本經與巴利聖典《增支部》第3經第61篇《傷歌邏經》—《Saṅgāravasuttaṃ》的內容完全相同。

    有人批評阿羅漢是自了漢,殊不知已犯下嚴重的謗法、謗僧的惡業。本經中的主角傷歌邏也曾認為佛陀的弟子雖追尋解脫之道,但畢竟都只是自己解脫,於他人無益;佛陀在本經中糾正他錯誤的觀念,並說明佛弟子解脫之後,都會秉持慈悲心,繼續教導他人,協助他人斷除煩惱,達到解脫,豈能說阿羅漢只能自利?

    又佛陀在本經中公開許多神秘的神通現象,其中如他心通,佛陀便提到產生他心通的因緣有很多的可能,有的是靠觀察「觸機」(徵兆、預兆、或對方的言行)來占卜對方的心念;有的是靠外在天神或非人鬼神的告知來感知對方的心念;當然也有靠禪定開發出的他心通。

    其實現今仍有許多高人具備上開前二種他心通,例如有少數很厲害的算命師或通靈人,傳聞就是靠鬼神在旁邊傳達訊息,即俗稱的「耳報法」。

選譯自《中阿含經》第143/《傷歌邏經

喬正一白話譯於西元2018/3/1農曆114日布薩八關齋戒日

    我是這樣聽聞的: 

    曾有一次,佛陀在古印度的舍衛國行腳遊方,並暫時住在勝林給孤獨園林裡。 

    當時,有一位名叫傷歌邏的年輕人在中午過後於給孤獨園林外閒晃,沒多久他走進園林內,來到佛陀的面前,他與佛陀彼此禮貌性問候,然後坐在一旁。

    年輕人開口說:「瞿曇!我有問題想要請教您,請您賜教。」 

    世尊說:「年輕人!有甚麼問題儘管提出來吧,我知無不言。」 

    於是,傷歌邏便問:「瞿曇!有一些祭司如法行乞財物,或自作祭祀禮拜,或教他人祭祀禮拜。瞿曇!這些祭司不管是自行祭祀禮拜,或教他人祭祀禮拜,他們都將因獻祭而獲得無量的功德,使無數的人因此得福。

    但是,沙門瞿曇的弟子,不論其出身為何,都剃除鬚髮,穿著袈裟衣,至信、捨家、無家、學道,自調御(自律嚴謹),自息止(身心平靜),自滅訖(導向解脫),我覺得沙門瞿曇的弟子這樣的修行,都只是自利的自了漢,並不能利他,不能給眾生帶來無量的幸福。」 

    當時阿難尊者站在佛陀的身後手執拂扇侍奉佛陀,他聽到這個年輕人的問題,便問道:「年輕人!我反問你,你覺得這兩種修行,哪一種最究竟、最好、最殊勝?」

    傷歌邏回答:「阿難!沙門瞿曇及阿難我都恭敬、尊重、奉祠。」 

    阿難尊者又問:「年輕人!你這是答非所問喔。我不是在問你恭敬、尊重、奉祠誰,我是問你:這兩種修行,哪一種最究竟、最好、最殊勝?」 

    但傷歌邏還是回答他對沙門瞿曇及阿難都很恭敬、尊重、奉祠。

    阿難尊者重複同樣的問題三次。 

    而傷歌邏也同樣三次都答非所問。 

    這時,世尊心想:「這個年輕的傷歌邏已經被阿難的問題給逼到沒有退路了,我應該出手幫助這個年輕人。」 

    於是,世尊說:「年輕人!今天國王及群臣召開會議的時候,都在討論甚麼事?他們為什麼要召開會議?」 

     傷歌邏回答:「瞿曇!國王及群臣都在討論:『為什麼以前沙門瞿曇訂立的戒律比較少,而得道(有神通)的比丘人數很多?反觀如今,沙門瞿曇規定的戒律多了起來,可是,得道(有神通)的比丘人數反而比較少?』瞿曇!他們是在討論這件事。」 

    世尊說:「年輕人!我現在問你,你就你所知回答。

    假設有一個修行人,依八正道按部就班地修行,最後他斷盡了一切的煩惱,已臻心解脫、慧解脫的成就,自知、自覺:『此生已是歷劫生死的最後一站,已臻最高、最圓滿的梵行,該修的功課都已完成,已經不會有下一生了,我確知自己已解脫。』

    然後,這個已經解脫的修行人將他的修行方法及心得都傳授給其他人,並邀其他人一起來修行;而其他人依法奉行之後也都一一達到解脫,接著也傳法給其他的人,就這樣一個度化一個,一傳十、十傳百、百傳千.....如是依序展轉度化了無量百千的人,年輕人,這個時候你還會覺得我的弟子都只是一些只能自利而不能利他的自了漢嗎?」 

    傷歌邏回答:「瞿曇!如果照沙門瞿曇所說的情形,那麼沙門瞿曇的弟子都不是只能自利而不能利他的自了漢。」 

    世尊又對傷歌邏說:「有三種神通,分別是:如意神足通、他心通、教訓(教誡)神通。

    什麼是如意神足通?假設有一個修行人,他修得很好,開發出大神通,有大威德,有大福祐,有大威神,他能隨心所欲變化自在,比如:他能分身,將一個身軀變出眾多的分身,或將眾多的分身合而為一;或者現身,或者隱身;或者穿牆透壁,猶如穿越虛空;或者沉沒於地底,猶如潛水;又或者行走於水面,如履平地;又或者於高空之中盤腿結跏趺坐,猶如鳥在空中飛翔一般的自在;又或者以手觸摸天上的日月星辰,或以肉身飛到梵天世界裡。年輕人!以上就是所謂的如意神足通。 

    什麼是他心通呢?假設有一個修行人,能從對方的身體動作或語言、或一些特殊的徵兆(預兆)來占卜感知他人在想甚麼,比如說:『這個人在想這件事,有這個念頭,有這個意思…..。』而且總能精準掌握他人的心思活動,每每分毫不差,且屢試不爽。

    有可能此人不是以他心通感知他人的心念,而是靠外在天神的意念傳達或非人鬼神的耳報聲音來窺知他人的心念,而且這種感應也往往都很精準,分毫不差,屢試不爽。

    也有人不是以上面兩種方法窺知他人的心念,而是以『有尋』、『有伺』的初禪開發出的他心通,來感知、捕捉他人的心念,而這種他心通很精準,總能分毫不差,屢試不爽。

    也有人不是以上面的方法感知他人的心念,而是以『無尋』、『無伺』的二、三、四禪開發出的他心通,來感知、捕捉他人的心念,而這種他心通最精準,總能分毫不差,屢試不爽。比如說,此人能感知對方:『喔!這位賢者不念、不思,此人的心理活動,接下來將直接專注於另一個業處;或進入另一個禪境。』這種由二、三、四禪所開發出的神通很厲害,同時具有宿命通的功能,能窺知對方的過去際遇,也能察知對方現在的狀況或處境,甚至能預知未來將發生的事,能知對方的『心』及『心所有法』。年輕人!以上就是所謂的『他心通』。 

    年輕人!什麼是教誡神通?假設有一個修行人依八正道按部就班地修行,最後他斷盡了一切的煩惱,已臻心解脫、慧解脫的成就,自知、自覺:『此生已是歷劫生死的最後一站,已臻最高、最圓滿的梵行,該修的功課都已完成,已經不會有下一生了,他確知自己已解脫。』

    然後,這個已經解脫的修行人將他的修行方法及心得都傳授給其他人,並邀其他人一起來修行;而其他人依法奉行之後也都一一達到解脫,接著也傳法給其他的人,就這樣一個度化一個,一傳十、十傳百、百傳千.....如是依序展轉度化了無量百千的人。

    年輕人!這就是所謂的『教誡神通』。你覺得,這三種神通,哪一種最厲害、最好、最殊勝?」 

    傷歌邏回答:「瞿曇!我覺得前二種神通,雖然都很不可思議,但是這兩神通也只有這個有神通的人才能發揮運用,並不能連帶使其他人也產生神通,對別人的影響與幫助都不大,因此對我而言就像魔術或幻術一樣,沒有什麼意義;唯有第三種教誡神通,它不僅能使自己解脫煩惱(自利),也能使他人解脫(利他),所以我覺得第三種教誡神通最厲害、最好、最殊勝。」 

    世尊又問傷歌邏:「以上三種神通,你會稱歎哪一種神通呢?」 

    傷歌邏回答:「瞿曇!應該說我會稱讚沙門瞿曇,因為沙門瞿曇有大如意神足,有大威德,有大福祐,有大威神,心得自在,……乃至可肉身飛至梵天;沙門瞿曇有他心通,能知悉一切眾生的心念;沙門瞿曇能教導滅苦解脫之道,只要依法奉行,便能斷盡一切的煩惱,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:『此生已是歷劫生死的最後一站,已臻最高、最圓滿的梵行,該修的功課都已完成,已經不會有下一生了,我確知自己已解脫。』沙門瞿曇能為他人說法,其他得道的人也能依序展轉將『法』傳給無量百千的眾生,因此,我會稱歎沙門瞿曇。」 

    世尊說:「年輕人!你已經明白我的意思了。你當如是善受、善持,因為我所說的法義,都是你應當學習的法。」 

    這時,傷歌邏對佛說:「世尊!我已知;善逝!我已解。世尊!從今起,我願自歸於佛、法及比丘眾,唯願世尊接受我為在家弟子!從今日起,我將終生自歸依於三寶,直到我生命結束的那一天。」 

    年輕人傷歌邏、阿難尊者及在場的諸比丘聽聞佛陀所說的法,都心生歡喜,並依法奉行。  

原文/

中阿含143/傷歌邏經
  我聞如是: 
  一時,佛遊舍衛國,在勝林給孤獨園。 
  爾時,傷歌邏摩納中後彷徉,往詣佛所,共相問訊,卻坐一面,白曰: 
  「瞿曇!我欲有所問,聽乃敢陳。」 
  世尊告曰: 
  「摩納!若有疑者,恣汝所問。」 
  傷歌邏摩納即便問曰: 
  「瞿曇!梵志如法行乞財物,或自作齋,或教作齋。瞿曇!若自作齋,教作齋者,彼一切行無量福跡,以因齋故。沙門瞿曇弟子隨族剃除鬚髮,著袈裟衣,至信捨家無家學道,自調御,自息止,自滅訖,如是,沙門瞿曇弟子隨族行一福跡,不行無量福跡,因學道故。」 
  爾時,尊者阿難執拂侍佛,於是,尊者阿難問曰: 
  「摩納!此二道跡,何者最上、最妙、最勝耶?」 
  傷歌邏摩納語曰: 
  「阿難!沙門瞿曇及阿難我俱恭敬、尊重、奉祠。」 
  尊者阿難復語曰: 
  「摩納!我不問汝恭敬、尊重、奉祠誰,我但問汝此二道跡,何者最上、最妙、最勝耶?」 
  尊者阿難至再三問曰: 
  「摩納!此二道跡,何者最上、最妙、最勝耶?」 
  傷歌邏摩納亦再三語曰: 
  「阿難!沙門瞿曇及阿難我俱恭敬、尊重、奉祠。」 
  尊者阿難復語曰: 
  「摩納!我不問汝恭敬、尊重、奉祠誰,我但問汝此二道跡,何者最上、最妙、最勝耶?」 
  於是,世尊便作是念: 
  「此傷歌邏摩納為阿難所屈,我寧可救彼。」 
  世尊知已,告曰: 
  「摩納!昔日王及群臣普集大會,共論何事?以何事故共集會耶?」 
  傷歌邏摩納答曰: 
  「瞿曇!昔日王及群臣普集大會,共論如此事:『何因何緣,昔沙門瞿曇施設少戒,然,諸比丘多得道者?何因何緣,今沙門瞿曇施設多戒,然,諸比丘少得道耶?』瞿曇!昔日王及群臣普集大會,共論此事,以此事故共集會耳。」 
  爾時,世尊告曰: 
  「摩納!我今問汝,隨所解答。於意云何?若使有一沙門梵志自行如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:『生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。』彼為他說:『我自行如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:「生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。」汝等共來亦自行如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:「生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。」』彼亦自行如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:『生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。』彼為他說,他為他說,如是,展轉無量百千,於摩納意云何?我弟子隨族剃除鬚髮,著袈裟衣,至信捨家無家學道,行一福跡,不行無量福跡,因學道故耶?」 
  傷歌邏摩納答曰: 
  「瞿曇!如我解沙門瞿曇所說義,彼沙門瞿曇弟子隨族剃除鬚髮,著袈裟衣,至信捨家無家學道,行無量福跡,不行一福跡,因學道故。」 
  世尊復告傷歌邏曰: 
  「有三示現:如意足示現、占念示現、教訓示現。摩納!云何如意足示現?有一沙門梵志,有大如意足,有大威德,有大福祐,有大威神,於如意足心得自在,行無量如意足之功德,謂:分一為眾,合眾為一,一則住一,有知有見,不礙石壁,猶如行空,沒地如水,{}[]水如地,結{}[]趺坐,上昇虛空,猶如鳥翔,今此日月有大如意足,有大威德,有大福祐,有大威神,以手捫摸,身至梵天。摩納!是謂:如意足示現。 
  摩納!云何占念示現?有一沙門梵志,以他相占他意:『有是意,如是意,實有是意。』無量占、不少占,彼一切真諦而無有虛設。不以他相占他意者,但以聞天聲及非人聲而占他意:『有是意,如是意,實有是意。』無量占、不少占,彼一切真諦而無有虛設。不以他相占他意,亦不聞天聲及非人聲占他意者,但以他念、他思、他說,聞聲已,占他意:『有是意,如是意,實有是意。』無量占、不少占,彼一切真諦而無有虛設。不以他相占他意,亦不以聞天聲及非人聲占他意,亦不以他念、他思、他說,聞聲已,占他意者,但以見他入無覺、無觀定,見已,作是念:『如此賢者不念、不思,如意所願,彼賢者從此定寤,如是念,彼從此定寤即如是、如是念。』彼亦占過去,亦占未來,亦占現在,久所作、久所說,亦占安靜處、住安靜處,亦占至心、心所有法。摩納!是謂:占念示現。 
  摩納!云何教訓示現?有一沙門梵志自行如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:『生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。』彼為他說:『我自行如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:「生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。」汝等共來,亦自行如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:「生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。」』彼亦自行如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:『生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。』彼為他說,他為他說,如是,展轉無量百千。摩納!是謂:教訓示現。此三示現,何者示現最上、最妙、最勝耶?」 
  傷歌邏摩納答曰: 
  「瞿曇!若有沙門、梵志有大如意足,有大威德,有大福祐,有大威神,於如意足心得自在,……乃及身至梵天者,瞿曇!此自作自有,自受其報。瞿曇!於諸示現,此示現大法。瞿曇!若有沙門、梵志以他相占他意,……乃至占心、心所有法者,瞿曇!此亦自作自有,自受其報。瞿曇!於諸示現,此亦示現大法。瞿曇!若有沙門、梵志自行如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:『生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。』彼為他說,他為他說,如是,展轉無量百千者,瞿曇!於三示現,此示現最上、最妙、最勝。」 
  世尊復問傷歌邏曰: 
  「於三示現,稱歎何示現?」 
  傷歌邏摩納答曰: 
  「瞿曇!於三示現,我稱說沙門瞿曇,所以者何?沙門瞿曇有大如意足,有大威德,有大福祐,有大威神,心得自在,……乃及身至梵天;沙門瞿曇以他相占他意,……乃至占心、心所有法;沙門瞿曇示現如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:『生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。』沙門瞿曇為他說,他為他說,如是,展轉無量百千,瞿曇!是故,於三示現,我稱歎沙門瞿曇。」 
  於是,世尊告曰: 
  「摩納!汝善達此論,所以者何?我有大如意足,有大威德,有大福祐,有大威神,於如意足心得自在,……乃及身至梵天;摩納!我以他相占他意,……乃至占心、心所有法;摩納!我自行如是道、如是跡,行此道、行此跡已,諸漏已盡,得無漏,心解脫、慧解脫,自知、自覺,自作證成就遊:『生已盡,梵行已立,所作已辦,不更受有,知如真。』我為他說,他為他說,如是,展轉無量百千。摩納!是故,汝善達此論,汝當如是,善受、善持,所以者何?此所說義,應當如是。」 
  於是,傷歌邏摩納白曰: 
  「世尊!我已知,善逝!我已解。世尊!我今自歸於佛、法及比丘眾,唯願世尊受我為優婆塞!從今日始,終身自歸,乃至命盡。」 
  佛說如是,傷歌邏摩納、尊者阿難及諸比丘聞佛所{}[],歡喜奉行。

巴利語經文

AN.3.61(另版AN.3.60)/ 10. Saṅgāravasuttaṃ 
   61. Atha kho saṅgāravo brāhmaṇo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho saṅgāravo brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca– “mayamassu, bho gotama, brāhmaṇā nāma. Yaññaṃ yajāmapi yajāpemapi. Tatra, bho gotama, yo ceva yajati yo ca yajāpeti sabbe te anekasārīrikaṃ puññappaṭipadaṃ paṭipannā honti, yadidaṃ yaññādhikaraṇaṃ. Yo panāyaṃ, bho gotama, yassa vā tassa vā kulā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito ekamattānaṃ dameti, ekamattānaṃ sameti, ekamattānaṃ parinibbāpeti, evamassāyaṃ ekasārīrikaṃ puññappaṭipadaṃ paṭipanno hoti, yadidaṃ pabbajjādhikaraṇan”ti. 
   “Tena hi, brāhmaṇa, taññevettha paṭipucchissāmi. Yathā te khameyya tathā naṃ byākareyyāsi. Taṃ kiṃ maññasi, brāhmaṇa, idha tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā. So evamāha– ‘ethāyaṃ maggo ayaṃ paṭipadā yathāpaṭipanno ahaṃ anuttaraṃ brahmacariyogadhaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedemi; etha, tumhepi tathā paṭipajjatha, yathāpaṭipannā tumhepi anuttaraṃ brahmacariyogadhaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti. Iti ayañceva satthā dhammaṃ deseti, pare ca tathatthāya paṭipajjanti, tāni kho pana honti anekānipi satāni anekānipi sahassāni anekānipi satasahassāni. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, brāhmaṇa, iccāyaṃ evaṃ sante ekasārīrikā vā puññappaṭipadā hoti anekasārīrikā vā, yadidaṃ pabbajjādhikaraṇan”ti? “Iccāyampi, bho gotama, evaṃ sante anekasārīrikā puññappaṭipadā hoti, yadidaṃ pabbajjādhikaraṇan”ti.
   Evaṃ vutte āyasmā ānando saṅgāravaṃ brāhmaṇaṃ etadavoca– “imāsaṃ te, brāhmaṇa, dvinnaṃ paṭipadānaṃ katamā paṭipadā khamati appatthatarā ca appasamārambhatarā ca mahapphalatarā ca mahānisaṃsatarā cā”ti? Evaṃ vutte saṅgāravo brāhmaṇo āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca – “seyyathāpi bhavaṃ gotamo bhavaṃ cānando. Ete me pujjā, ete me pāsaṃsā”ti. 
   Dutiyampi kho āyasmā ānando saṅgāravaṃ brāhmaṇaṃ etadavoca – “na kho tyāhaṃ, brāhmaṇa, evaṃ pucchāmi– ‘ke vā te pujjā ke vā te pāsaṃsā’ti? Evaṃ kho tyāhaṃ, brāhmaṇa, pucchāmi– ‘imāsaṃ te, brāhmaