本經與《中阿含經》第71經及巴利聖典《長部》第23經《Pāyāsisuttaṃ》等諸經文的內容完全相同。

有關佛教中所提到的「輪迴」、「業力」、「善惡果報」、以及「解脫情慾煩惱」等等的真實性,上開都是古今中外一直爭論不休的議題,因為這些都是難以用科學方法驗證。

本篇弊宿經是一篇非常有趣的經文,弊宿是古印度一位非常有名望的學者,他的學生眾多,可謂桃李遍滿天下。但正如同現今許多對於上開議題存疑的人一樣,他也是一個非常固執、鐵齒、又非常好面子的懷疑論者。弊宿非常自負自己的學問,他認為只要是無法通過理性及科學的驗證,都是迷信。有一天他自信滿滿的去挑戰迦葉尊者,他提出種種的質疑與尊者展開精彩的辯論,在經過迦葉尊者以種種巧妙的譬喻及循循善誘的開導後,終於使頑石點頭。譯者在譯完整篇經文後,非常佩服迦葉尊者的辯才、智慧及慈悲,很想與諸法友一同分享這位古印度聖人的智慧。

選譯自《長阿含經》弊宿經

喬正一白話譯於八關齋戒日

修訂於西元2019/4/12農曆3月初8之八關齋戒日

    我是這樣聽說的:

    古印度有一處名叫拘薩羅的國家,該國有一個很有名的村落叫「波醯」婆羅門村,這個村落是一個人文薈萃、地靈人傑的福地。該村同時住著一位非常有社會地位的大婆羅門,他的名字叫弊宿,波斯匿王特別將這個村落封邑給他。

    有一天,鳩摩羅迦葉尊者帶領著五百位大比丘來到拘薩羅國,並在這個村落的北方尸舍婆林暫住下來。

    弊宿是一個徹底的懷疑論者,他固執地認定沒有今生來世、沒有他方世界、也沒有善惡業報或輪迴的業果法則存在。

    當時,村中的婆羅門及其他長老聽說這位迦葉尊者是一位集聰明、智慧、機智、記憶力過人、辯才無礙、思考敏捷、博學多聞、德高望重於一身的長老阿羅漢,想到若能有幸與他交談,一定可以獲益良多,於是天天成群結隊,去參訪迦葉,向他求教。

    某日弊宿在他豪宅的高樓上午休,他看到大家成群結隊的往尸舍婆林的方向走去,覺得很奇怪,便問旁邊幫他撐傘的僕人是怎麼回事,他的僕人便據實以答。

    弊宿聽後,很不以為然,馬上命他的僕人去阻止大家,並要他傳話給大家:「這個叫迦葉的沙門,妖言惑眾,說什麼有『今生來世、輪迴再生、善惡果報』等語,簡直是一派胡言!根本沒有這回事!大家不要被他迷惑了!」

    大家聽到弊宿的傳話後,便回應:「你回去告訴弊宿,叫他不要誹謗迦葉尊者,也不要這麼主觀地先否定人家的言論,不如叫他跟我們一道去見尊者後再下結論也不遲。」

    弊宿聽到大家這麼說後,便決定與大家一同前往尸舍婆林,去會一會迦葉。

    弊宿就在大家的圍繞之下來到了尸舍婆林。弊宿雙手合十向尊者問候,然後坐在一旁。其他的人,有的向尊者問候、有的頂禮、有的自我介紹、有的雙手合十,然後一一各自找到自己的位子坐下來。

    弊宿先開口表明來意:「迦葉尊者,我今天來拜訪您,是有事情想向您討教。」

    「您別客氣,儘管發問,我知無不言。」尊者客氣的回應。

    弊宿問道:「迦葉尊者,不瞞您說,我是一個無因果論者。從不相信有什麼今生來世、輪迴轉生、善惡果報這一類的說法。我想聽聽看您的意見。」

    尊者反問:「婆羅門,在回答之前,請先容我反問您,天上的日月星辰,您認為是屬於天上的,還是屬於人間的?」

    「是屬於天上世界的。」弊宿回答。

    尊者說:「這就是了,由此可知,除了人間世界以外,還有其他世界的存在;既有其他世界的存在,自有輪迴再生的現象;而輪迴再生,自然是受業果法則的支配啊!」

    弊宿頗不以為然地說:「您這樣推論,太過牽強及草率,不能說服我。」

    尊者問:「可以讓我知道讓您否定這一切的理由嗎?」

    弊宿說:「可以,我的看法是這樣的,我的某些親朋好友生前的時候作盡了壞事,可以說是十惡不赦,我聽說作盡十惡業的人死後必於地獄中再生,我為了求證,在他們病重的時候,去看望他們,並跟他們約定如果他們死後墮入地獄,一定要回來跟我說,他們也承諾我。但是到現在為止也沒看到他們回來過,他們是我的至親好友,不會不守信用,所以由此可知,根本就沒有來世、輪迴轉生、善惡業報這種事情!」

    尊者說:「婆羅門,我知道你的意思了。我用一個例子來跟您說明吧!比如說,有一個盜賊觸犯了法律,被人抓了起來,以當時的法律他應被處以遊街示眾及死刑,等他要被送往刑場執行的時候,這個盜賊跟看守的守衛哀求先放了他,好讓他先回去跟親朋好友道別後再自行回來接受執行。婆羅門啊,您說這個守衛會答應他的要求嗎?」

    「不可能。」

    尊者說:「這就是啦!在人間都不可能有機會讓這個盜賊回去同他的至親好友道別,更何況您的至親好友是身犯十惡重罪,死後瞬間於地獄再生,地獄堛滌郃繯敯伂L情,地獄與人間又是不同的世界。您想,就算您的至親好友再怎麼苦苦哀求讓他們回來見您一面,您想有可能嗎?」

    「是不可能。」

    尊者說:「以此類推,足證有來世、有他方世界、有輪迴轉生、有業果法則,現在您是否還堅持否定這一切?」

    弊宿說:「您的譬喻乍聽之下很有道理,但還是不能說服我。」

    尊者問:「難道還有其他的原因令您否定這一切?」

    弊宿回答:「沒錯!跟前面的情形剛好相反。我還有某些其他的至親好友在生的時候作盡了好事,可以說十善功德具足,我聽說具備十善業的人死後必於天國中再生,我不太相信,但為了求證,在他們病重的時候,我去看望他們,並與他們約定倘若他們死後往生天界,一定要回來跟我說,他們也承諾我。但是到現在為止也沒看到他們回來,他們是我的至親好友,不會不守信用,所以由此可知,根本就沒有來世、輪迴轉生、善惡業報這種事情!」

    尊者說:「我再用一個譬喻跟您解釋。如果有一個人不小心掉到糞坑堙A全身都是糞便,臭穢難聞。這個時候有個國王看到了這種情形,便命人將他全身清洗乾淨,用種種的香皂為他塗身,還讓他穿上錦衣華服,又找來理髮師為他理髮,還為他準備山珍海味及各種佳餚讓他享用,最後還給他一間舒適的宮廷玉閣讓他安心的休憩居住。您說這個人還會再跳回糞坑媔隉H」

    「不可能。」

    尊者說:「天界與人間的寫照也是如此啊!天神在天界視我們人間就像我們看糞坑一樣地臭穢難聞。婆羅門啊!您那些修持十善的至親好友死後必定生在天國,享受著種種不可思議的快樂,他們已經樂不思蜀了,又怎麼會再回到這混亂及臭穢不堪的人間呢?現在您是不是已經放棄以前的論調了呢?」

    弊宿說:「您說的是很有道理,但是我還是不相信。」

    尊者問:「還有其他的原因嗎?」

    弊宿說:「跟前面的情形有點類似。我還有其他的至親好友在生的時候受持五戒,當時我聽說具備五戒的人死後將於忉利天中再生,為了求證,在他們生重病的時候,我去看望他們,並跟他們約定如果他們死後往生忉利天,一定要回來跟我說,他們也承諾我。但是到現在為止也沒看到他們來跟我說他們的情形,他們是我的至親好友,不會不守信用,所以由此可知,根本就沒有來世、輪迴轉生、善惡業報這種事情!」

    尊者很有耐性地說:「婆羅門啊!忉利天的一日可以換算成人間的一百年。同樣的三十天為一個月,十二個月為一年,忉利天人平均壽命約一千年,換算成人間的時間大約為三千六百萬年的人間歲月。您那些受持五戒的至親好友剛生到忉利天上時,可能會這麼想:『先玩個兩三天,再回去見弊宿吧』。等兩三天已過,他們依約再來人間時,這時已是人間的兩三百年後了。婆羅門啊!到那個時候,您還能跟他們再相見嗎?」

    弊宿回答:「那時我都已經死很久了,又怎能再相見?但是,我覺得您的說法還是有問題,您又不是忉利天人,您怎知忉利天的天人壽命有這麼長?我不相信有『忉利天』或『忉利天很長壽』這種事情。」

    尊者繼續說道:「就好像天生的瞎子,從來沒看過各種顏色、物體的粗細長短、山河大地、日月星辰等。如果有人去問他這些東西,要他表示意見,他有可能會回答:『這些東西都不存在,因為我沒看過這些東西』等語。但是我們可以因為說:『我沒看過』便因此否定顏色、物體的粗細長短、山河大地、日月星辰等的存在嗎?」

    弊宿回答:「是不可以這樣子。」

    尊者說:「婆羅門啊!您的情形就如同這個瞎子一樣。忉利天確實存在的,不能因為你不具天眼,看不到忉利天,就說忉利天不存在。」

    弊宿回擊:「但你也只能消極地證明忉利天有可能存在,卻不能夠積極地證明忉利天確實存在!」

    尊者暫時不予回應,繼續問:「那您還有什麼其他的理由否定他方世界的存在?」

    弊宿說:「在我所管理的這個村落堙A有一個盜賊作案,後來被抓到我面前聽我發落,我下令將他活生生地丟到大鍋子裡面,把鍋子蓋上,用厚泥將鍋子密封,派人用火烹煮。當時我在旁邊觀察這個犯人會怎麼轉生,我還派人在其他角落一起觀察,但看來看去都看不到這個犯人怎麼轉生,等把鍋子打開,除了這個犯人以外什麼也沒看到,所以根本沒有什麼來世、輪迴轉生、善惡業報這種事情!」

    尊者說:「婆羅門啊!當你在高樓休息睡覺的時候,有沒有夢過你家附近的山林、江河、花園、浴池、村落、大街小巷?」

    弊宿點頭:「是有過這種經驗。」

    尊者問:「當你在作夢時,有沒有其他人在你旁邊?」

    弊宿回答:「有侍衛及家人在。」

    尊者問:「那麼他們有沒有看到你呢?」

    弊宿回答:「沒有!」

    尊者說道:「當你在夢中四處遊歷時,別人尚且看不到,更何況是一個已經死掉的人呢?你不能以你的肉眼來看眾生生死輪迴的奧秘,除非你能夠像一名比丘,在初夜、後夜都放棄睡眠,很努力地修行,一心一意地專注念念分明,以四禪所引發的天眼神通,來觀察眾生的生死流轉,那時你才會發現眾生有時從這個世界轉生到另一個世界,有時從另一個世界又轉生到這個世界,他們的壽命長短、容貌美醜,隨著各自的善惡業去生在他們該去的地方,以上的這些奧秘,都只有在你證得天眼通時才能清楚地看到,你不能因為穢濁的肉眼無法洞悉這其間的奧秘,便作出『沒有六道輪迴』這樣的結論。」

    弊宿又說:「我還是不相信你的說法!曾經在我們這個村落又發生過盜賊作案的事件,這個盜賊被抓到後交由我發落,我則命令旁人將這名盜賊綁起來,把他的皮肉給活生生地剝開,趁這個機會來觀察他轉生的情形,但仍然什麼都看不到;甚至將他的肉切開來看、或將他的筋、脈、骨頭等處砍斷來觀察他轉生的情形,還是什麼都看不到,所以根本沒有什麼來世、輪迴轉生、善惡業報這種事情!」。

    尊者回答:「我再舉個例子來說明:在很久很久以前,有一個國家沒落了,長年荒蕪無人治理。有一次,有五百名商人乘車經過,到天黑時他們想找地方投宿。當時有一個事火的外道正好住在那裡,於是這五百名商人決定前往投宿,第二天一大早便離開。等他們離開後,這名事火外道便到他們投宿的地方查看,卻意外發現這群商人留下一個約一歲大的嬰兒。這個外道很有愛心,決定獨立扶養這名嬰兒。後來等這名嬰兒漸漸長到約十歲大的時候,某一天,事火外道有事外出,叮囑這個小孩要小心地看守聖火,萬一火滅了,要他用鑽子來鑽木取火。由於小孩年紀太小貪玩,一不小心聖火熄滅了。小孩發現後非常懊惱,決定想辦法重新生火,他先向灰燼吹氣,以為這樣就能生火;等他發現火仍然生不出來的時候,他居然用斧頭把生火的鑽子給砍斷,天真的以為這樣火就能升起;但他發現火還是生不出來,於是又把木柴給砍斷,然後通通都丟到石臼堨h搗弄,以為這樣就可以生火,結果當然還是生不出火。等外道回來後發現火熄滅了,便責問小孩為什麼不生火,後來外道發現小孩生火的方法後,覺得小孩實在太過於愚蠢,便重新教導他正確地生火方法。婆羅門啊!您就像這名小孩一樣,想要觀察生死流轉的奧秘卻不得其法,除非你能夠像一名比丘,在初夜、後夜都放棄睡眠,很努力地修行,一心一意地專注念念分明,以四禪所引發的天眼神通,來觀察眾生的生死流轉,你就能發現眾生有時從這個世界轉生到另一個世界,有時從另一個世界又轉生到這個世界,他們的壽命長短、容貌美醜,隨著各自的善惡業去生在他們該去的地方,以上的這些奧秘,都只有在你證得天眼通時才能清楚地看到,不能因為穢濁的肉眼無法洞悉這其間的奧秘,便作出『沒有六道輪迴』這樣的結論。」

    弊宿聽後仍固執地說:「我仍然不相信!既然你說我不得其法,那我可以跟你說,當我下命殺盜賊的時候,也曾命人用安樂死的方式執行,沒有損傷到盜賊的屍身,當時我趁此機會叫人分別在這名盜賊還活著及死亡的時候秤他的體重,結果發現他死後的體重居然比較重。一個人在他活的時候,生命還在,氣色正常,還能說話,體重居然會比死後還輕,光憑這一點我就不相信你所說的。」

    尊者解釋:「如果有人拿一塊鐵,分別在它冷、熱的時後來秤它的重量,結果發現冷鐵沒有光色,比較重;反之熱鐵有光色,較柔軟,也比較輕。人也是同樣的道理,活著的時候氣色正常,體重較輕;死後則沒有血色,體重較重。」

