本經與巴利聖典《增支部》第6經第55篇《Soṇasuttaṃ》、《雜阿含經》第123經、《增壹阿含經》第23經第3篇、《摩訶僧祇律》等諸多經文的內容完全一樣。

    本經的主角是二十億耳尊者(Sroṇakoṭiviṁsa),他出身豪門富貴之家,他出生時足下毛長二寸,長大後出家並證得阿羅漢果。他之所以有如此大福報,是因在九十一劫以前毘婆尸佛的時代,他建造了一間僧房供養給僧團,以此功德善業使他連續九十一劫都不曾墮入三惡道,且生生世世人間天上都富貴自在。在釋迦牟尼佛時代,他的出生帶給他的家人無比的歡喜,他的父親因歡喜而贈送他二十億的黃金,因此他被人稱做「二十億」。

    他出家前精通音律,出家後他非常認真用功,但因繃得太緊而始終無法見法,因心灰意冷而打算還俗;佛陀則以琴弦的緊鬆為譬喻,為他指點迷津,助他證得阿羅漢果。

    二十億證得阿羅漢之後,跟佛陀報告他解脫的心得,但他並未直接誇稱他的成就,而是清楚說明甚麼是究竟解脫,以此證明他確已見法。他的此舉深受佛陀的肯定,佛陀要諸比丘以他為榜樣,告誡諸比丘切不可心生增上慢大愚痴,不可矮化他人抬高自己。

    二十億尊者的努力認真,被佛陀譽為諸聲聞比丘中「精進第一」。

選譯自《中阿含經》第123經《沙門二十億經》

喬正一白話譯於西元2018/5/29農曆四月十五日(衛塞節)布薩八關齋戒日

    我是這樣聽聞的: 

    有一次,佛陀在古印度的舍衛國遊方行腳,並暫時住在勝林給孤獨園林裡。 

    當時,尊者二十億也在舍衛國這個地方,他住在該地的闇林中,於前夜、後夜都不眠不休的修行,非常精勤正住修習三十七道品。 

    可是,二十億耳尊者在修行上卻一點成績都沒有,他很灰心,欲打退堂鼓,心想:「在世尊的諸弟子中,我算得上是非常用功學習正法律的學生了;但,我的煩惱諸漏心卻始終不得解脫。我看我還是放棄算了,我俗家父母家大業大,這麼有錢,我乾脆捨戒罷道還俗,當一名居士還可以布施行善積福。」

    同一時間,世尊以他心通得知二十億耳在想甚麼,便差遣身旁的一名隨侍比丘,囑咐他:「你去找二十億,就跟他說我要見他。」 

    「是。」隨侍比丘應答後,便跪地向佛陀頂禮,然後起身去找二十億。

    「世尊要見你。」 

    二十億聽到佛陀要見他,趕緊來到佛前,他跪地對佛稽首作禮,然後起身坐在一旁。

    世尊開門見山問道:「沙門!你是不是打算還俗? 

    二十億嚇到了,他感到很羞恥慚愧,暗忖:「世尊知道我在想甚麼了。」隨即雙手合掌對佛坦承:「是的,沒錯。」 

    世尊說:「沙門!我有問題問你,你隨意回答。我知你出家前精通音律,很會彈琴,對不對?」 

    「沒錯,世尊!」 

    「如果琴絃調得很緊,彈奏出的琴音好聽嗎?」 

    「不好聽,世尊!」 

    「如果將琴絃調得很鬆緩,又如何呢?」 

    「也不好聽,世尊!」

    「若琴絃調得不緊不鬆,適中剛剛好,琴音就會優美嗎?」 

    「是的,世尊!」 

    世尊說:「同樣的道理,沙門!太過於精進,將令心掉舉散亂;太過於放鬆,將令心懈怠昏沉。是故,你應當好好想清楚這兩種極端所帶來的後患,不要放逸。」 

    佛陀的指點迷津,對二十億來說如醍醐灌頂,澆醒了他蟄伏已久的善根;又如暮鼓晨鐘,敲醒了他沉睡已久的智慧。他已明白自己的問題出在哪裡,他記住了佛陀的指點,即從座位起身,跪地對佛陀稽首頂禮,然後起身繞佛三匝後離去。 

