門所說為是耶?」 
  佛言: 
  「正使,婆悉咤!此道、彼道真正出要,得至梵天,汝等何為清旦園中共相是非,乃至再三耶?」 
  時,婆悉咤白佛言: 
  「諸有三明婆羅門說種種道,自在欲道、自作道、梵天道,此三道者盡向梵天。瞿曇!譬如村營,所有諸道皆向於城,諸婆羅門雖說種種諸道,皆向梵天。」 
  佛告婆悉咤: 
  「彼諸道為盡趣梵天不?」 
  答曰:「盡趣。」 
  佛復再三重問: 
  「種種諸道盡趣梵天不?」 
  答曰:「盡趣。」 
  爾時,世尊定其語已,告婆悉咤曰: 
  「云何三明婆羅門中,頗有一人得見梵天者不?」
  答曰:「無有見者。」 
  「云何?婆悉咤!三明婆羅門先師,頗有得見梵天者不?」 
  答曰:「無有見者。」 
  「云何?婆悉咤!乃往三明仙人舊婆羅門諷誦通利,能為人說舊諸讚誦,歌詠詩書,其名阿咤摩婆羅門、婆摩提婆婆羅門、毘婆審婆羅門、伊尼羅斯婆羅門、蛇婆提伽婆羅門、婆婆悉婆羅門、迦葉婆羅門、阿樓那婆羅門、瞿曇摩婆羅門、首脂婆羅門、婆羅損陀婆羅門,彼亦得見梵天不耶?」 
  答曰:「無有見者。」 
  佛言: 
  「若彼三明婆羅門無有一見梵天者,若三明婆羅門先師無有見梵天者,又諸舊大仙三明婆羅門阿咤摩等亦不見梵天者,當知三明婆羅門所說非實。」 
  又告婆悉咤: 
  「如{}[?]婬人言:『我與彼端正女人交通,稱歎婬法。』餘人語言:『汝識彼女不?為在何處?東方、西方、南方、北方耶?』答曰:『不知。』又問:『汝知彼女所止土地城邑村落不?』答曰:『不知。』又問:『汝識彼女父母及其姓字不?』答曰:『不知。』又問:『汝知彼女為是剎利女,為是婆羅門、居士、首陀羅女耶?』答曰:『不知。』又問:『汝知彼女為長短、麤細、黑白、好醜耶?』答曰:『不知。』云何?婆悉咤!彼人讚嘆為是實不?」 
  答曰:「不實。」 
  「如是,婆悉咤!三明婆羅門所說亦爾,無有實也。云何?婆悉咤!汝三明婆羅門見日月遊行出沒處所,叉手供養,能作是說:『此道真正,當得出要,至日月所。』不?」 
  報曰: 
  「如是,三明婆羅門見日月遊行出沒處所,叉手供養,而不能言:『此道真正,當得出要,至日月所。』也。」 
  「如是,婆悉咤!三明婆羅門見日月遊行出沒之處,叉手供養,而不能說:『此道真正,當得出要,至日月所。』而常叉手供養恭敬,豈非虛妄耶?」 
  答曰:「如是,瞿曇!彼實虛妄。」 
  佛言: 
  「譬如有人立梯空地,餘人問言:『立梯用為。』答曰:『我欲上堂。』又問:『堂何所在?東、西、南、北耶?』答云:『不知。』云何?婆悉咤!此人立梯欲上堂者,豈非虛妄耶?」 
  答曰:「如是,彼實虛妄。」 
  佛言: 
  「三明婆羅門亦復如是,虛誑無實。婆悉咤!五欲潔淨,甚可愛樂,云何為五?眼見色,甚可愛樂,耳聲、鼻香、舌味、身觸,甚可愛樂,於我賢聖法中,為著、為縛,為是{}[?]鎖,彼三明婆羅門為五欲所染,愛著堅固,不見過失,不知出要,彼為五欲之所繫縛,正使奉事日月水火,唱言:『扶接我去生梵天者。』無有是處。譬如阿夷羅河,其水平岸,烏鳥得飲,有人在此岸身被重繫,空喚彼岸言:『來!渡我去。』彼岸寧來渡此人不?」 
  答曰:「不也。」 
  「婆悉咤!五欲潔淨,甚可愛樂,於賢聖法中猶如拘鎖。彼三明婆羅門為五欲所染,愛著堅固,不見過失,不知出要。彼為五欲之所繫縛,正使奉事日月水火,唱言:『扶接我去生梵天上。』亦復如是,終無是處。婆悉咤!譬如阿夷羅河,其水平岸,烏鳥得飲,有人欲渡,不以手足身力,不因船栰,能得渡不?」 
  答曰:「不能。」 
  「婆悉咤!三明婆羅門亦復如是,不修沙門清淨梵行,更修餘道不清淨行,欲求生梵天者,無有是處。婆悉咤!猶如山水暴起,多漂人民,亦無船栰,又無橋梁,有行人來,欲渡彼岸,見山水暴起,多漂人民,亦無船栰,又無橋梁,彼人自念:『我今寧可多集草木,牢堅縛栰,自以身力渡彼岸耶?』即尋縛栰,自以身力安隱得渡。婆悉咤!此亦如是,若比丘捨非沙門不清淨行,行於沙門清淨梵行,欲生梵天者,則有是處。云何?婆悉咤!梵天有恚心耶?無恚心耶?」 