    弊宿仍固執地說:「我還是不信!我以前曾去看望一位生重病的親人,當時他臥病在床,我替他左右翻身,發現他還能正常說話;等他死後,我再替他翻身,他身體變得僵硬,也不能說話了。所以我不相信你所說的。」

    尊者說:「以前有一個國家,那裡的人民從來沒聽過由貝螺號角所發出的聲音。剛巧有這麼一個人很會吹貝螺號角,於是來到這個國家,在眾目睽睽之下吹了三聲號角,當時引起了一陣騷動,大家發現原來貝螺號角所發出的聲音是這麼地清澈響亮,於是便問這吹號角的人是怎麼做到的?這個人便指著貝螺,說聲音是由那裡出來的。於是大家用手去摸貝螺,對著貝螺說:『出聲啊!出聲啊!』但貝螺仍是不出聲。吹貝螺號角的人見到這種情形,便告訴大家說要貝螺發出聲音,除了要有貝螺外,還要靠人用口去吹它才行。人也是一樣,當人還有生命的時候,自然會呼吸,可以伸展四肢,也可以說話;如果死了,自然無法再呼吸,也無法伸展四肢,不能說話。」

    尊者繼續說:「婆羅門啊!快扭轉錯誤的觀念吧!如果您到死都不還肯捨棄這種斷見的話,那麼在漫長的輪迴旅裎中,您一定會一直處於地獄中受苦,無法解脫!」

    弊宿開始動搖了,他很為難地坦承:「我沒辦法改變我的觀念。我從小到大一直都是抱持這樣的觀念,怎能叫我說變就變?」

    尊者說:「我再為您打個比方。從前有一個國家,當時人民遭遇貧困。有兩個人決定出城去求財。這兩個人一個很聰明,另一個很笨。他們來到了一塊空地,發現有大量的麻,於是他們決定將麻綑綁回去販賣。等他們走了一段路,發現有麻絲,聰明的人便告訴愚笨的人說:『麻絲價值較高,也比較輕,我們就拿這些麻絲吧!』。愚笨的人卻說:『不行啊!我已經把麻都綑綁好了,怎麼能說丟就丟呢?』。這兩人一路上分別接續發現:麻布、劫貝、白毯、白銅、白銀、最後是黃金等物,價值一次比一次高,聰明人每次都勸愚笨人放棄身上的麻,選擇價值較高之物。然而愚笨的人仍堅持原來的麻,不肯捨棄。等到兩人回到故鄉時,親友們發現聰明人帶回的是黃金,都歡喜異常,對他是禮遇有加。反倒是愚笨人,因為帶回的是沒有價值的麻,自然受到冷落,愚笨人也感到難過羞愧。婆羅門啊!你今天就像那名一直背負著麻的愚人一樣,不拿黃金,卻一直背負著麻,回到了故鄉,受到親人的冷落,一直過著貧窮的生活,自尋煩惱。」

    弊宿說:「不行啊!說什麼都不能改變!因為我一直都是用無因果這種斷滅的理論教導別人,四方的國王也都知道我是以斷滅理論聞名的學者,你現在叫我改變我的立場,豈不要我去受別人的嘲笑?」

    尊者說:「好!沒關係。我再為你打個比方。從前有一個地方,非常的荒蕪。當時有一千輛車隊要經過那個地方,可是他們車上糧草和水已經不夠了,於是他們決定分成兩隊渡過這個地方。第一隊先出發,等他們走到半路時,第一隊的隊長突然發現前方有一個臉黑眼紅,全身塗滿泥漿的人,隊長立刻趨前詢問:『這位朋友啊!您是從什麼地方來的?』。這名臉黑眼紅,全身塗滿泥漿的人回答:『我是從前村來的。』。隊長又問:『那個地方有沒有糧草跟水呢?』。對方回答:『多的是!不但是這樣,我來的時候還遇上了一陣大雨,現在那裡的水草應該更豐沛了。你們車上現有的糧草跟水都可以把它們丟掉了,不需要再增加你們馬車的負擔。』這名隊長聽信對方的話,便跟他的隊員把車上的糧草跟水都丟掉。結果他們一路走下去,一天、兩天、三天….一直到第七天都看不到那個人所說的地方,終於糧盡水竭,客死異鄉,被羅剎鬼給吃掉了。後來第二隊也遇到同樣的情形,但第二隊的隊長卻思慮周延,告誡他的隊員們說:『除非是看到了新的糧草跟水,否則絕不能把車上的糧草跟水給丟了』。結果第二隊一路走下去一連七天什麼也沒發現,反而發現前隊隊員被吃掉的骨骸,這時他們才警覺到路上遇到的人是羅剎鬼。婆羅們啊!你就像是那第一隊的隊長,如果有人信奉你的理論,將會受到無止盡的痛苦。如果你能夠知非即捨,接受精進智慧的沙門的教誨,那麼你必將後福無量。所以快捨棄邪見吧!以免來世受苦啊!」

    弊宿冥頑不化並堅持說:「今天不論是誰來勸我,也都無法改變我的立場。因為一旦我改變立場,一定會有人嘲笑我、羞辱我、或讓我難堪。我沒辦法承受這樣的打擊,所以不管怎樣我都不會夠改變既定的立場。」

    尊者說:「婆羅門啊!我再為您打個比方。從前有一個地方,荒蕪已久。有一個喜歡養豬的人,為了替他的豬找食物,便來到了一處空地。在那裡他看到了許多的糞便,他想:『這裡居然有這麼多的糞便,真是太好了!我的豬一定很餓,我現在就拿乾草包裹這些糞便,帶回去給我的豬吃。』。隨即便拿乾草包裹糞便戴在頭上回去。走到半路的時候,突然遇到一陣大雨,頭上乾草堛瑭T便遇到雨水立即融化,將這個人全身弄得骯髒臭穢不堪。路人看到後都笑說:『真是個瘋子!糞便這種髒東西在天氣好的時候都不應該戴在頭頂上,更何況是下雨的時候。』這個人聽到後很生氣,便反唇相譏說:『你們才是白癡呢!你們如果知道我家的豬正餓著的話,你們就不會這樣笑我了。』你目前的處境就跟這個養豬的人一樣,大家都已經看到了你錯誤的地方,你反而還要罵別人無知。」

    弊宿不服氣地說:「好!你們都說行善的人來世會升天。照你們這樣的講法去推論,應該是死亡比活著好。那麼你們為什麼不立刻用刀、或喝毒藥、或把自己綑綁起來從高處跳下來等方式自殺?你們今天不肯自殺,就足以證明你們貪生怕死,更加可以證明你們的說法不足採信。」

    尊者說:「我還可以再為你打個比方。從前,就在你們這個波醯村堙A有一個年約一百二十歲的老婆羅門,他有兩個妻子。大房已經有一個兒子,二房則剛懷孕。過沒多久這個老婆羅門過逝了,卻事前未分配好遺產。大房的兒子便對二房說:『所有的遺產都是我的,妳一毛錢也別想分!』。二房不甘示弱地說:『你先別急,如果我這一胎是男的,那麼遺產我也應該有份;如果是女的,我就認了,我會再找個人嫁。』。但大房的兒子仍不斷騷擾二房,表示馬上就要知道二房肚堛滬L兒是男或是女。二房不堪其擾,被逼地沒辦法,只好拿刀把自己的肚子給剖開,來檢驗胎兒是男或是女,這個胎兒自然不保。婆羅們啊!你就像那大房的兒子與二房一樣,不論是自殺或教唆別人自殺,都是非常愚蠢無知的惡業。事實上,一般行善的人,如果壽命愈長,就愈能夠為自己的來世累積更多的福業;而具足戒德智慧的沙門,若能長久住世,也只會帶給人間天上無限的福祉。」

    尊者又繼續說:「我最後再為你打個比方,讓你了解不捨邪見的後果是多麼的恐怖。從前,就在波醯村中,有兩名賭徒,非常好賭,有一天在賭博時,其中一人贏了,但他總是每逢遇不利點時就將骰子給吞下去,結果另一個輸了。於是輸的人便說:『今天先到此為止,我們明天再繼續玩。』。贏的人沒有意見。輸的人回去後,便將骰子塗上劇毒,將它晾乾,等第二天一到,便去找贏的人說:『我們繼續玩吧!』,結果先前贏的一方又是重施故技,遇到不利點時就將骰子給吞下去,沒多久毒便發作,另一方便起身咒罵他:『你現在吞下去的是劇毒,誰叫你要出老千,用這種低劣的技倆來賭博,你等著去承受劇毒帶來的痛苦吧!』。婆羅門啊!您不要再執迷不悟了,就像那名賭徒吞了毒還不自知。」

    這時,弊宿已開始鬆動立場,他說:「尊者!聽過您種種的巧妙的譬喻後,已令我心開意解,見識到您的辯才無礙,智慧過人,令我折服不已,我現在對您的言教產生了信心,我願皈依您。」

    尊者說:「您不要皈依我,您應該皈依我的導師―世尊!」

    弊宿問:「但我沒看過世尊啊?世尊現在何處?」

    尊者回答:「世尊剛剛才入滅沒多久。」

    弊宿說:「如果世尊還在世的話,不管多遠,我都會親自去參訪祂,皈依祂,並向祂頂禮。今日聽過您的教誨,我願意皈依佛陀、皈依正法、皈依僧伽,於正法中作一名在家的三寶弟子,盡形壽受持五戒。我還要作大佈施、大供養!」

    尊者說:「佈施有清淨和不清淨之分,如果你以宰殺牛、羊、雞、豬等動物來供養,對你的僕人以又打又罵的方式來差遣他們辦理供養事務,所施的對象又是充滿邪見的修行人,這樣的佈施就不是淨施。就好比砂石粗地,只能生長荊棘,如果在這種地方耕種,必將一無所獲。反之,若能不傷害眾生,也不打罵僕人,以歡喜的心佈施給清淨的僧伽,必將獲大福報。就如同在一個肥沃的良田堣U種,時時耕耘,一定能獲得豐碩的果實。」

    這時,在場的人聽完尊者的教誨後,心中都產生了無比的法喜,決定依照尊者的教導去奉行。

    弊宿說:「尊者,從今天起,我一定常常佈施給清淨的僧伽,令他們四事不缺。」

    就在這個時候,有一個叫做摩頭的少年婆羅門站在弊宿的身後,弊宿回頭吩咐他:「我要辦一場無遮大會,你現在立刻替我去準備。」

    摩頭立刻照他的吩咐去做,等大會如期結束後,摩頭便說:「弊宿今天這樣的佈施,來世一定不會得大果報!」

    這句話傳到了弊宿耳裡,弊宿很生氣,把摩頭叫去質問:「你是否有說過:『弊宿今天這樣的佈施,來世不會得大果報!』這樣的話?」

    摩頭承認,並解釋他這麼說的理由:「大人!您所佈施的食物是那麼的粗糙難吃,這些食物如果擺在您自己的面前,恐怕您聞都不會聞一下,又何況拿來吃呢?您所佈施的衣物,都是粗糙的麻布,您恐怕連摸都不會摸一下,更何況是拿來穿?您今天不是以喜樂和恭敬之心來佈施,又豈能期待來世得大福報?」