    二十億尊者在遠離人群之處獨住,心無放逸,繼續精勤修行;終於,皇天不負苦心人,他已於當生中自知、自覺,自作證成就遊:「我此生已是歷劫生死的終點站,我已臻最高的梵行,我該修的功課都已完成,我不會再有下一生了,我很清楚知道我已解脫。 

    此時的二十億尊者已知法、見法,已是一位阿羅漢了。 

    二十億尊者證得阿羅漢之後,心想:「我應該要去見世尊,報告說我已證得究竟智。」 

    於是,二十億尊者來到了佛陀面前,他跪地稽首頂禮,然後起身坐在一旁,說道:「世尊!若有比丘證得無所著、諸漏已盡、梵行已立、所作已辦、重擔已捨、有結已解、自得善義、正知解脫者,那麼這名比丘必定樂於以下六處:樂於『無欲』、樂於『遠離』、樂於『無諍』、樂於『愛盡』、樂於『受盡』、樂於『心不移動』。 

    世尊!假設有人這麼認為:『此賢者是依信心之故,才樂於無欲。』,這種看法不對,不應如是觀,應該說此人因貪欲已盡、瞋恚已盡、愚癡已盡,因此才樂於無欲。

    世尊!假設有人這麼認為:『此賢者因貪求名利,求取供養,因沽名釣譽才樂於遠離。』,這種看法不對,不應如是觀,應該說此人因貪欲已盡、瞋恚已盡、愚癡已盡,因此才樂於遠離。

    世尊!假設有人這麼認為:『此賢者依戒禁取之故,才樂於無諍。』,這種看法不對,不應如是觀,應該說此人因貪欲已盡、瞋恚已盡、愚癡已盡,因此才樂於無諍、樂於愛盡、樂於受盡、樂心不移動。 

    世尊!猶如年輕的後輩沙彌,剛開始成就小根及小戒;然後按部就班具足學根(戒律),成就學根及學戒。若有比丘仍處於有學之地(初果至三果),他求願能抵達無上安隱涅槃者,於是他成就學根及學戒;後來,他果真諸漏已盡而得無漏,已臻心解脫、慧解脫,於當生中自知、自覺,自作證成就遊:『此生已是歷劫生死的終點站,我已臻最高的梵行,我該修的功課都已完成,我不會再有下一生了,我很清楚知道我已解脫。』。這名比丘,可以說已成就無學根及無學戒。

    這名已臻解脫成就的比丘,如果他的眼睛對上了極具誘惑的美色時,也都不可能再令這名比丘失去心解脫、慧解脫,貪欲執著再也不能掌控、抓取、桎梏其心,他已善制根門守持戒律,心心念念只會觀照興衰法【譯註:生滅法,緣起緣滅】。其餘如耳知聲、鼻知香、舌知味、身知觸、意知法等諸根、塵、識,也都是一樣的道理。

    世尊!這就好比離某村落不遠處有一座大石山,此山不破、不缺、不脆,堅住密實,不空合一。假設從東方有狂風暴雨襲來,也不能令其搖晃,不能令其撼動轉移;不管是從南方、西方、北方襲來的狂風暴雨,也都一樣。」 

    二十億尊者接著說了以下的偈頌: 

「樂在無欲,心存遠離;喜於無諍,受盡欣悅;亦樂受盡,心不移動。 
 得知如真,從是心解;得心解已,比丘息根;作已不觀,無所求作。 
 
猶如石山,風不能動;色聲香味,身觸亦然;愛不愛法,不能動心。」

    二十億尊者已於佛前如實報告完他證得究竟智之後,便從座位起身,跪地稽首頂禮佛足,起身繞佛三匝後而離去。 

    就在二十億尊者離去後不久,世尊對諸比丘說:「諸比丘!當你們來跟我報告已證得解脫究竟智的時候,都應如二十億耳一樣,不自誇、不張狂,不貶抑他人抬高自己,能清楚說明甚麼是究竟解脫,千萬不要令增上慢的大愚痴給纏縛,跑到我的面前誇說證得究竟智,但事實上根本不是那麼一回事,結果徒勞無功,空歡喜一場。」 

    當佛陀說完後,在場的諸比丘都心生歡喜,並依法奉行。 

原文/

中阿含123/沙門二十億經
  我聞如是: 
  一時,佛遊舍衛國,在勝林給孤獨園。 
  爾時,尊者沙門二十億亦遊舍衛國,在闇林中,前夜、後夜學習不眠,精勤正住,修習道品。 
  於是,尊者沙門二十億安靜獨住,宴坐思惟,心作是念: 
  「若有世尊弟子精勤學習正法律者,我為第一,然,諸漏心不得解脫,我父母家極大富樂,多有錢財,我今寧可捨戒罷道,行欲布施,修諸福業耶?」 
  爾時,世尊以他心智知尊者沙門二十億心之所念,便告一比丘: 
  「汝往至彼,呼沙門二十億來。」 
  於是,一比丘白曰: 
  「唯然。」即從坐起,稽首禮足,遶三匝而去,往至尊者沙門二十億所而語彼曰: 
  「世尊呼汝。」 
  尊者沙門二十億聞比丘語,即詣佛所,稽首作禮,卻坐一面。 
  世尊告曰: 
  「沙門!汝實安靜獨住,宴坐思惟,心作是念:『若有世尊弟子精勤學習正法律者,我為第一,然諸漏心不得解脫,我父母家極大富樂,多有錢財,我今寧可捨戒罷道,行欲布施,修諸福業耶?』」 
  彼時,尊者沙門二十億羞耻()()愧,則無無畏:「世尊知我心之所念。」叉手向佛,白曰:「實爾。」 
  世尊告曰:「沙門!我今問汝,隨所解答。 
  於意云何?汝在家時善調彈琴,琴隨歌音,歌隨琴音耶?」 
  尊者沙門二十億白曰:「如是,世尊!」 
  世尊復問: 
  「於意云何?若彈琴絃急,為有和音可愛樂耶?」 
  沙門答曰:「不也,世尊!」 
  世尊復問: 
  「於意云何?若彈琴絃緩,為有和音可愛樂耶?」 
  沙門答曰:「不也,世尊!」 
  世尊復問: 
  「於意云何?若彈琴調絃不急不緩,適得其中,為有和音可愛樂耶?」 
  沙門答曰:「如是,世尊!」 
  世尊告曰:「如是,沙門!極大精進,令心調亂;不極精進,令心懈怠,是故,汝當分別此時,觀察此相,莫得放逸。」 
  爾時,尊者沙門二十億聞佛所說,善受善持,即從坐起,稽首佛足,繞三匝而去。 
  受佛彈琴喻教,在遠離獨住,心無放逸,修行精勤。 
  彼在遠離獨住,心無放逸,修行精勤已,族姓子所為,剃除鬚髮,著袈裟衣,至信捨家無家學道者,唯無上梵行訖,於現法中自知、自覺,自作證成就遊:「生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有。」知如真。 
  尊者沙門二十億知法已,至得阿羅訶。 
  彼時,尊者沙門二十億得阿羅訶已,而作是念: 
  「今正是時,我寧可往詣世尊所,說得究竟智耶?」 
  於是,尊者沙門二十億往詣佛所,稽首作禮,卻坐一面,白曰: 
  「世尊!若有比丘得無所著,諸漏已盡,梵行已立,所作已辦,重擔已捨,有結已解,自得善義,正知解脫者,彼於爾時,樂此六處:樂於無欲、樂於遠離、樂於無諍、樂於愛盡、樂於受盡、樂心不移動。 
  世尊!或有一人而作是念:『此賢者以依信故,樂於無欲。』者,不應如是觀,但欲盡、恚盡、癡盡,是樂於無欲。 