  答曰:「無恚心也。」 
  又問: 
  「三明婆羅門有恚心、無恚心耶?」 
  答曰:「有恚心。」 
  「婆悉咤!梵天無恚心,三明婆羅門有恚心,有恚心、無恚心不共同,不俱解脫,不相趣向,是故,梵天、婆羅門不共同也。云何?婆悉咤!梵天有瞋心、無瞋心耶?」 
  答曰:「無瞋心。」 
  又問: 
  「三明婆羅門有瞋心、無瞋心耶?」 
  答曰:「有瞋心。」 
  佛言: 
  「梵天無瞋心,三明婆羅門有瞋心,有瞋心、無瞋心不同趣,不同解脫,是故,梵天、婆羅門不共同也。云何?婆悉咤!梵天有恨心、無恨心耶?」 
  答曰:「無恨心。」 
  又問: 
  「三明婆羅門有恨心、無恨心耶?」 
  答曰:「有恨心。」 
  佛言: 
  「梵天無恨心,三明婆羅門有恨心,有恨心、無恨心不同趣,不同解脫,是故,梵天、婆羅門不共同也。云何?婆悉咤!梵天有家屬產業不?」 
  答曰:「無。」 
  又問: 
  「三明婆羅門有家屬產業不?」 
  答曰:「有。」 
  佛言: 
  「梵天無家屬產業,三明婆羅門有家屬產業,有家屬產業、無家屬產業不同趣,不同解脫,是故,梵天、婆羅門不共同也。云何?婆悉咤!梵天得自在、不得自在耶?」 
  答曰:「得自在。」 
  又問: 
  「三明婆羅門得自在、不得自在耶?」 
  答曰:「不得自在。」 
  佛言: 
  「梵天得自在,三明婆羅門不得自在,不得自在、得自在不同趣,不同解脫,是故,梵天、婆羅門不共同也。」 
  佛言: 
  「彼三明婆羅門,設有人來問難深義,不能具答,實如是不?」 
  答曰:「如是。」 
  時,婆悉咤、頗羅墮二人俱白佛言: 
  「且置餘論,我聞沙門瞿曇明識梵道,能為人說,又與梵天相見往來言語,唯願沙門瞿曇以慈愍故,說梵天道,開示演布。」 
  佛告婆悉咤: 
  「我今問汝,隨意報我。云何?婆悉咤!彼心念國,去此遠近?」 
  答[]:「近。」 
  「若使有人生長彼國,有餘人問彼國道徑,云何?婆悉咤!彼人生長彼國答彼道徑,寧有疑不?」 
  答曰: 
  「無疑,所以者何?彼國生長故。」 
  佛言: 
  「正使彼人生長彼國,或可有疑,若有人來問我梵道,無疑也,所以者何?我常數數說彼梵道故。」 
  時,婆悉咤、頗羅墮俱白佛言: 
  「且置此論,我聞沙門瞿曇明識梵道,能為人說,又與梵天相見往來言語,唯願沙門瞿曇以慈愍故,說於梵道,開示演布。」 
  佛言:「諦聽,善思,當為汝說。」 
  答言:「唯然,願樂欲聞。」 
  佛言: 
  「若如來、至真、等正覺出現於世、……十號具足,……乃至四禪,於現法中而自娛樂,所以者何?斯由精勤,專念不忘,樂獨閑靜,不放逸故。彼以慈心遍滿一方,餘方亦爾,廣布無際,無二、無量,無恨、無害,遊戲此心而自娛樂:悲、喜、捨心遍滿一方,餘方亦爾,廣布無際,無二、無量,無有結恨,無惱害意,遊戲此心以自娛樂。云何?婆悉咤!梵天有恚心、無恚心耶?」 
  答曰:「無恚心也。」 
  又問:「行慈比丘有恚心、無恚心耶?」 
  答曰:「無恚心。」 
  佛言: 
  「梵天無恚心,行慈比丘無恚心,無恚心、無恚心同趣,同解脫,是故,梵天、比丘俱共同也。云何?婆悉咤!梵天有瞋心耶?無瞋心耶?」 
  答曰:「無也。」 
  又問: 
  「行慈比丘有瞋心、無瞋心耶?」 
  答曰:「無。」 
  佛言: 
  「梵天無瞋心,行慈比丘無瞋心,無瞋心、無瞋心同趣,同解脫,是故,梵天、比丘俱共同也。云何?婆悉咤!梵天有恨心、無恨心耶?」 
  答曰:「無。」 
  又{}[?] 
  「行慈比丘有恨心、無恨心耶?」 
  答曰:「無。」 
  佛言: 
  「梵天無恨心,行慈比丘無恨心,無恨心、無恨心同趣,同解脫,是故,比丘、梵天俱共同也。云何?婆悉咤!梵天有家屬產業不?」 
  答曰:「無也。」 
  又問: 
  「行慈比丘有家屬產業不{}?」 
  答曰:「無也。」 
  佛言: 
  「梵天無家屬產業,行慈比丘亦無家屬產業,無家屬產業、無家屬產業同趣,同解脫,是故,梵天、比丘俱共同也。云何?婆悉咤!梵天得自在不耶?」 
  答曰:「得自在。」 
  又問: 
  「行慈比丘得自在耶?」 
  答曰:「得自在。」 
  佛言: 
  「梵天得自在,行慈比丘得自在,得自在、得自在同趣,同解脫,是故,梵天、比丘俱共同也。」 
  佛告婆悉咤: 
  「當知:行慈比丘身壞命終如發箭之頃,生梵天上。」 
  佛說是法時,婆悉咤、頗羅墮即於座上遠塵、離垢諸法法眼生。 
  爾時,婆悉咤、頗羅墮聞佛所說,歡喜奉行。

 

巴利語經文 
DN.13/(13) Tevijjasuttaṃ 
   518. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi yena manasākaṭaṃ nāma kosalānaṃ brāhmaṇagāmo tadavasari. Tatra sudaṃ bhagavā manasākaṭe viharati uttarena manasākaṭassa aciravatiyā nadiyā tīre ambavane. 
   519. Tena kho pana samayena sambahulā abhiññātā abhiññātā brāhmaṇamahāsālā manasākaṭe paṭivasanti, seyyathidaṃ– caṅkī brāhmaṇo tārukkho brāhmaṇo pokkharasāti brāhmaṇo jāṇusoṇi brāhmaṇo todeyyo brāhmaṇo aññe ca abhiññātā abhiññātā brāhmaṇamahāsālā. 
   520. Atha kho vāseṭṭhabhāradvājānaṃ māṇavānaṃ jaṅghavihāraṃ anucaṅkamantānaṃ anuvicarantānaṃ maggāmagge kathā udapādi. Atha kho vāseṭṭho māṇavo evamāha– “ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena pokkharasātinā”ti. Bhāradvājopi māṇavo evamāha– “ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena tārukkhenā”ti. Neva kho asakkhi vāseṭṭho māṇavo bhāradvājaṃ māṇavaṃ saññāpetuṃ, na pana asakkhi bhāradvājo māṇavopi vāseṭṭhaṃ māṇavaṃ saññāpetuṃ. 
   521. Atha kho vāseṭṭho māṇavo bhāradvājaṃ māṇavaṃ āmantesi– “ayaṃ kho, bhāradvāja, samaṇo gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito manasākaṭe viharati uttarena manasākaṭassa aciravatiyā nadiyā tīre ambavane. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato– “itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā”ti Āyāma, bho bhāradvāja, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkamissāma; upasaṅkamitvā etamatthaṃ samaṇaṃ gotamaṃ pucchissāma. Yathā no samaṇo gotamo byākarissati, tathā naṃ dhāressāmā”ti. “Evaṃ, bho”ti kho bhāradvājo māṇavo vāseṭṭhassa māṇavassa paccassosi. 
Maggāmaggakathā 
   522. Atha kho vāseṭṭhabhāradvājā māṇavā yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsu. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinno kho vāseṭṭho māṇavo bhagavantaṃ etadavoca– “idha, bho gotama, amhākaṃ jaṅghavihāraṃ anucaṅkamantānaṃ anuvicarantānaṃ maggāmagge kathā udapādi. Ahaṃ evaṃ vadāmi– ‘ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena pokkharasātinā’ti. Bhāradvājo māṇavo evamāha– ‘ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena tārukkhenā’ti. Ettha, bho gotama, attheva viggaho, atthi vivādo, atthi nānāvādo”ti. 
   523. “Iti kira vāseṭṭha, tvaṃ evaṃ vadesi– “ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena pokkharasātinā”ti. Bhāradvājo māṇavo evamāha– “ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāya, yvāyaṃ akkhāto brāhmaṇena tārukkhenā”ti. Atha kismiṃ pana vo, vāseṭṭha, viggaho, kismiṃ vivādo, kismiṃ nānāvādo”ti? 
   524. “Maggāmagge, bho gotama. Kiñcāpi, bho gotama, brāhmaṇā nānāmagge paññapenti, addhariyā brāhmaṇā tittiriyā brāhmaṇā chandokā brāhmaṇā bavhārijjhā brāhmaṇā, atha kho sabbāni tāni niyyānikā niyyanti takkarassa brahmasahabyatāya. 
   “Seyyathāpi bho gotama, gāmassa vā nigamassa vā avidūre bahūni cepi nānāmaggāni bhavanti, atha kho sabbāni tāni gāmasamosaraṇāni bhavanti; evameva kho, bho gotama, kiñcāpi brāhmaṇā nānāmagge paññapenti, addhariyā brāhmaṇā tittiriyā brāhmaṇā Chandokā brāhmaṇā bavhārijjhā brāhmaṇā, atha kho sabbāni tāni niyyānikā niyyanti takkarassa brahmasahabyatāyā”ti. 
Vāseṭṭhamāṇavānuyogo 
   525. “Niyyantīti vāseṭṭha vadesi”? “Niyyantīti, bho gotama, vadāmi”. “Niyyantīti, vāseṭṭha, vadesi”? “Niyyantīti, bho gotama, vadāmi”. “Niyyantīti, vāseṭṭha, vadesi”? “Niyyantī”ti, bho gotama, vadāmi”.
   “Kiṃ pana, vāseṭṭha, atthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekabrāhmaṇopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho”ti? “No hidaṃ, bho gotama” 
   “Kiṃ pana, vāseṭṭha, atthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekācariyopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. 
   “Kiṃ pana, vāseṭṭha, atthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekācariyapācariyopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. 
   “Kiṃ pana, vāseṭṭha, atthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ yāva sattamā ācariyāmahayugā yena brahmā sakkhidiṭṭho”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. 
   526. “Kiṃ pana, vāseṭṭha, yepi tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi tevijjā brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti, tadanubhāsanti, bhāsitamanubhāsanti, vācitamanuvācenti, seyyathidaṃ– aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu. Tepi evamāhaṃsu– ‘mayametaṃ jānāma, mayametaṃ passāma, yattha vā brahmā, yena vā brahmā, yahiṃ vā brahmā’”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. 
   527. “Iti kira, vāseṭṭha, natthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekabrāhmaṇopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho. Natthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekācariyopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho Natthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ekācariyapācariyopi, yena brahmā sakkhidiṭṭho. Natthi koci tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ yāva sattamā ācariyāmahayugā yena brahmā sakkhidiṭṭho. Yepi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi tevijjā brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti, tadanubhāsanti, bhāsitamanubhāsanti, vācitamanuvācenti, seyyathidaṃ– aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu, tepi na evamāhaṃsu– ‘mayametaṃ jānāma, mayametaṃ passāma, yattha vā brahmā, yena vā brahmā, yahiṃ vā brahmā’ti. Teva tevijjā brāhmaṇā evamāhaṃsu– ‘yaṃ na jānāma, yaṃ na passāma, tassa sahabyatāya maggaṃ desema. Ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā’”ti. 
   528. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti? “Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti. 
   “Sādhu, vāseṭṭha, te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā yaṃ na jānanti, yaṃ na passanti, tassa sahabyatāya maggaṃ desessanti. ‘Ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā’ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati. 
   529. “Seyyathāpi, vāseṭṭha, andhaveṇi paramparasaṃsattā purimopi na passati, majjhimopi na passati, pacchimopi na passati. Evameva kho, vāseṭṭha, andhaveṇūpamaṃ maññe tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ bhāsitaṃ, purimopi na passati, majjhimopi na passati, pacchimopi na passati. Tesamidaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ bhāsitaṃ hassakaññeva sampajjati, nāmakaññeva sampajjati, rittakaññeva sampajjati, tucchakaññeva sampajjati. 
   530. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, passanti tevijjā brāhmaṇā candimasūriye, aññe cāpi bahujanā, yato ca candimasūriyā uggacchanti, yattha ca ogacchanti, āyācanti thomayanti pañjalikā namassamānā anuparivattantī”ti? 
   “Evaṃ, bho gotama, passanti tevijjā brāhmaṇā candimasūriye, aññe cāpi bahujanā, yato ca candimasūriyā uggacchanti, yattha ca ogacchanti, āyācanti thomayanti pañjalikā namassamānā anuparivattantī”ti. 
   531. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, yaṃ passanti tevijjā brāhmaṇā candimasūriye, aññe cāpi bahujanā, yato ca candimasūriyā uggacchanti, yattha ca ogacchanti, āyācanti thomayanti pañjalikā namassamānā anuparivattanti, pahonti tevijjā brāhmaṇā candimasūriyānaṃ sahabyatāya maggaṃ desetuṃ– “ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa candimasūriyānaṃ sahabyatāyā”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. 
   “Iti kira, vāseṭṭha, yaṃ passanti tevijjā brāhmaṇā candimasūriye, aññe cāpi bahujanā, yato ca candimasūriyā uggacchanti, yattha ca ogacchanti, āyācanti thomayanti pañjalikā namassamānā anuparivattanti, tesampi nappahonti candimasūriyānaṃ sahabyatāya maggaṃ desetuṃ– “ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa candimasūriyānaṃ sahabyatāyā”ti. 
   532. “Iti pana na kira tevijjehi brāhmaṇehi brahmā sakkhidiṭṭho. Napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho. Napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyapācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho. Napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ yāva sattamā ācariyāmahayugehi brahmā sakkhidiṭṭho. Yepi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi tevijjā brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti, tadanubhāsanti, bhāsitamanubhāsanti, vācitamanuvācenti, seyyathidaṃ– aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu, tepi na evamāhaṃsu– “mayametaṃ jānāma, mayametaṃ passāma, yattha vā brahmā, yena vā brahmā, yahiṃ vā brahmā”ti. Teva tevijjā brāhmaṇā evamāhaṃsu– “yaṃ na jānāma, yaṃ na passāma, tassa sahabyatāya maggaṃ desema– ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā”ti. 
   533. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti? “Addhā kho, bho gotama evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti. 
   “Sādhu, vāseṭṭha, te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā yaṃ na jānanti, yaṃ na passanti, tassa sahabyatāya maggaṃ desessanti– “ayameva ujumaggo, ayamañjasāyano niyyāniko, niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā”ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati. 
Janapadakalyāṇī-upamā 
   534. “Seyyathāpi, vāseṭṭha, puriso evaṃ vadeyya– “ahaṃ yā imasmiṃ janapade janapadakalyāṇī, taṃ icchāmi, taṃ kāmemī”ti. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ– “ambho purisa, yaṃ tvaṃ janapadakalyāṇiṃ icchasi kāmesi, jānāsi taṃ janapadakalyāṇiṃ– khattiyī vā brāhmaṇī vā vessī vā suddī vā”ti? Iti puṭṭho “no”ti vadeyya. 
   “Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ– “ambho purisa, yaṃ tvaṃ janapadakalyāṇiṃ icchasi kāmesi, jānāsi taṃ janapadakalyāṇiṃ evaṃnāmā evaṃgottāti vā, dīghā vā rassā vā majjhimā vā kāḷī vā sāmā vā maṅguracchavī vāti, amukasmiṃ gāme vā nigame vā nagare vā”ti? Iti puṭṭho ‘no’ti vadeyya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ– “ambho purisa, yaṃ tvaṃ na jānāsi na passasi, taṃ tvaṃ icchasi kāmesī”ti? Iti puṭṭho “āmā”ti vadeyya. 
   535. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti? “Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti. 
   536. “Evameva kho, vāseṭṭha, na kira tevijjehi brāhmaṇehi brahmā sakkhidiṭṭho, napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho, napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyapācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho. Napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ yāva sattamā ācariyāmahayugehi brahmā sakkhidiṭṭho. Yepi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi tevijjā brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti, tadanubhāsanti, bhāsitamanubhāsanti, vācitamanuvācenti seyyathidaṃ– aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu, tepi na evamāhaṃsu– “mayametaṃ jānāma, mayametaṃ passāma, yattha vā brahmā, yena vā brahmā, yahiṃ vā brahmā”ti. Teva tevijjā brāhmaṇā evamāhaṃsu– “yaṃ na jānāma, yaṃ na passāma, tassa sahabyatāya maggaṃ desema– ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā”ti. 
   537. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti? “Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti. 
   “Sādhu, vāseṭṭha, te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā yaṃ na jānanti, yaṃ na passanti, tassa sahabyatāya maggaṃ desessanti– ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyāti netaṃ ṭhānaṃ vijjati. 
Nisseṇī-upamā 
   538. “Seyyathāpi vāseṭṭha, puriso cātumahāpathe nisseṇiṃ kareyya– pāsādassa ārohaṇāya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ– “ambho purisa, yassa tvaṃ pāsādassa ārohaṇāya nisseṇiṃ karosi, jānāsi taṃ pāsādaṃ– puratthimāya vā disāya dakkhiṇāya vā disāya pacchimāya vā disāya uttarāya vā disāya ucco vā nīco vā majjhimo vā”ti? Iti puṭṭho “no”ti vadeyya. 
   “Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ– “ambho purisa, yaṃ tvaṃ na jānāsi, na passasi, tassa tvaṃ pāsādassa ārohaṇāya nisseṇiṃ karosī”ti? Iti puṭṭho “āmā”ti vadeyya. 
   539. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti? “Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti. 
   540. “Evameva kho, vāseṭṭha, na kira tevijjehi brāhmaṇehi brahmā sakkhidiṭṭho, napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho, napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ ācariyapācariyehi brahmā sakkhidiṭṭho, napi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ yāva sattamā ācariyāmahayugehi brahmā sakkhidiṭṭho. Yepi kira tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ pubbakā isayo mantānaṃ kattāro mantānaṃ pavattāro, yesamidaṃ etarahi tevijjā brāhmaṇā porāṇaṃ mantapadaṃ gītaṃ pavuttaṃ samihitaṃ, tadanugāyanti, tadanubhāsanti, bhāsitamanubhāsanti, vācitamanuvācenti, seyyathidaṃ– aṭṭhako vāmako vāmadevo vessāmitto yamataggi aṅgīraso bhāradvājo vāseṭṭho kassapo bhagu, tepi na evamāhaṃsu– mayametaṃ jānāma mayametaṃ passāma, yattha vā brahmā, yena vā brahmā, yahiṃ vā brahmāti. Teva tevijjā brāhmaṇā evamāhaṃsu– “yaṃ na jānāma, yaṃ na passāma, tassa sahabyatāya maggaṃ desema, ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasahabyatāyā”ti. 
   541. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, nanu evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti? “Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī”ti. 
   “Sādhu, vāseṭṭha. Te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā yaṃ na jānanti, yaṃ na passanti, tassa sahabyatāya maggaṃ desessanti. Ayameva ujumaggo ayamañjasāyano niyyāniko niyyāti takkarassa brahmasabyatāyāti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati. 
Aciravatīnadī-upamā 
   542. “Seyyathāpi, vāseṭṭha, ayaṃ aciravatī nadī pūrā udakassa samatittikā kākapeyyā. Atha puriso āgaccheyya pāratthiko pāragavesī pāragāmī pāraṃ taritukāmo. So orime tīre ṭhito pārimaṃ tīraṃ avheyya– “ehi pārāpāraṃ, ehi pārāpāran”ti. 
   543. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, api nu tassa purisassa avhāyanahetu vā āyācanahetu vā patthanahetu vā abhinandanahetu vā aciravatiyā nadiyā pārimaṃ tīraṃ orimaṃ tīraṃ āgaccheyyā”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. 
   544. “Evameva kho, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā ye dhammā brāhmaṇakārakā te dhamme pahāya vattamānā, ye dhammā abrāhmaṇakārakā te dhamme samādāya vattamānā evamāhaṃsu– “indamavhayāma, somamavhayāma, varuṇamavhayāma, īsānamavhayāma, pajāpatimavhayāma, brahmamavhayāma, mahiddhimavhayāma, yamamavhayāmā”ti. 
   “Te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā ye dhammā brāhmaṇakārakā te dhamme pahāya vattamānā, ye dhammā abrāhmaṇakārakā te dhamme samādāya vattamānā avhāyanahetu vā āyācanahetu vā patthanahetu vā abhinandanahetu vā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahmānaṃ sahabyūpagā bhavissantī”ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati. 
   545. “Seyyathāpi, vāseṭṭha, ayaṃ aciravatī nadī pūrā udakassa samatittikā kākapeyyā. Atha puriso āgaccheyya pāratthiko pāragavesī pāragāmī pāraṃ taritukāmo. So orime tīre daḷhāya anduyā pacchābāhaṃ gāḷhabandhanaṃ baddho. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, api nu so puriso aciravatiyā nadiyā orimā tīrā pārimaṃ tīraṃ gaccheyyā”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. 
   546. “Evameva kho, vāseṭṭha, pañcime kāmaguṇā ariyassa vinaye andūtipi vuccanti, bandhanantipi vuccanti. Katame pañca? Cakkhuviññeyyā rūpā iṭṭhā kantā manāpā piyarūpā kāmūpasaṃhitā rajanīyā. Sotaviññeyyā saddā …pe… ghānaviññeyyā gandhā… jivhāviññeyyā rasā… kāyaviññeyyā phoṭṭhabbā iṭṭhā kantā manāpā piyarūpā kāmūpasaṃhitā rajanīyā. 
   “Ime kho, vāseṭṭha, pañca kāmaguṇā ariyassa vinaye andūtipi vuccanti, bandhanantipi vuccanti Ime kho vāseṭṭha pañca kāmaguṇe tevijjā brāhmaṇā gadhitā mucchitā ajjhopannā anādīnavadassāvino anissaraṇapaññā paribhuñjanti. Te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā ye dhammā brāhmaṇakārakā, te dhamme pahāya vattamānā, ye dhammā abrāhmaṇakārakā, te dhamme samādāya vattamānā pañca kāmaguṇe gadhitā mucchitā ajjhopannā anādīnavadassāvino anissaraṇapaññā paribhuñjantā kāmandubandhanabaddhā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahmānaṃ sahabyūpagā bhavissantī”ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati. 
   547. “Seyyathāpi vāseṭṭha, ayaṃ aciravatī nadī pūrā udakassa samatittikā kākapeyyā. Atha puriso āgaccheyya pāratthiko pāragavesī pāragāmī pāraṃ taritukāmo. So orime tīre sasīsaṃ pārupitvā nipajjeyya. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, api nu so puriso aciravatiyā nadiyā orimā tīrā pārimaṃ tīraṃ gaccheyyā”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. 
   548. “Evameva kho, vāseṭṭha, pañcime nīvaraṇā ariyassa vinaye āvaraṇātipi vuccanti, nīvaraṇātipi vuccanti, onāhanātipi vuccanti, pariyonāhanātipi vuccanti. Katame pañca? Kāmacchandanīvaraṇaṃ, byāpādanīvaraṇaṃ, thinamiddhanīvaraṇaṃ, uddhaccakukkuccanīvaraṇaṃ, vicikicchānīvaraṇaṃ. Ime kho, vāseṭṭha, pañca nīvaraṇā ariyassa vinaye āvaraṇātipi vuccanti, nīvaraṇātipi vuccanti, onāhanātipi vuccanti, pariyonāhanātipi vuccanti. 
   549. “Imehi kho, vāseṭṭha, pañcahi nīvaraṇehi tevijjā brāhmaṇā āvuṭā nivuṭā onaddhā pariyonaddhā. Te vata, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā ye dhammā brāhmaṇakārakā te dhamme pahāya vattamānā, ye dhammā abrāhmaṇakārakā te dhamme samādāya vattamānā pañcahi nīvaraṇehi āvuṭā nivuṭā onaddhā pariyonaddhā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahmānaṃ sahabyūpagā bhavissantī”ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati. 
Saṃsandanakathā 
   550. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, kinti te sutaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ, sapariggaho vā brahmā apariggaho vā”ti? “Apariggaho, bho gotama”. “Saveracitto vā averacitto vā”ti? “Averacitto, bho gotama”. “Sabyāpajjacitto vā abyāpajjacitto vā”ti? “Abyāpajjacitto, bho gotama”. “Saṃkiliṭṭhacitto vā asaṃkiliṭṭhacitto vā”ti? “Asaṃkiliṭṭhacitto, bho gotama”. “Vasavattī vā avasavattī vā”ti? “Vasavattī, bho gotama”. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, sapariggahā vā tevijjā brāhmaṇā apariggahā vā”ti? “Sapariggahā, bho gotama”. “Saveracittā vā averacittā vā”ti? “Saveracittā, bho gotama” “Sabyāpajjacittā vā abyāpajjacittā vā”ti? “Sabyāpajjacittā, bho gotama”. “Saṃkiliṭṭhacittā vā asaṃkiliṭṭhacittā vā”ti? “Saṃkiliṭṭhacittā, bho gotama”. “Vasavattī vā avasavattī vā”ti? “Avasavattī, bho gotama”. 
   551. “Iti kira, vāseṭṭha, sapariggahā tevijjā brāhmaṇā apariggaho brahmā. Api nu kho sapariggahānaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ apariggahena brahmunā saddhiṃ saṃsandati sametī”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. “Sādhu, vāseṭṭha, te vata, vāseṭṭha, sapariggahā tevijjā brāhmaṇā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apariggahassa brahmuno sahabyūpagā bhavissantī”ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati. 
   “Iti kira, vāseṭṭha, saveracittā tevijjā brāhmaṇā, averacitto brahmā …pe… sabyāpajjacittā tevijjā brāhmaṇā abyāpajjacitto brahmā… saṃkiliṭṭhacittā tevijjā brāhmaṇā asaṃkiliṭṭhacitto brahmā… avasavattī tevijjā brāhmaṇā vasavattī brahmā, api nu kho avasavattīnaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ vasavattinā brahmunā saddhiṃ saṃsandati sametī”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. “Sādhu, vāseṭṭha, te vata, vāseṭṭha, avasavattī tevijjā brāhmaṇā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā vasavattissa brahmuno sahabyūpagā bhavissantī”ti, netaṃ ṭhānaṃ vijjati. 
   552. “Idha kho pana te, vāseṭṭha, tevijjā brāhmaṇā āsīditvā saṃsīdanti, saṃsīditvā visāraṃ pāpuṇanti, sukkhataraṃ maññe taranti. Tasmā idaṃ tevijjānaṃ brāhmaṇānaṃ tevijjā-iriṇantipi vuccati, tevijjāvivanantipi vuccati, tevijjābyasanantipi vuccatī”ti. 
   553. Evaṃ vutte, vāseṭṭho māṇavo bhagavantaṃ etadavoca – “sutaṃ metaṃ, bho gotama, samaṇo gotamo brahmānaṃ sahabyatāya maggaṃ jānātī”ti. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha. Āsanne ito manasākaṭaṃ, na ito dūre manasākaṭan”ti? “Evaṃ, bho gotama, āsanne ito manasākaṭaṃ, na ito dūre manasākaṭan”ti. 
   554. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, idhassa puriso manasākaṭe jātasaṃvaddho. Tamenaṃ manasākaṭato tāvadeva avasaṭaṃ manasākaṭassa maggaṃ puccheyyuṃ. Siyā nu kho, vāseṭṭha, tassa purisassa manasākaṭe jātasaṃvaddhassa manasākaṭassa maggaṃ puṭṭhassa dandhāyitattaṃ vā vitthāyitattaṃ vā”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. “Taṃ kissa hetu”? “Amu hi, bho gotama, puriso manasākaṭe jātasaṃvaddho, tassa sabbāneva manasākaṭassa maggāni suviditānī”ti. 
   “Siyā kho, vāseṭṭha, tassa purisassa manasākaṭe jātasaṃvaddhassa manasākaṭassa maggaṃ puṭṭhassa dandhāyitattaṃ vā vitthāyitattaṃ vā, na tveva tathāgatassa brahmaloke vā brahmalokagāminiyā vā paṭipadāya puṭṭhassa dandhāyitattaṃ vā vitthāyitattaṃ vā. Brahmānaṃ cāhaṃ, vāseṭṭha, pajānāmi brahmalokañca brahmalokagāminiñca paṭipadaṃ, yathā paṭipanno ca brahmalokaṃ upapanno, tañca pajānāmī”ti. 
   555. Evaṃ vutte, vāseṭṭho māṇavo bhagavantaṃ etadavoca – “sutaṃ metaṃ, bho gotama, samaṇo gotamo brahmānaṃ sahabyatāya maggaṃ desetī”ti. “Sādhu no bhavaṃ gotamo brahmānaṃ sahabyatāya maggaṃ desetu ullumpatu bhavaṃ gotamo brāhmaṇiṃ pajan”ti. “Tena hi, vāseṭṭha, suṇāhi; sādhukaṃ manasi karohi; bhāsissāmī”ti. “Evaṃ bho”ti kho vāseṭṭho māṇavo bhagavato paccassosi. 
Brahmalokamaggadesanā 
   556. Bhagavā etadavoca– “idha, vāseṭṭha, tathāgato loke uppajjati arahaṃ, sammāsambuddho …pe… (yathā 190-212 anucchedesu evaṃ vitthāretabbaṃ). Evaṃ kho, vāseṭṭha, bhikkhu sīlasampanno hoti …pe… tassime pañca nīvaraṇe pahīne attani samanupassato pāmojjaṃ jāyati, pamuditassa pīti jāyati, pītimanassa kāyo passambhati, passaddhakāyo sukhaṃ vedeti, sukhino cittaṃ samādhiyati. 
   “So mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā viharati Tathā dutiyaṃ. Tathā tatiyaṃ. Tathā catutthaṃ. Iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ mettāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyāpajjena pharitvā viharati. 
   “Seyyathāpi, vāseṭṭha, balavā saṅkhadhamo appakasireneva catuddisā viññāpeyya; evameva kho, vāseṭṭha, evaṃ bhāvitāya mettāya cetovimuttiyā yaṃ pamāṇakataṃ kammaṃ na taṃ tatrāvasissati, na taṃ tatrāvatiṭṭhati. Ayampi kho, vāseṭṭha, brahmānaṃ sahabyatāya maggo. 
   “Puna caparaṃ, vāseṭṭha, bhikkhu karuṇāsahagatena cetasā …pe… muditāsahagatena cetasā …pe… upekkhāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā viharati. Tathā dutiyaṃ. Tathā tatiyaṃ. Tathā catutthaṃ. Iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ upekkhāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyāpajjena pharitvā viharati. 
   “Seyyathāpi vāseṭṭha, balavā saṅkhadhamo appakasireneva catuddisā viññāpeyya. Evameva kho, vāseṭṭha, evaṃ bhāvitāya upekkhāya cetovimuttiyā yaṃ pamāṇakataṃ kammaṃ na taṃ tatrāvasissati, na taṃ tatrāvatiṭṭhati. Ayaṃ kho, vāseṭṭha, brahmānaṃ sahabyatāya maggo. 
   557. “Taṃ kiṃ maññasi, vāseṭṭha, evaṃvihārī bhikkhu sapariggaho vā apariggaho vā”ti? “Apariggaho, bho gotama”. “Saveracitto vā averacitto vā”ti? “Averacitto, bho gotama”. “Sabyāpajjacitto vā abyāpajjacitto vā”ti? “Abyāpajjacitto, bho gotama”. “Saṃkiliṭṭhacitto vā asaṃkiliṭṭhacitto vā”ti? “Asaṃkiliṭṭhacitto, bho gotama”. “Vasavattī vā avasavattī vā”ti? “Vasavattī, bho gotama”. 
   “Iti kira, vāseṭṭha, apariggaho bhikkhu, apariggaho brahmā. Api nu kho apariggahassa bhikkhuno apariggahena brahmunā saddhiṃ saṃsandati sametī”ti? “Evaṃ, bho gotama”. “Sādhu, vāseṭṭha, so vata vāseṭṭha apariggaho bhikkhu kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apariggahassa brahmuno sahabyūpago bhavissatī”ti, ṭhānametaṃ vijjati. 
   558. “Iti kira, vāseṭṭha, averacitto bhikkhu, averacitto brahmā …pe… abyāpajjacitto bhikkhu, abyāpajjacitto brahmā… asaṃkiliṭṭhacitto bhikkhu, asaṃkiliṭṭhacitto brahmā… vasavattī bhikkhu, vasavattī brahmā, api nu kho vasavattissa bhikkhuno vasavattinā brahmunā saddhiṃ saṃsandati sametī”ti “Evaṃ, bho gotama”. “Sādhu, vāseṭṭha, so vata, vāseṭṭha, vasavattī bhikkhu kāyassa bhedā paraṃ maraṇā vasavattissa brahmuno sahabyūpago bhavissatīti, ṭhānametaṃ vijjatī”ti. 
   559. Evaṃ vutte, vāseṭṭhabhāradvājā māṇavā bhagavantaṃ etadavocuṃ– “abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama! Seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti. Evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito Ete mayaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāma, dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsake no bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupete saraṇaṃ gate”ti.
   Tevijjasuttaṃ niṭṭhitaṃ terasamaṃ. 
   Sīlakkhandhavaggo niṭṭhito. 
   Tassuddānaṃ– 
   Brahmāsāmañña-ambaṭṭha soṇakūṭamahālijālinī.
   Sīhapoṭṭhapādasubho kevaṭṭo, lohiccatevijjā terasāti. 
   Sīlakkhandhavaggapāḷi niṭṭhitā.