    弊宿聽後很不好意思,告訴摩頭:「我知道了,今後我吃什麼,就佈施給僧眾什麼;我穿什麼質料的衣服,就佈施那種質料的衣物給僧伽。」

    由於弊宿佈施時,是以粗劣的衣物及食物佈施,佈施時又非出於恭敬心,也不是親自用雙手奉獻供養,所以在他死後便轉生到比較低劣的四天王天堙C

    而熱心服務的摩頭,則是轉生到比四天王天更高級的忉利天堙C

長阿含經卷第七

    後秦弘始年佛陀耶舍共竺佛念譯

(七)第二分弊宿經第三

爾時。童女迦葉與五百比丘遊行拘薩羅國。漸詣斯波醯婆羅門村。時童女迦葉在斯波醯村北尸舍婆林止。時。有婆羅門名曰弊宿。止斯波醯村。此村豐樂。民人眾多。樹木繁茂。波斯匿王別封此村與婆羅門弊宿。以為梵分。弊宿婆羅門常懷異見。為人說言。無有他世。亦無更生。無善惡報。時。斯波醯村人聞童女迦葉與五百比丘。從拘薩羅國漸至此尸舍婆林。自相謂言。此童女迦葉有大名聞。已得羅漢。耆舊長宿。多聞廣博。聰明叡智。辯才應機。善於談論。今得見者。不亦善哉。時。彼村人日日次第往詣迦葉。爾時。弊宿在高樓上。見其村人隊隊相隨。不知所趣。即問左右持蓋者言。彼人何故群隊相隨。侍者答曰。我聞童女迦葉將五百比丘遊拘薩羅國。至尸舍婆林。又聞其人有大名稱。已得羅漢。耆舊長宿。多聞廣博。聰明叡智。辯才應機。善於談論。彼諸人等。群隊相隨。欲詣迦葉共相見耳。時。弊宿婆羅門即敕侍者。汝速往語諸人。且住。當共俱行。往與相見。所以者何。彼人愚惑。欺誑世間。說有他世。言有更生。言有善惡報。而實無他世。亦無更生。無善惡報。時。使者受教已。即往語彼斯婆醯村人言。婆羅門語。汝等且住。當共俱詣。往與相見。村人答曰。善哉。善哉。若能來者。當共俱行。使還尋白。彼人已住。可行者行。時。婆羅門即下高樓。敕侍者嚴駕。與彼村人前後圍遶。詣舍婆林。到已下車。步進詣迦葉所。問訊訖。一面坐。其彼村人婆羅門.居士。有禮拜迦葉然後坐者。有問訊已而坐者。有自稱名已而坐者。有叉手已而坐者。有默而坐者。時。弊宿婆羅門語童女迦葉言。今我欲有所問。寧有閑暇見聽許不。迦葉報曰。隨汝所問。聞已當知。婆羅門言。今我論者。無有他世。亦無更生。無罪福報。汝論云何。迦葉答曰。我今問汝。隨汝意答。今上日月。為此世耶。為他世耶。為人.為天耶。婆羅門答曰。日月是他世。非此世也。是天。非人。迦葉答曰。以此可知。必有他世。亦有更生。有善惡報。婆羅門言。汝雖云有他世。有更生及善惡報。如我意者。皆悉無有。迦葉問曰。頗有因緣。可知無有他世。無有更生。無善惡報耶。婆羅門答曰。有緣。迦葉問曰。以何因緣。言無他世。婆羅門言。迦葉。我有親族知識。遇患困病。我往問言。諸沙門.婆羅門各懷異見。言諸有殺生.盜竊.邪婬.兩舌.惡口.妄言.綺語.貪取.嫉妒.邪見者。身壞命終。皆入地獄。我初不信。所以然者。初未曾見死已來還。說所墮處。若有人來說所墮處。我必信受。汝今是我所親。十惡亦備。若如沙門語者。汝死必入大地獄中。今我相信。從汝取定。若審有地獄者。汝當還來。語我使知。然後當信。迦葉。彼命終已。至今不來。彼是我親。不應欺我。許而不來。必無後世。迦葉報曰。諸有智者。以譬喻得解。今當為汝引喻解之。譬如盜賊。常懷[(/)*]詐。犯王禁法。伺察所得。將詣王所。白言。此人為賊。願王治之。王即敕左右。收繫其人。遍令街巷。然後載之。出城付刑人者。時。左右人即將彼賊。付刑人者。彼賊以柔軟言。語守衛者。汝可放我。見諸親里。言語辭別。然後當還。云何。婆羅門。彼守衛者寧肯放不。婆羅門答曰。不可。迦葉又言。彼同人類。俱存現世。而猶不放。況汝所親。十惡備足。身死命終。必入地獄。獄鬼無慈。又非其類。死生異世。彼若以軟言求於獄鬼。汝暫放我。還到世間。見親族言語辭別。然後當還。寧得放不。婆羅門答曰。不可。迦葉又言。以此相方。自足可知。何為守迷。自生邪見耶。婆羅門言。汝雖引喻。謂有他世。我猶言無。迦葉復言。汝頗更有餘緣。可知無他世耶。婆羅門報言。我更有餘緣。知無他世。迦葉問曰。以何緣知答曰。迦葉。我有親族。遇患篤重。我往語言。諸沙門.婆羅門各懷異見。說有他世。言不殺.不盜.不婬.不欺。不兩舌.惡口.妄言.綺語.貪取.嫉妒.邪見者。身壞命終。皆生天上。我初不信。所以然者。初未曾見死已來還。說所墮處。若有人來說所墮生。我必信耳。今汝是我所親。十善亦備。若如沙門語者。汝今命終。必生天上。今我相信。從汝取定。若審有天報者。汝當必來語我使知。然後當信。迦葉。彼命終已。至今不來。彼是我親。不應欺我。許而不來。必無他世。迦葉又言。諸有智者。以譬喻得解。我今當復為汝說喻。譬如有人。墮於深廁。身首沒溺。王敕左右。挽此人出。以竹為篦。三刮其身。澡豆淨灰。次如洗之。後以香湯。沐浴其體。細末眾香。坌其身上。敕除髮師。淨其鬚髮。又敕左右。重將洗沐。如是至三。洗以香湯。坌以香末。名衣上服。莊嚴其身。百味甘膳。以恣其口。將詣高堂。五欲娛樂。其人復能還入廁不。答曰。不能。彼處臭惡。何可還入。迦葉言。諸天亦爾。此閻浮利地。臭穢不淨。諸天在上。去此百由旬。遙聞人臭。甚於廁溷。婆羅門。汝親族知識。十善具足。然必生天。五欲自娛。快樂無極。寧當復肯還來。入此閻浮廁不。答曰。不也。迦葉又言。以此相方。自具可知。何為守迷。自生邪見。婆羅門言。汝雖引喻。言有他世。我猶言無。迦葉復言。汝頗更有餘緣。可知無他世耶。婆羅門報言。我更有餘緣。知無他世。迦葉問曰。以何緣知答曰。迦葉。我有親族。遇患篤重。我往語言。沙門.婆羅門各懷異見。說有後世。言不殺.不盜.不婬.不欺.不飲酒者。身壞命終。皆生忉利天上。我亦不信。所以然者。初未曾見死已來還。說所墮處。若有人來說所墮生。我必信耳。今汝是我所親。五戒具足。身壞命終。必生忉利天上。令我相信。從汝取定。若審有天福者。汝當還來。語我使知。然後當信。迦葉。彼命終已。至今不來。彼是我親。不應有欺。許而不來。必無他世。迦葉答言。此間百歲。正當忉利天上一日一夜耳。如是亦三十日為一月。十二月為一歲。如是彼天壽千歲。云何。婆羅門。汝親族五戒具足。身壞命終。必生忉利天上。彼生天已。作是念言。我初生此。當二三日中。娛樂遊戲。然後來下報汝言。者。寧得見不。答曰。不也。我死久矣。何由相見。婆羅門言。我不信也。誰來告汝有忉利天。壽命如是。迦葉言。諸有智者。以譬喻得解。我今更當為汝引喻。譬如有人。從生而盲。不識五色。青.黃.赤.白。麤.細.長.短。亦不見日.月.星象.丘陵.溝壑。有人問言。青.黃.赤.白五色云何。盲人答曰。無有五色。如是麤.細.長.短.日.月.星象.山陵.溝壑。皆言無有。云何。婆羅門。彼盲人言。是正答不。答曰。不也。所以者何。世間現有五色。青.黃.赤.白。麤.細.長.短。日.月.星象.山陵.溝壑。而彼言無。婆羅門。汝亦如是。忉利天壽。實有不虛。汝自不見。便言其無。婆羅門言。汝雖言有。我猶不信。迦葉又言。汝復作何緣。而知其無。答曰。迦葉。我所封村人有作賊者。伺察所得。將詣我所。語我言。此人為賊。唯願治之。我答言。收縛此人。著大釜中。韋蓋厚泥。使其牢密。勿令有泄。遣人圍遶。以火煮之。我時欲觀知其精神所出之處。將諸侍從。遶釜而觀。都不見其神去來處。又發釜看。亦不見神有往來之處。以此緣故。知無他世。迦葉又言。我今問汝。若能答者隨意報之。婆羅門。汝在高樓。息寢臥時。頗曾夢見山林.江河.園觀.浴池.國邑.街巷不。答曰。夢見。又問。婆羅門。汝當夢時。居家眷屬侍衛汝不。答曰。侍衛。又問。婆羅門。汝諸眷屬見汝識神有出入不。答曰。不見。迦葉又言。汝今生存。識神出入。尚不可見。況於死者乎。汝不可以目前現事觀於眾生。婆羅門。有比丘初夜.後夜捐除睡眠。精勤不懈。專念道品。以三昧力。修淨天眼。以天眼力。觀於眾生。死此生彼。從彼生此。壽命長短。顏色好醜。隨行受報。善惡之趣。皆悉知見。汝不可以穢濁肉眼。不能徹見眾生所趣。便言無也。婆羅門。以此可知。必有他世。婆羅門言。汝雖引喻說有他世。知我所見。猶無有也。迦葉又言。汝頗更有因緣。知無他世耶。婆羅門言。有。迦葉言。以何緣知。婆羅門言。我所封村人有作賊者。伺察所得。將詣我所。語我言。此人為賊。唯願治之。我敕左右收縛此人。生剝其皮。求其識神。而都不見。又敕左右臠割其肉。以求識神。又復不見。又敕左右截其筋.脈.骨間求神。又復不見。又敕左右打骨出髓。髓中求神。又復不見。迦葉。我以此緣。知無他世。迦葉復言。諸有智者。以譬喻得解。我今復當為汝引喻。乃往過去久遠世時。有一國壞。荒毀未復。時有商賈五百乘車經過其土。有一梵志奉事火神。常止一林。時。諸商人皆往投宿。清旦別去。時事火梵志作是念言。向諸商人宿此林中。今者已去。儻有遺漏可試往看。尋詣彼所。都無所見。唯有一小兒始年一歲。獨在彼坐。梵志復念。我今何忍見此小兒於我前死。今者寧可將此小兒至吾所止。養活之耶。即抱小兒往所住處而養育之。其兒轉大。至十餘歲。時。此梵志以少因緣欲遊人間。語小兒曰。我有少緣。欲暫出行。汝善守護此火。慎勿使滅。若火滅者。當以鑽鑽木。取火燃之。具誡敕已。出林遊行。梵志去後。小兒貪戲。不數視火。火遂便滅。小兒戲還。見火已滅。懊惱而言。我所為非。我父去時。具約敕我。守護此火。慎勿令滅。而我貪戲。致使火滅。當如之何。彼時。小兒吹灰求火。不能得已。便以斧劈薪求火。復不能得。又復斬薪置於臼中。搗以求火。又不能得。爾時。梵志於人間還。詣彼林所。問小兒曰。吾先敕汝使守護火。火不滅耶。小兒對曰。我向出戲。不時護視。火今已滅。復問小兒。汝以何方便更求火耶。小兒報曰。火出於木。我以斧破木求火。不得火。復斬之令碎。置於臼中。杵搗求火。復不能得。時。彼梵志以鑽鑽木出火。積薪而燃。告小兒曰。夫欲求火。法應如此。不應破析杵碎而求。婆羅門。汝亦如是無有方便。皮剝死人而求識神。汝不可以目前現事觀於眾生。婆羅門。有比丘初夜後夜捐除睡眠。精勤不懈。專念道品。以三昧力。修淨天眼。以天眼力。觀於眾生。死此生彼。從彼生此。壽命長短。顏色好醜。隨行受報。善惡之趣。皆悉知見。汝不可以穢濁肉眼。不能徹見眾生所趣。便言無也。婆羅門。以此可知。必有他世。婆羅門言。汝雖引喻說有他世。如我所見。猶無有也。迦葉復言。汝頗更有因緣。知無他世耶。婆羅門言。有。迦葉言。以何緣知。婆羅門言。我所封村人有作賊者。伺察所得。將詣我所。語我言。此人為賊。唯願治之。我敕左右。將此人以稱稱之。侍者受命。即以稱稱。又告侍者。汝將此人安徐殺之。勿損皮肉。即受我教。殺之無損。我復敕左右。更重稱之。乃重於本。迦葉。生稱彼人。識神猶在。顏色悅豫。猶能言語。其身乃輕。死已重稱。識神已滅。無有顏色。不能語言。其身更重。我以此緣。知無他世。迦葉語婆羅門。吾今問汝。隨意答我。如人稱鐵。先冷稱已。然後熱稱。何有光色柔軟而輕。何無光色堅[*]而重。婆羅門言。熟鐵有色。柔軟而輕。冷鐵無色。剛強而重。迦葉語言。人亦如是。生有顏色。柔軟而輕。死無顏色。剛強而重。以此可知。必有他世。婆羅門言。汝雖引喻說有他世。如我所見。必無有也。迦葉言。汝復有何緣。知無他世。婆羅門答言。我有親族。遇患篤重。時。我到彼語言。扶此病人。令右脅臥。視瞻.屈伸.言語如常。又使左臥。反覆宛轉。屈伸.視瞻.言語如常。尋即命終。吾復使人扶轉。左臥右臥。反覆諦觀。不復屈伸.視瞻.言語。吾以是知。必無他世。迦葉復言。諸有智者。以譬喻得解。今當為汝引喻。昔有一國不聞貝聲。時有一人善能吹貝。往到彼國。入一村中。執貝三吹。然後置地。時。村人男女聞聲驚動。皆就往問。此是何聲。哀和清徹乃如是耶。彼人指貝曰。此物聲也。時。彼村人以手觸貝曰。汝可作聲。汝可作聲。貝都不鳴。其主即取貝三吹置地。時。村人言。向者。美聲非是貝力。有手有口。有氣吹之。然後乃鳴。人亦如是。有壽有識。有息出入。則能屈伸.視瞻.語言。無壽無識。無出入息。則無屈伸.視瞻.語言。又語婆羅門。汝今宜捨此惡邪見。勿為長夜自增苦惱。婆羅門言。我不能捨。所以然者。我自生來長夜諷誦。翫習堅固。何可捨耶。迦葉復言。諸有智者。以譬喻得解。我今當更為汝引喻。乃往久遠有一國土。其土邊疆。人民荒壞。彼國有二人。一智一愚。自相謂言。我是汝親。共汝出城。採侶求財。即尋相隨。詣一空聚。見地有麻即語愚者。共取持歸。時。彼二人各取一擔。復過前村。見有麻縷。其一智者言。麻縷成功。輕細可取。其一人言。我已取麻。繫縛牢固。不能捨也。其一智者即取麻縷。重擔而去。復共前進。見有麻布。其一智者言。麻布成功。輕細可取。彼一人言。我以取麻。繫縛牢固。不能復捨。其一智者即捨麻縷取布自重。復共前行。見有劫貝。其一智者言。劫貝價貴。輕細可取。彼一人言。我已取麻。繫縛牢固。齎來道遠。不能捨也。時。一智者即捨麻布而取劫貝。如是前行。見劫貝縷。次見白疊。次見白銅。次見白銀。次見黃金。其一智者言。若無金者。當取白銀。若無白銀。當取白銅。乃至麻縷。若無麻縷。當取麻耳。今者此村大有黃金。集寶之上。汝宜捨麻。我當捨銀。共取黃金。自重而歸。彼一人言。我取此麻。繫縛牢固。齎來道遠。不能捨也。汝欲取者。自隨汝意。其一智者捨銀取金。重擔而歸其家。親族遙見彼人大得金寶。歡喜奉迎。時。得金者見親族迎。復大歡喜。其無智人負麻而歸居家。親族見之。不悅亦不起迎。其負麻者倍增憂愧。婆羅門。汝今宜捨惡習邪見。勿為長夜自增苦惱。如負麻人執意堅固。不取金寶。負麻而歸。空自疲勞。親族不悅。長夜貧窮。自增憂苦也婆羅門言。我終不能捨此見也。所以者何。我以此見多所教授。多所饒益。四方諸王皆聞我名。亦盡知我是斷滅學者。迦葉復言。諸有智者。以譬喻得解。我今當更為汝引喻。乃往久遠有一國土。其土邊疆。人民荒壞。時有商人。有千乘車。經過其土。水穀.薪草不自供足。時商主念言。我等伴多。水穀.薪草不自供足。今者寧可分為二分。其一分者於前發引。其前發導師見有一人。身體麤大。目赤面黑。泥塗其身。遙見遠來。即問。汝從何來。報言。我從前村來。又問彼言。汝所來處。多有水穀.薪草不耶。其人報言。我所來處。豐有水穀。薪草無乏。我於中路逢天暴雨。其處多水。亦豐薪草。又語商主。汝曹車上若有穀草。盡可捐棄。彼自豐有。不須重車。時。彼商主語眾商言。吾向前行。見有一人。目赤面黑。泥塗其身。我遙問言。汝從何來。即答我言。我從前村來。我尋復問。所來處。豐有水穀.薪草不也。答我言。彼大豐耳。又語我言。向於中路。逢天暴雨。此處多水。又豐薪草。復語我言。君等車上若有穀草。盡可捐棄。彼自豐有。不須重車。汝等宜各棄諸穀草。輕車速進。即如其言。各共捐棄穀草。輕車速進。如是一日不見水草。二日.三日。乃至七日。又復不見。時。商人窮於曠澤。為鬼所食。其後一部。次復進路。商主時前復見一人。目赤面黑。泥塗其身。遙見問言。汝從何來。彼人答言。從前村來。又問。汝所來處。豐有水穀.薪草不耶。彼人答曰。大豐有耳。又語商主。吾於中路。逢天暴雨。其處多水。亦豐薪草。又語商主。君等車上若有穀草。便可捐棄。彼自豐有。不須重車。時。商主還語諸商人言。吾向前行。見有一人。道如此事。君等車上若有穀草。可盡捐棄。彼自豐有。不須重車。時。商主言。汝等穀草慎勿捐棄。須得新者然後當棄。所以者何。新陳相接。然後當得度此曠野時。彼商人重車而行。如是一日不見水草。二日.三日至于七日。又亦不見。但見前人為鬼所食。骸骨狼藉。婆羅門。彼赤眼黑面者。是羅剎鬼也。諸有隨汝教者。長夜受苦。亦當如彼。前部商人無智慧故。隨導師語。自沒其身。婆羅門。諸有沙門.婆羅門。精進智慧。有所言說。承用其教者。則長夜獲安。如彼後部商人有智慧故。得免危難。婆羅門。汝今寧可捨此惡見。勿為長夜自增苦惱。婆羅門言。我終不能捨所見也。設有人來強諫我者。生我忿耳。終不捨見迦葉又言。諸有智者。以譬喻得解。我今當復為汝引喻。乃昔久遠有一國土。其土邊疆。人民荒壞。時有一人。好喜養豬。詣他空村。見有乾糞。尋自念言。此處饒糞。我豬豚飢。今當取草裹此乾糞。頭戴而歸。即尋取草。裹糞而戴。於其中路。逢天大雨。糞汁流下。至于足跟。眾人見已。皆言。狂人。糞除臭處。正使天晴。尚不應戴。況於雨中戴之而行。其人方怒。逆罵詈言。汝等自癡。不知我家豬豚飢餓。汝若知者。不言我癡。婆羅門。汝今寧可捨此惡見。勿守迷惑。長夜受苦。如彼癡子戴糞而行。眾人訶諫。逆更瞋罵。謂他不知。婆羅門語迦葉言。汝等若謂行善生天。死勝生者。汝等則當以刀自刎。飲毒而死。或五縛其身。自投高岸。而今貪生不能自殺者。則知死不勝生。迦葉復言。諸有智者。以譬喻得解。我今當更為汝引喻。昔者。此斯波醯村有一梵志。耆舊長宿。年百二十。彼有二妻。一先有子。一始有娠。時。彼梵志未久命終。其大母子語小母言。所有財寶。盡應與我。汝無分也。時小母言。汝為小待。須我分娠。若生男者。應有財分。若生女者。汝自嫁娶。當得財物。彼子慇懃再三索財。小母答如初。其子又逼不已。時彼小母即以利刀自決其腹。知為男女。語婆羅門言。母今自殺。復害胎子。汝婆羅門。亦復如是。既自殺身。復欲殺人。若沙門.婆羅門。精勤修善。戒德具足。久存世者。多所饒益。天人獲安。吾今末後為汝引喻。當使汝知惡見之殃。昔者。此斯波醯村有二伎人。善於弄丸。二人角伎。一人得勝。時。不如者語勝者言。今日且停。明當更共試。其不如者即歸家中。取其戲丸。塗以毒藥。暴之使乾。明持此丸詣勝者所。語言。更可角伎。即前共戲。先以毒丸授彼勝者。勝者即吞。其不如者復授毒丸。得已隨吞。其毒轉行。舉身戰動。時。不如者以偈罵曰

 吾以藥塗丸  而汝吞不覺

 小伎汝為吞  久後自當知

迦葉語婆羅門言。汝今當速捨此惡見。勿為專迷。自增苦毒。如彼伎人。吞毒不覺時。婆羅門白迦葉言。尊者初設月喻。我時已解。所以往返。不時受者。欲見迦葉辯才智慧。生牢固信耳。我今信受。歸依迦葉。迦葉報言。汝勿歸我。如我所歸無上尊者。汝當歸依。婆羅門言。不審所歸無上尊者。今為所在。迦葉報言。今我師世尊。滅度未久婆羅門言。世尊若在。不避遠近。其當親見。歸依禮拜。今聞迦葉言。如來滅度。今即歸依滅度如來及法.眾僧。迦葉。聽我於正法中為優婆塞。自今已後。盡壽不殺.不盜.不婬.不欺.不飲酒。我今當為一切大施。迦葉語言。若汝宰殺眾生。撾打僮僕。而為會者。此非淨福。又如磽确薄地。多生荊棘。於中種植。必無所獲。汝若宰殺眾生。撾打僮僕。而為大會。施邪見眾。此非淨福。若汝大施。不害眾生。不以杖楚加於僮僕。歡喜設會。施清淨眾。則獲大福。猶如良田。隨時種植。必獲果實。迦葉。自今已後。常淨施眾僧。不令斷絕。時。有一年少梵志。名曰摩頭在弊宿後立。弊宿顧語曰。吾欲設一切大施。汝當為我經營處分。時。年少梵志聞弊宿語已。即為經營。為大施已。而作是言。願使弊宿今世.後世不獲福報。時。弊宿聞彼梵志經營施已。有如是言。願使弊宿今世.後世不獲果報。即命梵志而告之曰。汝當有是言耶。答曰。如是。實有是言。所以然者。今所設食。麤澀弊惡。以此施僧。若以示王。王尚不能以手暫向。況當食之。現在所設。不可喜樂。何由後世得淨果報。王施僧衣純以麻布。若以示王。王尚不能以足暫向。況能自著。現在所施。不可喜樂。何由後世得淨果報。時。婆羅門又告梵志。自今已後。汝以我所食.我所著衣以施眾僧。時。梵志即承教旨。以王所食.王所著衣供養眾僧。時。婆羅門設此淨施。身壞命終。生一下劣天中。梵志經營會者。身壞命終。生忉利天。爾時。弊宿婆羅門.年少梵志及斯婆醯婆羅門.居士等。聞童女迦葉所說。歡喜奉行

巴利語經文 
DN.23/(10) Pāyāsisuttaṃ 
   406. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ āyasmā kumārakassapo kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi yena setabyā nāma kosalānaṃ nagaraṃ tadavasari. Tatra sudaṃ āyasmā kumārakassapo setabyāyaṃ viharati uttarena setabyaṃ siṃsapāvane. Tena kho pana samayena pāyāsi rājañño setabyaṃ ajjhāvasati sattussadaṃ satiṇakaṭṭhodakaṃ sadhaññaṃ rājabhoggaṃ raññā pasenadinā kosalena dinnaṃ rājadāyaṃ brahmadeyyaṃ. 
Pāyāsirājaññavatthu 
   407. Tena kho pana samayena pāyāsissa rājaññassa evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ hoti– “itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. Assosuṃ kho setabyakā brāhmaṇagahapatikā– “samaṇo khalu bho kumārakassapo samaṇassa gotamassa sāvako kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi setabyaṃ anuppatto setabyāyaṃ viharati uttarena setabyaṃ siṃsapāvane. Taṃ kho pana bhavantaṃ kumārakassapaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato– ‘paṇḍito byatto medhāvī bahussuto cittakathī kalyāṇapaṭibhāno vuddho ceva arahā ca. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī’”ti. Atha kho setabyakā brāhmaṇagahapatikā setabyāya nikkhamitvā saṅghasaṅghī gaṇībhūtā uttarenamukhā gacchanti yena siṃsapāvanaṃ. 
   408. Tena kho pana samayena pāyāsi rājañño uparipāsāde divāseyyaṃ upagato hoti. Addasā kho pāyāsi rājañño setabyake brāhmaṇagahapatike setabyāya nikkhamitvā saṅghasaṅghī gaṇībhūte uttarenamukhe gacchante yena siṃsapāvanaṃ, disvā khattaṃ āmantesi “kiṃ nu kho, bho khatte, setabyakā brāhmaṇagahapatikā setabyāya nikkhamitvā saṅghasaṅghī gaṇībhūtā uttarenamukhā gacchanti yena siṃsapāvanan”ti? 
   “Atthi kho, bho, samaṇo kumārakassapo, samaṇassa gotamassa sāvako kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi setabyaṃ anuppatto setabyāyaṃ viharati uttarena setabyaṃ siṃsapāvane. Taṃ kho pana bhavantaṃ kumārakassapaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato– ‘paṇḍito byatto medhāvī bahussuto cittakathī kalyāṇapaṭibhāno vuddho ceva arahā cā’ti. Tamete bhavantaṃ kumārakassapaṃ dassanāya upasaṅkamantī”ti. “Tena hi, bho khatte, yena setabyakā brāhmaṇagahapatikā tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā setabyake brāhmaṇagahapatike evaṃ vadehi– ‘pāyāsi, bho, rājañño evamāha āgamentu kira bhavanto, pāyāsipi rājañño samaṇaṃ kumārakassapaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’ti. Purā samaṇo kumārakassapo setabyake brāhmaṇagahapatike bāle abyatte saññāpeti– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti. Natthi hi, bho khatte, paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. “Evaṃ bho”ti kho so khattā pāyāsissa rājaññassa paṭissutvā yena setabyakā brāhmaṇagahapatikā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā setabyake brāhmaṇagahapatike etadavoca– “pāyāsi, bho, rājañño evamāha, āgamentu kira bhavanto, pāyāsipi rājañño samaṇaṃ kumārakassapaṃ dassanāya upasaṅkamissatī”ti. 
   409. Atha kho pāyāsi rājañño setabyakehi brāhmaṇagahapatikehi parivuto yena siṃsapāvanaṃ yenāyasmā kumārakassapo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā kumārakassapena saddhiṃ sammodi, sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Setabyakāpi kho brāhmaṇagahapatikā appekacce āyasmantaṃ kumārakassapaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce āyasmatā kumārakassapena saddhiṃ sammodiṃsu; sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Appekacce yenāyasmā kumārakassapo tenañjaliṃ paṇāmetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Appekacce nāmagottaṃ sāvetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Appekacce tuṇhībhūtā ekamantaṃ nisīdiṃsu. 
Natthikavādo 
   410. Ekamantaṃ nisinno kho pāyāsi rājañño āyasmantaṃ kumārakassapaṃ etadavoca– “ahañhi, bho kassapa, evaṃvādī evaṃdiṭṭhī– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Nāhaṃ, rājañña, evaṃvādiṃ evaṃdiṭṭhiṃ addasaṃ vā assosiṃ vā. Kathañhi nāma evaṃ vadeyya– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti? 
Candimasūriya-upamā 
   411. “Tena hi, rājañña, taññevettha paṭipucchissāmi, yathā te khameyya, tathā naṃ byākareyyāsi. Taṃ kiṃ maññasi, rājañña, ime candimasūriyā imasmiṃ vā loke parasmiṃ vā, devā vā te manussā vā”ti? “Ime, bho kassapa, candimasūriyā parasmiṃ loke, na imasmiṃ; devā te na manussā”ti. “Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. 
   412. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo, yena te pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti? “Atthi bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Yathā kathaṃ viya, rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātī adinnādāyī kāmesumicchācārī musāvādī pisuṇavācā pharusavācā samphappalāpī abhijjhālū byāpannacittā micchādiṭṭhī. Te aparena samayena ābādhikā honti dukkhitā bāḷhagilānā. Yadāhaṃ jānāmi– ‘na dānime imamhā ābādhā vuṭṭhahissantī’ti tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi– ‘santi kho, bho, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino– ye te pāṇātipātī adinnādāyī kāmesumicchācārī musāvādī pisuṇavācā pharusavācā samphappalāpī abhijjhālū byāpannacittā micchādiṭṭhī, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjantī’ti. Bhavanto kho pāṇātipātī adinnādāyī kāmesumicchācārī musāvādī pisuṇavācā pharusavācā samphappalāpī abhijjhālū byāpannacittā micchādiṭṭhī. Sace tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ saccaṃ vacanaṃ, bhavanto kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjissanti. Sace, bho, kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjeyyātha, yena me āgantvā āroceyyātha– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti Bhavanto kho pana me saddhāyikā paccayikā, yaṃ bhavantehi diṭṭhaṃ, yathā sāmaṃ diṭṭhaṃ evametaṃ bhavissatī’ti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā neva āgantvā ārocenti, na pana dūtaṃ pahiṇanti. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
Cora-upamā 
   413. “Tena hi, rājañña, taññevettha paṭipucchissāmi. Yathā te khameyya tathā naṃ byākareyyāsi. Taṃ kiṃ maññasi, rājañña, idha te purisā coraṃ āgucāriṃ gahetvā dasseyyuṃ– ‘ayaṃ te, bhante, coro āgucārī; imassa yaṃ icchasi, taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ daḷhāya rajjuyā pacchābāhaṃ gāḷhabandhanaṃ bandhitvā khuramuṇḍaṃ karitvā kharassarena paṇavena rathikāya rathikaṃ siṅghāṭakena siṅghāṭakaṃ parinetvā dakkhiṇena dvārena nikkhamitvā dakkhiṇato nagarassa āghātane sīsaṃ chindathā’ti. Te ‘sādhū’ti paṭissutvā taṃ purisaṃ daḷhāya rajjuyā pacchābāhaṃ gāḷhabandhanaṃ bandhitvā khuramuṇḍaṃ karitvā kharassarena paṇavena rathikāya rathikaṃ siṅghāṭakena siṅghāṭakaṃ parinetvā dakkhiṇena dvārena nikkhamitvā dakkhiṇato nagarassa āghātane nisīdāpeyyuṃ. Labheyya nu kho so coro coraghātesu– ‘āgamentu tāva bhavanto coraghātā, amukasmiṃ me gāme vā nigame vā mittāmaccā ñātisālohitā, yāvāhaṃ tesaṃ uddisitvā āgacchāmī’ti udāhu vippalapantasseva coraghātā sīsaṃ chindeyyun”ti? “Na hi so, bho kassapa, coro labheyya coraghātesu– ‘āgamentu tāva bhavanto coraghātā amukasmiṃ me gāme vā nigame vā mittāmaccā ñātisālohitā, yāvāhaṃ tesaṃ uddisitvā āgacchāmī’ti. Atha kho naṃ vippalapantasseva coraghātā sīsaṃ chindeyyun”ti. “So hi nāma, rājañña, coro manusso manussabhūtesu coraghātesu na labhissati– ‘āgamentu tāva bhavanto coraghātā, amukasmiṃ me gāme vā nigame vā mittāmaccā ñātisālohitā, yāvāhaṃ tesaṃ uddisitvā āgacchāmī’ti. Kiṃ pana te mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātī adinnādāyī kāmesumicchācārī musāvādī pisuṇavācā pharusavācā samphappalāpī abhijjhālū byāpannacittā micchādiṭṭhī, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannā labhissanti nirayapālesu– ‘āgamentu tāva bhavanto nirayapālā, yāva mayaṃ pāyāsissa rājaññassa gantvā ārocema– “itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti? Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
   414. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo yena te pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti? “Atthi, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Yathā kathaṃ viya, rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā pisuṇāya vācāya paṭiviratā pharusāya vācāya paṭiviratā samphappalāpā paṭiviratā anabhijjhālū abyāpannacittā sammādiṭṭhī. Te aparena samayena ābādhikā honti dukkhitā bāḷhagilānā. Yadāhaṃ jānāmi– ‘na dānime imamhā ābādhā vuṭṭhahissantī’ti tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi– ‘santi kho, bho, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino– ye te pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā pisuṇāya vācāya paṭiviratā pharusāya vācāya paṭiviratā samphappalāpā paṭiviratā anabhijjhālū abyāpannacittā sammādiṭṭhī te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjantīti Bhavanto kho pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā pisuṇāya vācāya paṭiviratā pharusāya vācāya paṭiviratā samphappalāpā paṭiviratā anabhijjhālū abyāpannacittā sammādiṭṭhī. Sace tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ saccaṃ vacanaṃ, bhavanto kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjissanti. Sace, bho, kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyyātha, yena me āgantvā āroceyyātha– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti. Bhavanto kho pana me saddhāyikā paccayikā, yaṃ bhavantehi diṭṭhaṃ, yathā sāmaṃ diṭṭhaṃ evametaṃ bhavissatī’ti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā neva āgantvā ārocenti, na pana dūtaṃ pahiṇanti. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
Gūthakūpapurisa-upamā 
   415. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Seyyathāpi, rājañña, puriso gūthakūpe sasīsakaṃ nimuggo assa. Atha tvaṃ purise āṇāpeyyāsi– ‘tena hi, bho, taṃ purisaṃ tamhā gūthakūpā uddharathā’ti. Te ‘sādhū’ti paṭissutvā taṃ purisaṃ tamhā gūthakūpā uddhareyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, tassa purisassa kāyā veḷupesikāhi gūthaṃ sunimmajjitaṃ nimmajjathā’ti. Te ‘sādhū’ti paṭissutvā tassa purisassa kāyā veḷupesikāhi gūthaṃ sunimmajjitaṃ nimmajjeyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, tassa purisassa kāyaṃ paṇḍumattikāya tikkhattuṃ subbaṭṭitaṃ ubbaṭṭethā’ti. Te tassa purisassa kāyaṃ paṇḍumattikāya tikkhattuṃ subbaṭṭitaṃ ubbaṭṭeyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, taṃ purisaṃ telena abbhañjitvā sukhumena cuṇṇena tikkhattuṃ suppadhotaṃ karothā’ti. Te taṃ purisaṃ telena abbhañjitvā sukhumena cuṇṇena tikkhattuṃ suppadhotaṃ kareyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, tassa purisassa kesamassuṃ kappethā’ti. Te tassa purisassa kesamassuṃ kappeyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, tassa purisassa mahagghañca mālaṃ mahagghañca vilepanaṃ mahagghāni ca vatthāni upaharathā’ti. Te tassa purisassa mahagghañca mālaṃ mahagghañca vilepanaṃ mahagghāni ca vatthāni upahareyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi – ‘tena hi, bho, taṃ purisaṃ pāsādaṃ āropetvā pañcakāmaguṇāni upaṭṭhāpethā’ti. Te taṃ purisaṃ pāsādaṃ āropetvā pañcakāmaguṇāni upaṭṭhāpeyyuṃ. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, rājañña, api nu tassa purisassa sunhātassa suvilittassa sukappitakesamassussa āmukkamālābharaṇassa odātavatthavasanassa uparipāsādavaragatassa pañcahi kāmaguṇehi samappitassa samaṅgībhūtassa paricārayamānassa punadeva tasmiṃ gūthakūpe nimujjitukāmatā assā”ti? “No hidaṃ, bho kassapa”. “Taṃ kissa hetu”? “Asuci, bho kassapa, gūthakūpo asuci ceva asucisaṅkhāto ca duggandho ca duggandhasaṅkhāto ca jeguccho ca jegucchasaṅkhāto ca paṭikūlo ca paṭikūlasaṅkhāto cā”ti. “Evameva kho, rājañña, manussā devānaṃ asucī ceva asucisaṅkhātā ca, duggandhā ca duggandhasaṅkhātā ca, jegucchā ca jegucchasaṅkhātā ca, paṭikūlā ca paṭikūlasaṅkhātā ca. Yojanasataṃ kho, rājañña, manussagandho deve ubbādhati. Kiṃ pana te mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā pisuṇāya vācāya paṭiviratā pharusāya vācāya paṭiviratā samphappalāpā paṭiviratā anabhijjhālū abyāpannacittā sammādiṭṭhī, kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā te āgantvā ārocessanti– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti? Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
   416. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… “atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya, rājaññāti? “Idha me, bho kassapa, mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭiviratā, te aparena samayena ābādhikā honti dukkhitā bāḷhagilānā. Yadāhaṃ jānāmi– ‘na dānime imamhā ābādhā vuṭṭhahissantī’ti tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi– ‘santi kho, bho, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino– ye te pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭiviratā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjanti devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyatanti. Bhavanto kho pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭiviratā. Sace tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ saccaṃ vacanaṃ, bhavanto kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjissanti, devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ. Sace, bho, kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyyātha devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ, yena me āgantvā āroceyyātha– itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipākoti. Bhavanto kho pana me saddhāyikā paccayikā, yaṃ bhavantehi diṭṭhaṃ, yathā sāmaṃ diṭṭhaṃ evametaṃ bhavissatīti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā neva āgantvā ārocenti, na pana dūtaṃ pahiṇanti. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
Tāvatiṃsadeva-upamā 
   417. “Tena hi, rājañña, taññevettha paṭipucchissāmi; yathā te khameyya, tathā naṃ byākareyyāsi. Yaṃ kho pana, rājañña, mānussakaṃ vassasataṃ, devānaṃ tāvatiṃsānaṃ eso eko rattindivo, tāya rattiyā tiṃsarattiyo māso, tena māsena dvādasamāsiyo saṃvaccharo, tena saṃvaccharena dibbaṃ vassasahassaṃ devānaṃ tāvatiṃsānaṃ āyuppamāṇaṃ. Ye te mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭiviratā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ. Sace pana tesaṃ evaṃ bhavissati– ‘yāva mayaṃ dve vā tīṇi vā rattindivā dibbehi pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgībhūtā paricārema, atha mayaṃ pāyāsissa rājaññassa gantvā āroceyyāma– “itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. Api nu te āgantvā āroceyyuṃ ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti? “No hidaṃ, bho kassapa. Api hi mayaṃ, bho kassapa, ciraṃ kālaṅkatāpi bhaveyyāma. Ko panetaṃ bhoto kassapassa āroceti ‘atthi devā tāvatiṃsā’ti vā ‘evaṃdīghāyukā devā tāvatiṃsā’ti vā. Na mayaṃ bhoto kassapassa saddahāma– ‘atthi devā tāvatiṃsā’ti vā ‘evaṃdīghāyukā devā tāvatiṃsā’ti vā”ti. 
Jaccandha-upamā 
   418. “Seyyathāpi, rājañña, jaccandho puriso na passeyya kaṇha– sukkāni rūpāni na passeyya nīlakāni rūpāni, na passeyya pītakāni rūpāni, na passeyya lohitakāni rūpāni, na passeyya mañjiṭṭhakāni rūpāni, na passeyya samavisamaṃ, na passeyya tārakāni rūpāni, na passeyya candimasūriye. So evaṃ vadeyya– ‘natthi kaṇhasukkāni rūpāni, natthi kaṇhasukkānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi nīlakāni rūpāni, natthi nīlakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi pītakāni rūpāni, natthi pītakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi lohitakāni rūpāni, natthi lohitakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi mañjiṭṭhakāni rūpāni, natthi mañjiṭṭhakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi samavisamaṃ, natthi samavisamassa dassāvī. Natthi tārakāni rūpāni, natthi tārakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi candimasūriyā, natthi candimasūriyānaṃ dassāvī. Ahametaṃ na jānāmi, ahametaṃ na passāmi, tasmā taṃ natthī’ti. Sammā nu kho so, rājañña, vadamāno vadeyyā”ti? “No hidaṃ, bho kassapa. Atthi kaṇhasukkāni rūpāni, atthi kaṇhasukkānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Atthi nīlakāni rūpāni, atthi nīlakānaṃ rūpānaṃ dassāvī …pe… atthi samavisamaṃ, atthi samavisamassa dassāvī. Atthi tārakāni rūpāni, atthi tārakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Atthi candimasūriyā, atthi candimasūriyānaṃ dassāvī. ‘Ahametaṃ na jānāmi, ahametaṃ na passāmi, tasmā taṃ natthī’ti. Na hi so, bho kassapa, sammā vadamāno vadeyyā”ti. “Evameva kho tvaṃ, rājañña, jaccandhūpamo maññe paṭibhāsi yaṃ maṃ tvaṃ evaṃ vadesi”. 
   “Ko panetaṃ bhoto kassapassa āroceti– ‘atthi devā tāvatiṃsā”ti vā, ‘evaṃdīghāyukā devā tāvatiṃsā’ti vā? Na mayaṃ bhoto kassapassa saddahāma– ‘atthi devā tāvatiṃsā’ti vā ‘evaṃdīghāyukā devā tāvatiṃsā’ti vā”ti. “Na kho, rājañña, evaṃ paro loko daṭṭhabbo, yathā tvaṃ maññasi iminā maṃsacakkhunā. Ye kho te rājañña samaṇabrāhmaṇā araññavanapatthāni pantāni senāsanāni paṭisevanti te tattha appamattā ātāpino pahitattā viharantā dibbacakkhuṃ visodhenti. Te dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena imaṃ ceva lokaṃ passanti parañca satte ca opapātike. Evañca kho, rājañña, paro loko daṭṭhabbo; natveva yathā tvaṃ maññasi iminā maṃsacakkhunā. Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
   419. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya, rājaññā”ti? “Idhāhaṃ, bho kassapa, passāmi samaṇabrāhmaṇe sīlavante kalyāṇadhamme jīvitukāme amaritukāme sukhakāme dukkhapaṭikūle. Tassa mayhaṃ, bho kassapa, evaṃ hoti– sace kho ime bhonto samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā evaṃ jāneyyuṃ– ‘ito no matānaṃ seyyo bhavissatī’ti. Idānime bhonto samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā visaṃ vā khādeyyuṃ, satthaṃ vā āhareyyuṃ, ubbandhitvā vā kālaṅkareyyuṃ, papāte vā papateyyuṃ. Yasmā ca kho ime bhonto samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā na evaṃ jānanti– ‘ito no matānaṃ seyyo bhavissatī’ti, tasmā ime bhonto samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā jīvitukāmā amaritukāmā sukhakāmā dukkhapaṭikūlā attānaṃ na mārenti. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
Gabbhinī-upamā 
   420. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, aññatarassa brāhmaṇassa dve pajāpatiyo ahesuṃ. Ekissā putto ahosi dasavassuddesiko vā dvādasavassuddesiko vā, ekā gabbhinī upavijaññā. Atha kho so brāhmaṇo kālamakāsi. Atha kho so māṇavako mātusapattiṃ etadavoca– ‘yamidaṃ, bhoti, dhanaṃ vā dhaññaṃ vā rajataṃ vā jātarūpaṃ vā, sabbaṃ taṃ mayhaṃ natthi tuyhettha kiñci. Pitu me bhoti, dāyajjaṃ niyyādehī’ti. Evaṃ vutte sā brāhmaṇī taṃ māṇavakaṃ etadavoca– ‘āgamehi tāva, tāta, yāva vijāyāmi. Sace kumārako bhavissati, tassapi ekadeso bhavissati; sace kumārikā bhavissati, sāpi te opabhoggā bhavissatī’ti. Dutiyampi kho so māṇavako mātusapattiṃ etadavoca – ‘yamidaṃ, bhoti, dhanaṃ vā dhaññaṃ vā rajataṃ vā jātarūpaṃ vā, sabbaṃ taṃ mayhaṃ; natthi tuyhettha kiñci. Pitu me, bhoti, dāyajjaṃ niyyādehī’ti. Dutiyampi kho sā brāhmaṇī taṃ māṇavakaṃ etadavoca – ‘āgamehi tāva, tāta, yāva vijāyāmi. Sace kumārako bhavissati, tassapi ekadeso bhavissati; sace kumārikā bhavissati sāpi te opabhoggā bhavissatī’ti. Tatiyampi kho so māṇavako mātusapattiṃ etadavoca– ‘yamidaṃ, bhoti, dhanaṃ vā dhaññaṃ vā rajataṃ vā jātarūpaṃ vā sabbaṃ taṃ mayhaṃ; natthi tuyhettha kiñci. Pitu me, bhoti, dāyajjaṃ niyyādehī’ti. 
   “Atha kho sā brāhmaṇī satthaṃ gahetvā ovarakaṃ pavisitvā udaraṃ opādesi – ‘yāva vijāyāmi yadi vā kumārako yadi vā kumārikā’ti. Sā attānaṃ ceva jīvitañca gabbhañca sāpateyyañca vināsesi. Yathā taṃ bālā abyattā anayabyasanaṃ āpannā ayoniso dāyajjaṃ gavesantī, evameva kho tvaṃ, rājañña, bālo abyatto anayabyasanaṃ āpajjissasi ayoniso paralokaṃ gavesanto seyyathāpi sā brāhmaṇī bālā abyattā anayabyasanaṃ āpannā ayoniso dāyajjaṃ gavesantī. Na kho, rājañña, samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā apakkaṃ paripācenti; api ca paripākaṃ āgamenti. Paṇḍitānaṃ attho hi, rājañña, samaṇabrāhmaṇānaṃ sīlavantānaṃ kalyāṇadhammānaṃ jīvitena. Yathā yathā kho, rājañña, samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā ciraṃ dīghamaddhānaṃ tiṭṭhanti, tathā tathā bahuṃ puññaṃ pasavanti, bahujanahitāya ca paṭipajjanti bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussānaṃ. Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
   421. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya, rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, purisā coraṃ āgucāriṃ gahetvā dassenti– ‘ayaṃ te, bhante, coro āgucārī; imassa yaṃ icchasi, taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ jīvantaṃyeva kumbhiyā pakkhipitvā mukhaṃ pidahitvā allena cammena onandhitvā allāya mattikāya bahalāvalepanaṃ karitvā uddhanaṃ āropetvā aggiṃ dethā’ti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā taṃ purisaṃ jīvantaṃyeva kumbhiyā pakkhipitvā mukhaṃ pidahitvā allena cammena onandhitvā allāya mattikāya bahalāvalepanaṃ karitvā uddhanaṃ āropetvā aggiṃ denti. Yadā mayaṃ jānāma ‘kālaṅkato so puriso’ti, atha naṃ kumbhiṃ oropetvā ubbhinditvā mukhaṃ vivaritvā saṇikaṃ nillokema – ‘appeva nāmassa jīvaṃ nikkhamantaṃ passeyyāmā’ti. Nevassa mayaṃ jīvaṃ nikkhamantaṃ passāma. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
Supinaka-upamā 
   422. “Tena hi, rājañña, taññevettha paṭipucchissāmi, yathā te khameyya, tathā naṃ byākareyyāsi. Abhijānāsi no tvaṃ, rājañña, divā seyyaṃ upagato supinakaṃ passitā ārāmarāmaṇeyyakaṃ vanarāmaṇeyyakaṃ bhūmirāmaṇeyyakaṃ pokkharaṇīrāmaṇeyyakan”ti? “Abhijānāmahaṃ, bho kassapa, divāseyyaṃ upagato supinakaṃ passitā ārāmarāmaṇeyyakaṃ vanarāmaṇeyyakaṃ bhūmirāmaṇeyyakaṃ pokkharaṇīrāmaṇeyyakan”ti. “Rakkhanti taṃ tamhi samaye khujjāpi vāmanakāpi velāsikāpi komārikāpī”ti? “Evaṃ, bho kassapa, rakkhanti maṃ tamhi samaye khujjāpi vāmanakāpi velāsikāpi komārikāpī”ti. “Api nu tā tuyhaṃ jīvaṃ passanti pavisantaṃ vā nikkhamantaṃ vā”ti? “No hidaṃ, bho kassapa”. “Tā hi nāma, rājañña, tuyhaṃ jīvantassa jīvantiyo jīvaṃ na passissanti pavisantaṃ vā nikkhamantaṃ vā. Kiṃ pana tvaṃ kālaṅkatassa jīvaṃ passissasi pavisantaṃ vā nikkhamantaṃ vā. Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– “itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
   423. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… “atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, purisā coraṃ āgucāriṃ gahetvā dassenti– ‘ayaṃ te, bhante, coro āgucārī; imassa yaṃ icchasi, taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ jīvantaṃyeva tulāya tuletvā jiyāya anassāsakaṃ māretvā punadeva tulāya tulethā’ti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā taṃ purisaṃ jīvantaṃyeva tulāya tuletvā jiyāya anassāsakaṃ māretvā punadeva tulāya tulenti. Yadā so jīvati, tadā lahutaro ca hoti mudutaro ca kammaññataro ca. Yadā pana so kālaṅkato hoti tadā garutaro ca hoti patthinnataro ca akammaññataro ca. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
Santatta-ayoguḷa-upamā 
   424. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Seyyathāpi, rājañña, puriso divasaṃ santattaṃ ayoguḷaṃ ādittaṃ sampajjalitaṃ sajotibhūtaṃ tulāya tuleyya. Tamenaṃ aparena samayena sītaṃ nibbutaṃ tulāya tuleyya. Kadā nu kho so ayoguḷo lahutaro vā hoti mudutaro vā kammaññataro vā, yadā vā āditto sampajjalito sajotibhūto, yadā vā sīto nibbuto”ti? “Yadā so, bho kassapa, ayoguḷo tejosahagato ca hoti vāyosahagato ca āditto sampajjalito sajotibhūto, tadā lahutaro ca hoti mudutaro ca kammaññataro ca. Yadā pana so ayoguḷo neva tejosahagato hoti na vāyosahagato sīto nibbuto, tadā garutaro ca hoti patthinnataro ca akammaññataro cā”ti. “Evameva kho, rājañña, yadāyaṃ kāyo āyusahagato ca hoti usmāsahagato ca viññāṇasahagato ca, tadā lahutaro ca hoti mudutaro ca kammaññataro ca. Yadā panāyaṃ kāyo neva āyusahagato hoti na usmāsahagato na viññāṇasahagato tadā garutaro ca hoti patthinnataro ca akammaññataro ca. Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
   425. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, purisā coraṃ āgucāriṃ gahetvā dassenti– ‘ayaṃ te, bhante, coro āgucārī; imassa yaṃ icchasi taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ anupahacca chaviñca cammañca maṃsañca nhāruñca aṭṭhiñca aṭṭhimiñjañca jīvitā voropetha, appeva nāmassa jīvaṃ nikkhamantaṃ passeyyāmā’ti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā taṃ purisaṃ anupahacca chaviñca …pe… jīvitā voropenti. Yadā so āmato hoti, tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ uttānaṃ nipātetha, appeva nāmassa jīvaṃ nikkhamantaṃ passeyyāmā’ti. Te taṃ purisaṃ uttānaṃ nipātenti. Nevassa mayaṃ jīvaṃ nikkhamantaṃ passāma. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ avakujjaṃ nipātetha… passena nipātetha… dutiyena passena nipātetha… uddhaṃ ṭhapetha… omuddhakaṃ ṭhapetha… pāṇinā ākoṭetha… leḍḍunā ākoṭetha… daṇḍena ākoṭetha… satthena ākoṭetha… odhunātha sandhunātha niddhunātha, appeva nāmassa jīvaṃ nikkhamantaṃ passeyyāmā’ti. Te taṃ purisaṃ odhunanti sandhunanti niddhunanti. Nevassa mayaṃ jīvaṃ nikkhamantaṃ passāma. Tassa tadeva cakkhu hoti te rūpā, tañcāyatanaṃ nappaṭisaṃvedeti. Tadeva sotaṃ hoti te saddā, tañcāyatanaṃ nappaṭisaṃvedeti. Tadeva ghānaṃ hoti te gandhā, tañcāyatanaṃ nappaṭisaṃvedeti Sāva jivhā hoti te rasā, tañcāyatanaṃ nappaṭisaṃvedeti. Sveva kāyo hoti te phoṭṭhabbā, tañcāyatanaṃ nappaṭisaṃvedeti. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
Saṅkhadhama-upamā 
   426. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, aññataro saṅkhadhamo saṅkhaṃ ādāya paccantimaṃ janapadaṃ agamāsi. So yena aññataro gāmo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā majjhe gāmassa ṭhito tikkhattuṃ saṅkhaṃ upalāpetvā saṅkhaṃ bhūmiyaṃ nikkhipitvā ekamantaṃ nisīdi. Atha kho, rājañña, tesaṃ paccantajanapadānaṃ manussānaṃ etadahosi ‘ambho kassa nu kho eso saddo evaṃrajanīyo evaṃkamanīyo evaṃmadanīyo evaṃbandhanīyo evaṃmucchanīyo’ti. Sannipatitvā taṃ saṅkhadhamaṃ etadavocuṃ– ‘ambho, kassa nu kho eso saddo evaṃrajanīyo evaṃkamanīyo evaṃmadanīyo evaṃbandhanīyo evaṃmucchanīyo’ti. ‘Eso kho, bho, saṅkho nāma yasseso saddo evaṃrajanīyo evaṃkamanīyo evaṃmadanīyo evaṃbandhanīyo evaṃmucchanīyo’ti. Te taṃ saṅkhaṃ uttānaṃ nipātesuṃ– ‘vadehi, bho saṅkha, vadehi, bho saṅkhā’ti. Neva so saṅkho saddamakāsi. Te taṃ saṅkhaṃ avakujjaṃ nipātesuṃ, passena nipātesuṃ, dutiyena passena nipātesuṃ, uddhaṃ ṭhapesuṃ, omuddhakaṃ ṭhapesuṃ, pāṇinā ākoṭesuṃ, leḍḍunā ākoṭesuṃ, daṇḍena ākoṭesuṃ, satthena ākoṭesuṃ, odhuniṃsu sandhuniṃsu niddhuniṃsu– ‘vadehi, bho saṅkha, vadehi, bho saṅkhā’ti. Neva so saṅkho saddamakāsi. 
   “Atha kho, rājañña, tassa saṅkhadhamassa etadahosi– ‘yāva bālā ime paccantajanapadāmanussā, kathañhi nāma ayoniso saṅkhasaddaṃ gavesissantī’ti. Tesaṃ pekkhamānānaṃ saṅkhaṃ gahetvā tikkhattuṃ saṅkhaṃ upalāpetvā saṅkhaṃ ādāya pakkāmi. Atha kho, rājañña, tesaṃ paccantajanapadānaṃ manussānaṃ etadahosi– ‘yadā kira, bho, ayaṃ saṅkho nāma purisasahagato ca hoti vāyāmasahagato ca vāyusahagato ca, tadāyaṃ saṅkho saddaṃ karoti, yadā panāyaṃ saṅkho neva purisasahagato hoti na vāyāmasahagato na vāyusahagato, nāyaṃ saṅkho saddaṃ karotī’ti Evameva kho, rājañña, yadāyaṃ kāyo āyusahagato ca hoti usmāsahagato ca viññāṇasahagato ca, tadā abhikkamatipi paṭikkamatipi tiṭṭhatipi nisīdatipi seyyampi kappeti, cakkhunāpi rūpaṃ passati, sotenapi saddaṃ suṇāti, ghānenapi gandhaṃ ghāyati, jivhāyapi rasaṃ sāyati, kāyenapi phoṭṭhabbaṃ phusati, manasāpi dhammaṃ vijānāti. Yadā panāyaṃ kāyo neva āyusahagato hoti, na usmāsahagato, na viññāṇasahagato, tadā neva abhikkamati na paṭikkamati na tiṭṭhati na nisīdati na seyyaṃ kappeti, cakkhunāpi rūpaṃ na passati, sotenapi saddaṃ na suṇāti, ghānenapi gandhaṃ na ghāyati, jivhāyapi rasaṃ na sāyati, kāyenapi phoṭṭhabbaṃ na phusati, manasāpi dhammaṃ na vijānāti. Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti. 
   427. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, purisā coraṃ āgucāriṃ gahetvā dassenti– ‘ayaṃ te, bhante, coro āgucārī, imassa yaṃ icchasi, taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imassa purisassa chaviṃ chindatha appeva nāmassa jīvaṃ passeyyāmā’ti. Te tassa purisassa chaviṃ chindanti. Nevassa mayaṃ jīvaṃ passāma. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imassa purisassa cammaṃ chindatha, maṃsaṃ chindatha, nhāruṃ chindatha, aṭṭhiṃ chindatha, aṭṭhimiñjaṃ chindatha, appeva nāmassa jīvaṃ passeyyāmā’ti. Te tassa purisassa aṭṭhimiñjaṃ chindanti, nevassa mayaṃ jīvaṃ passeyyāma. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. 
Aggikajaṭila-upamā 
   428. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, aññataro aggiko jaṭilo araññāyatane paṇṇakuṭiyā sammati. Atha kho, rājañña, aññataro janapade sattho vuṭṭhāsi. Atha kho so sattho tassa aggikassa jaṭilassa assamassa sāmantā ekarattiṃ vasitvā pakkāmi. Atha kho, rājañña, tassa aggikassa jaṭilassa etadahosi ‘yaṃnūnāhaṃ yena so satthavāso tenupasaṅkameyyaṃ, appeva nāmettha kiñci upakaraṇaṃ adhigaccheyyan’ti. Atha kho so aggiko jaṭilo kālasseva vuṭṭhāya yena so satthavāso tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā addasa tasmiṃ satthavāse daharaṃ kumāraṃ mandaṃ uttānaseyyakaṃ chaḍḍitaṃ. Disvānassa etadahosi– ‘na kho me taṃ patirūpaṃ yaṃ me pekkhamānassa manussabhūto kālaṅkareyya; yaṃnūnāhaṃ imaṃ dārakaṃ assamaṃ netvā āpādeyyaṃ poseyyaṃ vaḍḍheyyan’ti. Atha kho so aggiko jaṭilo taṃ dārakaṃ assamaṃ netvā āpādesi posesi vaḍḍhesi. Yadā so dārako dasavassuddesiko vā hoti dvādasavassuddesiko vā, atha kho tassa aggikassa jaṭilassa janapade kañcideva karaṇīyaṃ uppajji. Atha kho so aggiko jaṭilo taṃ dārakaṃ etadavoca– ‘icchāmahaṃ, tāta, janapadaṃ gantuṃ; aggiṃ, tāta, paricareyyāsi. Mā ca te aggi nibbāyi. Sace ca te aggi nibbāyeyya, ayaṃ vāsī imāni kaṭṭhāni idaṃ araṇisahitaṃ, aggiṃ nibbattetvā aggiṃ paricareyyāsī’ti. Atha kho so aggiko jaṭilo taṃ dārakaṃ evaṃ anusāsitvā janapadaṃ agamāsi. Tassa khiḍḍāpasutassa aggi nibbāyi. 
   “Atha kho tassa dārakassa etadahosi– ‘pitā kho maṃ evaṃ avaca– “aggiṃ, tāta, paricareyyāsi. Mā ca te aggi nibbāyi. Sace ca te aggi nibbāyeyya, ayaṃ vāsī imāni kaṭṭhāni idaṃ araṇisahitaṃ, aggiṃ nibbattetvā aggiṃ paricareyyāsī”ti. Yaṃnūnāhaṃ aggiṃ nibbattetvā aggiṃ paricareyyan’ti. Atha kho so dārako araṇisahitaṃ vāsiyā tacchi– ‘appeva nāma aggiṃ adhigaccheyyan’ti. Neva so aggiṃ adhigacchi. Araṇisahitaṃ dvidhā phālesi, tidhā phālesi, catudhā phālesi, pañcadhā phālesi, dasadhā phālesi, satadhā phālesi, sakalikaṃ sakalikaṃ akāsi, sakalikaṃ sakalikaṃ karitvā udukkhale koṭṭesi, udukkhale koṭṭetvā mahāvāte opuni – ‘appeva nāma aggiṃ adhigaccheyyan’ti. Neva so aggiṃ adhigacchi. 
   “Atha kho so aggiko jaṭilo janapade taṃ karaṇīyaṃ tīretvā yena sako assamo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā taṃ dārakaṃ etadavoca – ‘kacci te, tāta, aggi na nibbuto’ti? ‘Idha me, tāta, khiḍḍāpasutassa aggi nibbāyi. Tassa me etadahosi– “pitā kho maṃ evaṃ avaca aggiṃ, tāta, paricareyyāsi. Mā ca te, tāta, aggi nibbāyi. Sace ca te aggi nibbāyeyya, ayaṃ vāsī imāni kaṭṭhāni idaṃ araṇisahitaṃ, aggiṃ nibbattetvā aggiṃ paricareyyāsīti. Yaṃnūnāhaṃ aggiṃ nibbattetvā aggiṃ paricareyyan”ti. Atha khvāhaṃ, tāta, araṇisahitaṃ vāsiyā tacchiṃ– “appeva nāma aggiṃ adhigaccheyyan”ti. Nevāhaṃ aggiṃ adhigacchiṃ. Araṇisahitaṃ dvidhā phālesiṃ, tidhā phālesiṃ, catudhā phālesiṃ, pañcadhā phālesiṃ, dasadhā phālesiṃ satadhā phālesiṃ, sakalikaṃ sakalikaṃ akāsiṃ, sakalikaṃ sakalikaṃ karitvā udukkhale koṭṭesiṃ, udukkhale koṭṭetvā mahāvāte opuniṃ– “appeva nāma aggiṃ adhigaccheyyan”ti. Nevāhaṃ aggiṃ adhigacchin’”ti. Atha kho tassa aggikassa jaṭilassa etadahosi – ‘yāva bālo ayaṃ dārako abyatto, kathañhi nāma ayoniso aggiṃ gavesissatī’ti. Tassa pekkhamānassa araṇisahitaṃ gahetvā aggiṃ nibbattetvā taṃ dārakaṃ etadavoca ‘evaṃ kho, tāta, aggi nibbattetabbo. Na tveva yathā tvaṃ bālo abyatto ayoniso aggiṃ gavesī’ti. Evameva kho tvaṃ, rājañña, bālo abyatto ayoniso paralokaṃ gavesissasi. Paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ, paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ, mā te ahosi dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti. 
   429. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho nevāhaṃ sakkomi idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjituṃ. Rājāpi maṃ pasenadi kosalo jānāti tirorājānopi– ‘pāyāsi rājañño evaṃvādī evaṃdiṭṭhī– “itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. Sacāhaṃ, bho kassapa, idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjissāmi, bhavissanti me vattāro– ‘yāva bālo pāyāsi rājañño abyatto duggahitagāhī’ti. Kopenapi naṃ harissāmi, makkhenapi naṃ harissāmi, palāsenapi naṃ harissāmī”ti. 
Dve satthavāha-upamā 
   430. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, mahāsakaṭasattho sakaṭasahassaṃ puratthimā janapadā pacchimaṃ janapadaṃ agamāsi. So yena yena gacchi, khippaṃyeva pariyādiyati tiṇakaṭṭhodakaṃ haritakapaṇṇaṃ. Tasmiṃ kho pana satthe dve satthavāhā ahesuṃ eko pañcannaṃ sakaṭasatānaṃ, eko pañcannaṃ sakaṭasatānaṃ. Atha kho tesaṃ satthavāhānaṃ etadahosi– ‘ayaṃ kho mahāsakaṭasattho sakaṭasahassaṃ; te mayaṃ yena yena gacchāma, khippameva pariyādiyati tiṇakaṭṭhodakaṃ haritakapaṇṇaṃ. Yaṃnūna mayaṃ imaṃ satthaṃ dvidhā vibhajeyyāma– ekato pañca sakaṭasatāni ekato pañca sakaṭasatānī’ti. Te taṃ satthaṃ dvidhā vibhajiṃsu ekato pañca sakaṭasatāni, ekato pañca sakaṭasatāni. Eko satthavāho bahuṃ tiṇañca kaṭṭhañca udakañca āropetvā satthaṃ payāpesi. Dvīhatīhapayāto kho pana so sattho addasa purisaṃ kāḷaṃ lohitakkhaṃ sannaddhakalāpaṃ kumudamāliṃ allavatthaṃ allakesaṃ kaddamamakkhitehi cakkehi bhadrena rathena paṭipathaṃ āgacchantaṃ’, disvā etadavoca– ‘kuto, bho, āgacchasī’ti? ‘Amukamhā janapadā’ti. ‘Kuhiṃ gamissasī’ti? ‘Amukaṃ nāma janapadan’ti. ‘Kacci, bho, purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho’ti? ‘Evaṃ, bho, purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho, āsittodakāni vaṭumāni, bahu tiṇañca kaṭṭhañca udakañca. Chaḍḍetha, bho, purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, lahubhārehi sakaṭehi sīghaṃ sīghaṃ gacchatha, mā yoggāni kilamitthā’ti. 
   “Atha kho so satthavāho satthike āmantesi– ‘ayaṃ, bho, puriso evamāha– “purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho, āsittodakāni vaṭumāni, bahu tiṇañca kaṭṭhañca udakañca. Chaḍḍetha, bho, purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, lahubhārehi sakaṭehi sīghaṃ sīghaṃ gacchatha, mā yoggāni kilamitthā”ti. Chaḍḍetha, bho, purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, lahubhārehi sakaṭehi satthaṃ payāpethā’ti. ‘Evaṃ, bho’ti kho te satthikā tassa satthavāhassa paṭissutvā chaḍḍetvā purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni lahubhārehi sakaṭehi satthaṃ payāpesuṃ. Te paṭhamepi satthavāse na addasaṃsu tiṇaṃ vā kaṭṭhaṃ vā udakaṃ vā. Dutiyepi satthavāse… tatiyepi satthavāse… catutthepi satthavāse… pañcamepi satthavāse… chaṭṭhepi satthavāse… sattamepi satthavāse na addasaṃsu tiṇaṃ vā kaṭṭhaṃ vā udakaṃ vā. Sabbeva anayabyasanaṃ āpajjiṃsu. Ye ca tasmiṃ satthe ahesuṃ manussā vā pasū vā, sabbe so yakkho amanusso bhakkhesi. Aṭṭhikāneva sesāni. 
   “Yadā aññāsi dutiyo satthavāho– ‘bahunikkhanto kho, bho, dāni so sattho’ti bahuṃ tiṇañca kaṭṭhañca udakañca āropetvā satthaṃ payāpesi. Dvīhatīhapayāto kho pana so sattho addasa purisaṃ kāḷaṃ lohitakkhaṃ sannaddhakalāpaṃ kumudamāliṃ allavatthaṃ allakesaṃ kaddamamakkhitehi cakkehi bhadrena rathena paṭipathaṃ āgacchantaṃ, disvā etadavoca– ‘kuto, bho, āgacchasī’ti? ‘Amukamhā janapadā’ti. ‘Kuhiṃ gamissasī’ti? ‘Amukaṃ nāma janapadan’ti. ‘Kacci, bho, purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho’ti? ‘Evaṃ, bho, purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho. Āsittodakāni vaṭumāni, bahu tiṇañca kaṭṭhañca udakañca. Chaḍḍetha bho, purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, lahubhārehi sakaṭehi sīghaṃ sīghaṃ gacchatha, mā yoggāni kilamitthā’ti. 
   “Atha kho so satthavāho satthike āmantesi– ‘ayaṃ, bho, “puriso evamāha– purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho, āsittodakāni vaṭumāni, bahu tiṇañca kaṭṭhañca udakañca. Chaḍḍetha, bho, purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, lahubhārehi sakaṭehi sīghaṃ sīghaṃ gacchatha; mā yoggāni kilamitthā”ti. Ayaṃ bho puriso neva amhākaṃ mitto, na ñātisālohito, kathaṃ mayaṃ imassa saddhāya gamissāma. Na vo chaḍḍetabbāni purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, yathābhatena bhaṇḍena satthaṃ payāpetha. Na no purāṇaṃ chaḍḍessāmā’ti. ‘Evaṃ, bho’ti kho te satthikā tassa satthavāhassa paṭissutvā yathābhatena bhaṇḍena satthaṃ payāpesuṃ. Te paṭhamepi satthavāse na addasaṃsu tiṇaṃ vā kaṭṭhaṃ vā udakaṃ vā. Dutiyepi satthavāse… tatiyepi satthavāse… catutthepi satthavāse… pañcamepi satthavāse… chaṭṭhepi satthavāse… sattamepi satthavāse na addasaṃsu tiṇaṃ vā kaṭṭhaṃ vā udakaṃ vā. Tañca satthaṃ addasaṃsu anayabyasanaṃ āpannaṃ. Ye ca tasmiṃ satthepi ahesuṃ manussā vā pasū vā, tesañca aṭṭhikāneva addasaṃsu tena yakkhena amanussena bhakkhitānaṃ. 
   “Atha kho so satthavāho satthike āmantesi– ‘ayaṃ kho, bho, sattho anayabyasanaṃ āpanno, yathā taṃ tena bālena satthavāhena pariṇāyakena. Tena hi, bho, yānamhākaṃ satthe appasārāni paṇiyāni, tāni chaḍḍetvā, yāni imasmiṃ satthe mahāsārāni paṇiyāni, tāni ādiyathā’ti. ‘Evaṃ, bho’ti kho te satthikā tassa satthavāhassa paṭissutvā yāni sakasmiṃ satthe appasārāni paṇiyāni, tāni chaḍḍetvā yāni tasmiṃ satthe mahāsārāni paṇiyāni, tāni ādiyitvā sotthinā taṃ kantāraṃ nitthariṃsu, yathā taṃ paṇḍitena satthavāhena pariṇāyakena. Evameva kho tvaṃ, rājañña, bālo abyatto anayabyasanaṃ āpajjissasi ayoniso paralokaṃ gavesanto seyyathāpi so purimo satthavāho. Yepi tava sotabbaṃ saddhātabbaṃ maññissanti, tepi anayabyasanaṃ āpajjissanti, seyyathāpi te satthikā. Paṭinissajjetaṃ, rājañña pāpakaṃ diṭṭhigataṃ; paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ. Mā te ahosi dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti. 
   431. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho nevāhaṃ sakkomi idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjituṃ. Rājāpi maṃ pasenadi kosalo jānāti tirorājānopi– ‘pāyāsi rājañño evaṃvādī evaṃdiṭṭhī– “itipi natthi paro loko …pe… vipāko’”ti. Sacāhaṃ, bho kassapa, idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjissāmi, bhavissanti me vattāro– ‘yāva bālo pāyāsi rājañño, abyatto duggahitagāhī’ti. Kopenapi naṃ harissāmi, makkhenapi naṃ harissāmi, palāsenapi naṃ harissāmī”ti. 
Gūthabhārika-upamā 
   432. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, aññataro sūkaraposako puriso sakamhā gāmā aññaṃ gāmaṃ agamāsi. Tattha addasa pahūtaṃ sukkhagūthaṃ chaḍḍitaṃ. Disvānassa etadahosi– ‘ayaṃ kho pahuto sukkhagūtho chaḍḍito, mama ca sūkarabhattaṃ; yaṃnūnāhaṃ ito sukkhagūthaṃ hareyyan’ti. So uttarāsaṅgaṃ pattharitvā pahūtaṃ sukkhagūthaṃ ākiritvā bhaṇḍikaṃ bandhitvā sīse ubbāhetvā agamāsi. Tassa antarāmagge mahā-akālamegho pāvassi. So uggharantaṃ paggharantaṃ yāva agganakhā gūthena makkhito gūthabhāraṃ ādāya agamāsi. Tamenaṃ manussā disvā evamāhaṃsu– ‘kacci no tvaṃ, bhaṇe, ummatto, kacci viceto, kathañhi nāma uggharantaṃ paggharantaṃ yāva agganakhā gūthena makkhito gūthabhāraṃ harissasī’ti. ‘Tumhe khvettha, bhaṇe, ummattā, tumhe vicetā, tathā hi pana me sūkarabhattan’ti. Evameva kho tvaṃ, rājañña, gūthabhārikūpamo maññe paṭibhāsi. Paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ. Paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ. Mā te ahosi dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti. 
   433. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho nevāhaṃ sakkomi idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjituṃ. Rājāpi maṃ pasenadi kosalo jānāti tirorājānopi– ‘pāyāsi rājañño evaṃvādī evaṃdiṭṭhī– “itipi natthi paro loko …pe… vipāko”ti. Sacāhaṃ, bho kassapa, idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjissāmi, bhavissanti me vattāro– ‘yāva bālo pāyāsi rājañño abyatto duggahitagāhī’ti. Kopenapi naṃ harissāmi, makkhenapi naṃ harissāmi, palāsenapi naṃ harissāmī”ti. 
Akkhadhuttaka-upamā 
   434. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi, upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, dve akkhadhuttā akkhehi dibbiṃsu. Eko akkhadhutto āgatāgataṃ kaliṃ gilati. Addasā kho dutiyo akkhadhutto taṃ akkhadhuttaṃ āgatāgataṃ kaliṃ gilantaṃ, disvā taṃ akkhadhuttaṃ etadavoca– ‘tvaṃ kho, samma, ekantikena jināsi, dehi me, samma, akkhe pajohissāmī’ti. ‘Evaṃ sammā’ti kho so akkhadhutto tassa akkhadhuttassa akkhe pādāsi. Atha kho so akkhadhutto akkhe visena paribhāvetvā taṃ akkhadhuttaṃ etadavoca– ‘ehi kho, samma, akkhehi dibbissāmā’ti. ‘Evaṃ sammā’ti kho so akkhadhutto tassa akkhadhuttassa paccassosi. Dutiyampi kho te akkhadhuttā akkhehi dibbiṃsu. Dutiyampi kho so akkhadhutto āgatāgataṃ kaliṃ gilati. Addasā kho dutiyo akkhadhutto taṃ akkhadhuttaṃ dutiyampi āgatāgataṃ kaliṃ gilantaṃ, disvā taṃ akkhadhuttaṃ etadavoca– 
   “Littaṃ paramena tejasā, gilamakkhaṃ puriso na bujjhati. 
   Gila re gila pāpadhuttaka, pacchā te kaṭukaṃ bhavissatīti. 
   “Evameva kho tvaṃ, rājañña, akkhadhuttakūpamo maññe paṭibhāsi. Paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ; paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ. Mā te ahosi dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti. 
   435. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho nevāhaṃ sakkomi idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjituṃ. Rājāpi maṃ pasenadi kosalo jānāti tirorājānopi– ‘pāyāsi rājañño evaṃvādī evaṃdiṭṭhī– “itipi natthi paro loko …pe… vipāko”ti. Sacāhaṃ, bho kassapa, idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjissāmi, bhavissanti me vattāro– ‘yāva bālo pāyāsi rājañño abyatto duggahitagāhī’ti. Kopenapi naṃ harissāmi, makkhenapi naṃ harissāmi, palāsenapi naṃ harissāmī”ti. 
Sāṇabhārika-upamā 
   436. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi, upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, aññataro janapado vuṭṭhāsi. Atha kho sahāyako sahāyakaṃ āmantesi– ‘āyāma, samma, yena so janapado tenupasaṅkamissāma, appeva nāmettha kiñci dhanaṃ adhigaccheyyāmā’ti. ‘Evaṃ sammā’ti kho sahāyako sahāyakassa paccassosi. Te yena so janapado, yena aññataraṃ gāmapaṭṭaṃ tenupasaṅkamiṃsu tattha addasaṃsu pahūtaṃ sāṇaṃ chaḍḍitaṃ, disvā sahāyako sahāyakaṃ āmantesi– ‘idaṃ kho, samma, pahūtaṃ sāṇaṃ chaḍḍitaṃ, tena hi, samma, tvañca sāṇabhāraṃ bandha, ahañca sāṇabhāraṃ bandhissāmi, ubho sāṇabhāraṃ ādāya gamissāmā’ti. ‘Evaṃ sammā’ti kho sahāyako sahāyakassa paṭissutvā sāṇabhāraṃ bandhitvā te ubho sāṇabhāraṃ ādāya yena aññataraṃ gāmapaṭṭaṃ tenupasaṅkamiṃsu. Tattha addasaṃsu pahūtaṃ sāṇasuttaṃ chaḍḍitaṃ, disvā sahāyako sahāyakaṃ āmantesi– ‘yassa kho, samma, atthāya iccheyyāma sāṇaṃ, idaṃ pahūtaṃ sāṇasuttaṃ chaḍḍitaṃ. Tena hi, samma, tvañca sāṇabhāraṃ chaḍḍehi, ahañca sāṇabhāraṃ chaḍḍessāmi, ubho sāṇasuttabhāraṃ ādāya gamissāmā’ti. ‘Ayaṃ kho me, samma, sāṇabhāro dūrābhato ca susannaddho ca, alaṃ me tvaṃ pajānāhī’ti. Atha kho so sahāyako sāṇabhāraṃ chaḍḍetvā sāṇasuttabhāraṃ ādiyi. 
   “Te yena aññataraṃ gāmapaṭṭaṃ tenupasaṅkamiṃsu. Tattha addasaṃsu pahūtā sāṇiyo chaḍḍitā, disvā sahāyako sahāyakaṃ āmantesi– ‘yassa kho samma, atthāya iccheyyāma sāṇaṃ vā sāṇasuttaṃ vā, imā pahūtā sāṇiyo chaḍḍitā. Tena hi, samma, tvañca sāṇabhāraṃ chaḍḍehi, ahañca sāṇasuttabhāraṃ chaḍḍessāmi, ubho sāṇibhāraṃ ādāya gamissāmā’ti ‘Ayaṃ kho me, samma, sāṇabhāro dūrābhato ca susannaddho ca, alaṃ me, tvaṃ pajānāhī’ti. Atha kho so sahāyako sāṇasuttabhāraṃ chaḍḍetvā sāṇibhāraṃ ādiyi. 
   “Te yena aññataraṃ gāmapaṭṭaṃ tenupasaṅkamiṃsu. Tattha addasaṃsu pahūtaṃ khomaṃ chaḍḍitaṃ, disvā …pe… pahūtaṃ khomasuttaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ khomadussaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ kappāsaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ kappāsikasuttaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ kappāsikadussaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ ayaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ lohaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ tipuṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ sīsaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ sajjhaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ suvaṇṇaṃ chaḍḍitaṃ, disvā sahāyako sahāyakaṃ āmantesi– ‘yassa kho, samma, atthāya iccheyyāma sāṇaṃ vā sāṇasuttaṃ vā sāṇiyo vā khomaṃ vā khomasuttaṃ vā khomadussaṃ vā kappāsaṃ vā kappāsikasuttaṃ vā kappāsikadussaṃ vā ayaṃ vā lohaṃ vā tipuṃ vā sīsaṃ vā sajjhaṃ vā, idaṃ pahūtaṃ suvaṇṇaṃ chaḍḍitaṃ. Tena hi, samma, tvañca sāṇabhāraṃ chaḍḍehi, ahañca sajjhabhāraṃ chaḍḍessāmi, ubho suvaṇṇabhāraṃ ādāya gamissāmā’ti. ‘Ayaṃ kho me, samma, sāṇabhāro dūrābhato ca susannaddho ca, alaṃ me tvaṃ pajānāhī’ti. Atha kho so sahāyako sajjhabhāraṃ chaḍḍetvā suvaṇṇabhāraṃ ādiyi. 
   “Te yena sako gāmo tenupasaṅkamiṃsu. Tattha yo so sahāyako sāṇabhāraṃ ādāya agamāsi, tassa neva mātāpitaro abhinandiṃsu, na puttadārā abhinandiṃsu, na mittāmaccā abhinandiṃsu, na ca tatonidānaṃ sukhaṃ somanassaṃ adhigacchi. Yo pana so sahāyako suvaṇṇabhāraṃ ādāya agamāsi, tassa mātāpitaropi abhinandiṃsu, puttadārāpi abhinandiṃsu, mittāmaccāpi abhinandiṃsu, tatonidānañca sukhaṃ somanassaṃ adhigacchi. “Evameva kho tvaṃ, rājañña, sāṇabhārikūpamo maññe paṭibhāsi. Paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ; paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ. Mā te ahosi dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti. 
Saraṇagamanaṃ 
   437. “Purimeneva ahaṃ opammena bhoto kassapassa attamano abhiraddho. Api cāhaṃ imāni vicitrāni pañhāpaṭibhānāni sotukāmo evāhaṃ bhavantaṃ kassapaṃ paccanīkaṃ kātabbaṃ amaññissaṃ. Abhikkantaṃ, bho kassapa, abhikkantaṃ, bho kassapa. Seyyathāpi, bho kassapa, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti evamevaṃ bhotā kassapena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ, bho kassapa, taṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi, dhammañca, bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ kassapo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gataṃ. 
   “Icchāmi cāhaṃ, bho kassapa, mahāyaññaṃ yajituṃ, anusāsatu maṃ bhavaṃ kassapo, yaṃ mamassa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā”ti. 
Yaññakathā 
   438. “Yathārūpe kho, rājañña, yaññe gāvo vā haññanti ajeḷakā vā haññanti, kukkuṭasūkarā vā haññanti, vividhā vā pāṇā saṃghātaṃ āpajjanti, paṭiggāhakā ca honti micchādiṭṭhī micchāsaṅkappā micchāvācā micchākammantā micchā-ājīvā micchāvāyāmā micchāsatī micchāsamādhī, evarūpo kho, rājañña, yañño na mahapphalo hoti na mahānisaṃso na mahājutiko na mahāvipphāro. Seyyathāpi, rājañña, kassako bījanaṅgalaṃ ādāya vanaṃ paviseyya. So tattha dukkhette dubbhūme avihatakhāṇukaṇṭake bījāni patiṭṭhāpeyya khaṇḍāni pūtīni vātātapahatāni asāradāni asukhasayitāni. Devo ca na kālena kālaṃ sammādhāraṃ anuppaveccheyya. Api nu tāni bījāni vuddhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ āpajjeyyuṃ, kassako vā vipulaṃ phalaṃ adhigaccheyyā”ti? “No hidaṃ bho kassapa”. “Evameva kho, rājañña, yathārūpe yaññe gāvo vā haññanti, ajeḷakā vā haññanti, kukkuṭasūkarā vā haññanti, vividhā vā pāṇā saṃghātaṃ āpajjanti, paṭiggāhakā ca honti micchādiṭṭhī micchāsaṅkappā micchāvācā micchākammantā micchā-ājīvā micchāvāyāmā micchāsatī micchāsamādhī, evarūpo kho rājañña, yañño na mahapphalo hoti na mahānisaṃso na mahājutiko na mahāvipphāro. 
   “Yathārūpe ca kho, rājañña, yaññe neva gāvo haññanti, na ajeḷakā haññanti, na kukkuṭasūkarā haññanti, na vividhā vā pāṇā saṃghātaṃ āpajjanti, paṭiggāhakā ca honti sammādiṭṭhī sammāsaṅkappā sammāvācā sammākammantā sammā-ājīvā sammāvāyāmā sammāsatī sammāsamādhī, evarūpo kho, rājañña, yañño mahapphalo hoti mahānisaṃso mahājutiko mahāvipphāro. Seyyathāpi, rājañña, kassako bījanaṅgalaṃ ādāya vanaṃ paviseyya. So tattha sukhette subhūme suvihatakhāṇukaṇṭake bījāni patiṭṭhapeyya akhaṇḍāni apūtīni avātātapahatāni sāradāni sukhasayitāni. Devo ca kālena kālaṃ sammādhāraṃ anuppaveccheyya. Api nu tāni bījāni vuddhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ āpajjeyyuṃ, kassako vā vipulaṃ phalaṃ adhigaccheyyā”ti? “Evaṃ, bho kassapa”. “Evameva kho, rājañña, yathārūpe yaññe neva gāvo haññanti, na ajeḷakā haññanti, na kukkuṭasūkarā haññanti, na vividhā vā pāṇā saṃghātaṃ āpajjanti, paṭiggāhakā ca honti sammādiṭṭhī sammāsaṅkappā sammāvācā sammākammantā sammā-ājīvā sammāvāyāmā sammāsatī sammāsamādhī, evarūpo kho, rājañña, yañño mahapphalo hoti mahānisaṃso mahājutiko mahāvipphāro”ti. 
Uttaramāṇavavatthu 
   439. Atha kho pāyāsi rājañño dānaṃ paṭṭhapesi samaṇabrāhmaṇakapaṇaddhikavaṇibbakayācakānaṃ Tasmiṃ kho pana dāne evarūpaṃ bhojanaṃ dīyati kaṇājakaṃ bilaṅgadutiyaṃ, dhorakāni ca vatthāni guḷavālakāni. Tasmiṃ kho pana dāne uttaro nāma māṇavo vāvaṭo ahosi. So dānaṃ datvā evaṃ anuddisati– “imināhaṃ dānena pāyāsiṃ rājaññameva imasmiṃ loke samāgacchiṃ, mā parasmin”ti. Assosi kho pāyāsi rājañño– “uttaro kira māṇavo dānaṃ datvā evaṃ anuddisati– ‘imināhaṃ dānena pāyāsiṃ rājaññameva imasmiṃ loke samāgacchiṃ, mā parasmin’”ti. Atha kho pāyāsi rājañño uttaraṃ māṇavaṃ āmantāpetvā etadavoca– “saccaṃ kira tvaṃ, tāta uttara, dānaṃ datvā evaṃ anuddisasi– ‘imināhaṃ dānena pāyāsiṃ rājaññameva imasmiṃ loke samāgacchiṃ, mā parasmin’”ti? “Evaṃ, bho”. “Kissa pana tvaṃ, tāta uttara, dānaṃ datvā evaṃ anuddisasi– ‘imināhaṃ dānena pāyāsiṃ rājaññameva imasmiṃ loke samāgacchiṃ, mā parasmin’ti? Nanu mayaṃ, tāta uttara, puññatthikā dānasseva phalaṃ pāṭikaṅkhino”ti? “Bhoto kho dāne evarūpaṃ bhojanaṃ dīyati kaṇājakaṃ bilaṅgadutiyaṃ, yaṃ bhavaṃ pādāpi na iccheyya samphusituṃ, kuto bhuñjituṃ, dhorakāni ca vatthāni guḷavālakāni, yāni bhavaṃ pādāpi na iccheyya samphusituṃ, kuto paridahituṃ. Bhavaṃ kho panamhākaṃ piyo manāpo, kathaṃ mayaṃ manāpaṃ amanāpena saṃyojemā”ti? “Tena hi tvaṃ, tāta uttara, yādisāhaṃ bhojanaṃ bhuñjāmi, tādisaṃ bhojanaṃ paṭṭhapehi. Yādisāni cāhaṃ vatthāni paridahāmi, tādisāni ca vatthāni paṭṭhapehī”ti. “Evaṃ, bho”ti kho uttaro māṇavo pāyāsissa rājaññassa paṭissutvā yādisaṃ bhojanaṃ pāyāsi rājañño bhuñjati, tādisaṃ bhojanaṃ paṭṭhapesi. Yādisāni ca vatthāni pāyāsi rājañño paridahati, tādisāni ca vatthāni paṭṭhapesi. 
   440. Atha kho pāyāsi rājañño asakkaccaṃ dānaṃ datvā asahatthā dānaṃ datvā acittīkataṃ dānaṃ datvā apaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā cātumahārājikānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajji suññaṃ serīsakaṃ vimānaṃ. Yo pana tassa dāne vāvaṭo ahosi uttaro nāma māṇavo. So sakkaccaṃ dānaṃ datvā sahatthā dānaṃ datvā cittīkataṃ dānaṃ datvā anapaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajji devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ. 
Pāyāsidevaputto 
   441. Tena kho pana samayena āyasmā gavampati abhikkhaṇaṃ suññaṃ serīsakaṃ vimānaṃ divāvihāraṃ gacchati. Atha kho pāyāsi devaputto yenāyasmā gavampati tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ gavampatiṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhitaṃ kho pāyāsiṃ devaputtaṃ āyasmā gavampati etadavoca– “kosi tvaṃ, āvuso”ti? “Ahaṃ, bhante, pāyāsi rājañño”ti. “Nanu tvaṃ, āvuso, evaṃdiṭṭhiko ahosi– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti? “Saccāhaṃ, bhante, evaṃdiṭṭhiko ahosiṃ– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti. Api cāhaṃ ayyena kumārakassapena etasmā pāpakā diṭṭhigatā vivecito”ti. “Yo pana te, āvuso, dāne vāvaṭo ahosi uttaro nāma māṇavo, so kuhiṃ upapanno”ti? “Yo me, bhante, dāne vāvaṭo ahosi uttaro nāma māṇavo, so sakkaccaṃ dānaṃ datvā sahatthā dānaṃ datvā cittīkataṃ dānaṃ datvā anapaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapanno devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ. Ahaṃ pana, bhante, asakkaccaṃ dānaṃ datvā asahatthā dānaṃ datvā acittīkataṃ dānaṃ datvā apaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā cātumahārājikānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapanno suññaṃ serīsakaṃ vimānaṃ. Tena hi, bhante gavampati, manussalokaṃ gantvā evamārocehi– ‘sakkaccaṃ dānaṃ detha, sahatthā dānaṃ detha, cittīkataṃ dānaṃ detha, anapaviddhaṃ dānaṃ detha. Pāyāsi rājañño asakkaccaṃ dānaṃ datvā asahatthā dānaṃ datvā acittīkataṃ dānaṃ datvā apaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā cātumahārājikānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapanno suññaṃ serīsakaṃ vimānaṃ. Yo pana tassa dāne vāvaṭo ahosi uttaro nāma māṇavo, so sakkaccaṃ dānaṃ datvā sahatthā dānaṃ datvā cittīkataṃ dānaṃ datvā anapaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapanno devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyatan’”ti. 
   Atha kho āyasmā gavampati manussalokaṃ āgantvā evamārocesi– “sakkaccaṃ dānaṃ detha, sahatthā dānaṃ detha, cittīkataṃ dānaṃ detha, anapaviddhaṃ dānaṃ detha. Pāyāsi rājañño asakkaccaṃ dānaṃ datvā asahatthā dānaṃ datvā acittīkataṃ dānaṃ datvā apaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā cātumahārājikānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapanno suññaṃ serīsakaṃ vimānaṃ. Yo pana tassa dāne vāvaṭo ahosi uttaro nāma māṇavo, so sakkaccaṃ dānaṃ datvā sahatthā dānaṃ datvā cittīkataṃ dānaṃ datvā anapaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapanno devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyatan”ti. 
   Pāyāsisuttaṃ niṭṭhitaṃ dasamaṃ. 
   Mahāvaggo niṭṭhito. 
   Tassuddānaṃ– 
   Mahāpadāna nidānaṃ, nibbānañca sudassanaṃ;
   Janavasabha govindaṃ, samayaṃ sakkapañhakaṃ. 
   Mahāsatipaṭṭhānañca, pāyāsi dasamaṃ bhave. 
   Mahāvaggapāḷi niṭṭhitā.