  世尊!或有一人而作是念:『此賢者以貪利稱譽求供養故,樂於遠離。』者,不應如是觀,但欲盡、恚盡、癡盡,是樂於遠離。 
  世尊!或有一人而作是念:『此賢者以依戒故,樂於無諍。』者,不應如是觀,但欲盡、恚盡、癡盡,是樂於無諍、樂於愛盡、樂於受盡、樂心不移動。 
  世尊!若有比丘得無所著,諸漏已盡,梵行已立,所作已辦,重擔已捨,有結已解,自得善義,正智正解脫者,彼於爾時,樂此六處。 
  世尊!若有比丘學未得意,求願無上安隱涅槃者,彼於爾時,成就學根及學戒,彼於後時,諸漏已盡而得無漏,心解脫、慧解脫,於現法中自知、自覺,自作證成就遊:『生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有。』知如真者,彼於爾時,成就無學根及無學戒。世尊!猶幼少童子,彼於爾時,成就小根及小戒。彼於後時,具足學根者,彼於爾時,成就學根及學戒。如是,世尊!若有比丘學未得意,求願無上安隱涅槃者,彼於爾時,成就學根及學戒,彼於後時,諸漏已盡而得無漏,心解脫、慧解脫,於現法中自知、自覺,自作證成就遊:『生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有。』知如真者,彼於爾時,成就無學根及無學戒。 
  彼若有眼所知色與對眼者,不能令失此心解脫、慧解脫,心在內住,善制守持,觀興衰法。若有耳所知聲、鼻所知香、舌所知味、身所知觸、意所知法與對意者,不能令失此心解脫、慧解脫,心在內住,善制守持,觀興衰法。世尊!猶去村不遠有大石山,不破不缺不脆,堅住不空合一,若東方有大風雨來,不能令搖,不動轉移,亦非東方風移至南方;若南方有大風雨來,不能令搖,不動轉移,亦非南方風移至西方;若西方有大風雨來,不能令搖,不動轉移,亦非西方風移至北方;若北方有大風雨來,不能令搖,不動轉移,亦非北方風移至諸方。如是,彼若有眼所知色與對眼者,不能令失此心解脫、慧解脫,心在內住,善制守持,觀興衰法。若有耳所知聲、鼻所知香、舌所知味、身所知觸、意所知法與對意者,不能令失此心解脫、慧解脫,心在內住,善制守護,觀興衰法。」 
  於是,尊者沙門二十億說此頌曰: 
  「樂在無欲,心存遠離,喜於無諍,受盡欣悅,亦樂受盡,心不移動。 
   得知如真,從是心解,得心解已,比丘息根,作已不觀,無所求作。 
   猶如石山,風不能動,色聲香味,身觸亦然,愛不愛法,不能動心。」 
  尊者沙門二十億於佛前說得究竟智已,即從坐起,稽首佛足,繞三匝而去。 
  爾時,世尊[]尊者沙門二十億去後不久,告諸比丘: 
  「諸族姓子!應如是來於我前說得究竟智,如沙門二十億來於我前說得究竟智:不自譽、不慢他,說義現法隨諸處也,莫令如癡增上慢所纏,來於我前說得究竟智,彼不得義,但大煩勞。沙門二十億來於我前說得究竟智,不自譽、不慢他,說義現法隨諸處也。」 
  佛說如是,彼諸比丘聞佛所說,歡喜奉行。 

 

巴利語經文 
AN.6.55/ 1. Soṇasuttaṃ 
   55. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati gijjhakūṭe pabbate. Tena kho pana samayena āyasmā soṇo rājagahe viharati sītavanasmiṃ. Atha kho āyasmato soṇassa rahogatassa paṭisallīnassa evaṃ cetaso parivitakko udapādi– “ye kho keci bhagavato sāvakā āraddhavīriyā viharanti, ahaṃ tesaṃ aññataro. Atha ca pana me na anupādāya āsavehi cittaṃ vimuccati, saṃvijjanti kho pana me kule bhogā, sakkā bhogā ca bhuñjituṃ puññāni ca kātuṃ. Yaṃnūnāhaṃ sikkhaṃ paccakkhāya hīnāyāvattitvā bhoge ca bhuñjeyyaṃ puññāni ca kareyyan”ti. 
   Atha kho bhagavā āyasmato soṇassa cetasā cetoparivitakkamaññāya– seyyathāpi nāma balavā puriso sammiñjitaṃ vā bāhaṃ pasāreyya, pasāritaṃ vā bāhaṃ sammiñjeyya, evamevaṃ kho– gijjhakūṭe pabbate antarahito sītavane āyasmato soṇassa sammukhe pāturahosi. Nisīdi bhagavā paññatte āsane. Āyasmāpi kho soṇo bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho āyasmantaṃ soṇaṃ bhagavā etadavoca– 
   “Nanu te, soṇa, rahogatassa paṭisallīnassa evaṃ cetaso parivitakko udapādi– ‘ye kho keci bhagavato sāvakā āraddhavīriyā viharanti, ahaṃ tesaṃ aññataro. Atha ca pana me na anupādāya āsavehi cittaṃ vimuccati, saṃvijjanti kho pana me kule bhogā, sakkā bhogā ca bhuñjituṃ puññāni ca kātuṃ. Yaṃnūnāhaṃ sikkhaṃ paccakkhāya hīnāyāvattitvā bhoge ca bhuñjeyyaṃ puññāni ca kareyyan’”ti? “Evaṃ, bhante”. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, soṇa, kusalo tvaṃ pubbe agāriyabhūto vīṇāya tantissare”ti? “Evaṃ, bhante”. “Taṃ kiṃ maññasi, soṇa, yadā te vīṇāya tantiyo accāyatā honti, api nu te vīṇā tasmiṃ samaye saravatī vā hoti kammaññā vā”ti? “No hetaṃ, bhante”. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, soṇa, yadā te vīṇāya tantiyo atisithilā honti, api nu te vīṇā tasmiṃ samaye saravatī vā hoti kammaññā vā”ti? “No hetaṃ, bhante”. 
   “Yadā pana te, soṇa, vīṇāya tantiyo na accāyatā honti nātisithilā same guṇe patiṭṭhitā, api nu te vīṇā tasmiṃ samaye saravatī vā hoti kammaññā vā”ti? “Evaṃ, bhante”. 
   “Evamevaṃ kho, soṇa, accāraddhavīriyaṃ uddhaccāya saṃvattati, atisithilavīriyaṃ kosajjāya saṃvattati. Tasmātiha tvaṃ, soṇa, vīriyasamathaṃ adhiṭṭhahaṃ, indriyānañca samataṃ paṭivijjha, tattha ca nimittaṃ gaṇhāhī”ti. “Evaṃ, bhante”ti kho āyasmā soṇo bhagavato paccassosi. Atha kho bhagavā āyasmantaṃ soṇaṃ iminā ovādena ovaditvā– seyyathāpi nāma balavā puriso samiñjitaṃ vā bāhaṃ pasāreyya, pasāritaṃ vā bāhaṃ samiñjeyya, evamevaṃ kho– sītavane antarahito gijjhakūṭe pabbate pāturahosi. 
   Atha kho āyasmā soṇo aparena samayena vīriyasamathaṃ adhiṭṭhāsi, indriyānañca samataṃ paṭivijjhi, tattha ca nimittaṃ aggahesi. Atha kho āyasmā soṇo eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto nacirasseva– yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anāgāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ– brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi. “Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā”ti abbhaññāsi. Aññataro ca panāyasmā soṇo arahataṃ ahosi. 
   Atha kho āyasmato soṇassa arahattappattassa etadahosi– “yaṃnūnāhaṃ yena bhagavā tenupasaṅkameyyaṃ; upasaṅkamitvā bhagavato santike aññaṃ byākareyyan”ti. Atha kho āyasmā soṇo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā soṇo bhagavantaṃ etadavoca– 
   “Yo so, bhante, bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo vusitavā katakaraṇīyo ohitabhāro anuppattasadattho parikkhīṇabhavasaṃyojano sammadaññāvimutto, so cha ṭhānāni adhimutto hoti– nekkhammādhimutto hoti, pavivekādhimutto hoti, abyāpajjādhimutto hoti, taṇhākkhayādhimutto hoti, upādānakkhayādhimutto hoti, asammohādhimutto hoti. 
   “Siyā kho pana, bhante, idhekaccassa āyasmato evamassa– ‘kevalaṃsaddhāmattakaṃ nūna ayamāyasmā nissāya nekkhammādhimutto’ti Na kho panetaṃ, bhante, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Khīṇāsavo, bhante, bhikkhu vusitavā katakaraṇīyo karaṇīyaṃ attano asamanupassanto katassa vā paṭicayaṃ khayā rāgassa vītarāgattā nekkhammādhimutto hoti, khayā dosassa vītadosattā nekkhammādhimutto hoti, khayā mohassa vītamohattā nekkhammādhimutto hoti. 
   “Siyā kho pana, bhante, idhekaccassa āyasmato evamassa– ‘lābhasakkārasilokaṃ nūna ayamāyasmā nikāmayamāno pavivekādhimutto’ti. Na kho panetaṃ, bhante, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Khīṇāsavo, bhante, bhikkhu vusitavā katakaraṇīyo karaṇīyaṃ attano asamanupassanto katassa vā paṭicayaṃ khayā rāgassa vītarāgattā pavivekādhimutto hoti, khayā dosassa vītadosattā pavivekādhimutto hoti, khayā mohassa vītamohattā pavivekādhimutto hoti. 
   “Siyā kho pana, bhante, idhekaccassa āyasmato evamassa– ‘sīlabbataparāmāsaṃ nūna ayamāyasmā sārato paccāgacchanto abyāpajjādhimutto’ti. Na kho panetaṃ, bhante, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Khīṇāsavo, bhante, bhikkhu vusitavā katakaraṇīyo karaṇīyaṃ attano asamanupassanto katassa vā paṭicayaṃ khayā rāgassa vītarāgattā abyāpajjādhimutto hoti, khayā dosassa vītadosattā abyāpajjādhimutto hoti, khayā mohassa vītamohattā abyāpajjādhimutto hoti. 
   “Khayā rāgassa vītarāgattā taṇhākkhayādhimutto hoti, khayā dosassa vītadosattā taṇhākkhayādhimutto hoti, khayā mohassa vītamohattā taṇhākkhayādhimutto hoti. 
   “Khayā rāgassa vītarāgattā upādānakkhayādhimutto hoti, khayā dosassa vītadosattā upādānakkhayādhimutto hoti, khayā mohassa vītamohattā upādānakkhayādhimutto hoti. 
   “Khayā rāgassa vītarāgattā asammohādhimutto hoti, khayā dosassa vītadosattā asammohādhimutto hoti, khayā mohassa vītamohattā asammohādhimutto hoti. 
   “Evaṃ sammā vimuttacittassa, bhante, bhikkhuno bhusā cepi cakkhuviññeyyā rūpā cakkhussa āpāthaṃ āgacchanti, nevassa cittaṃ pariyādiyanti. Amissīkatamevassa cittaṃ hoti ṭhitaṃ āneñjappattaṃ vayañcassānupassati Bhusā cepi sotaviññeyyā saddā …pe… ghānaviññeyyā gandhā… jivhāviññeyyā rasā… kāyaviññeyyā phoṭṭhabbā… manoviññeyyā dhammā manassa āpāthaṃ āgacchanti, nevassa cittaṃ pariyādiyanti. Amissīkatamevassa cittaṃ hoti ṭhitaṃ āneñjappattaṃ vayañcassānupassati. Seyyathāpi, bhante, selo pabbato acchiddo asusiro ekagghano. Atha puratthimāya cepi disāya āgaccheyya bhusā vātavuṭṭhi neva naṃ saṅkampeyya na sampakampeyya na sampavedheyya, atha pacchimāya cepi disāya āgaccheyya bhusā vātavuṭṭhi …pe… atha uttarāya cepi disāya āgaccheyya bhusā vātavuṭṭhi… atha dakkhiṇāya cepi disāya āgaccheyya bhusā vātavuṭṭhi neva naṃ saṅkampeyya na sampakampeyya na sampavedheyya; evamevaṃ kho, bhante, evaṃ sammāvimuttacittassa bhikkhuno bhusā cepi cakkhuviññeyyā rūpā cakkhussa āpāthaṃ āgacchanti, nevassa cittaṃ pariyādiyanti. Amissīkatamevassa cittaṃ hoti ṭhitaṃ āneñjappattaṃ vayañcassānupassati. Bhusā cepi sotaviññeyyā saddā …pe… ghānaviññeyyā gandhā… jivhāviññeyyā rasā… kāyaviññeyyā phoṭṭhabbā… manoviññeyyā dhammā manassa āpāthaṃ āgacchanti, nevassa cittaṃ pariyādiyanti. Amissīkatamevassa cittaṃ hoti ṭhitaṃ āneñjappattaṃ vayañcassānupassatī”ti. 
   “Nekkhammaṃ adhimuttassa, pavivekañca cetaso; 
   Abyāpajjādhimuttassa, upādānakkhayassa ca. 
   “Taṇhākkhayādhimuttassa asammohañca cetaso; 
   Disvā āyatanuppādaṃ, sammā cittaṃ vimuccati.
   “Tassa sammā vimuttassa, santacittassa bhikkhuno; 
   Katassa paṭicayo natthi, karaṇīyaṃ na vijjati. 
   “Selo yathā ekagghano, vātena na samīrati. 
   Evaṃ rūpā rasā saddā, gandhā phassā ca kevalā. 
   “Iṭṭhā dhammā aniṭṭhā ca, nappavedhenti tādino; 
   Ṭhitaṃ cittaṃ vippamuttaṃ, vayañcassānupassatī”ti. Paṭhamaṃ.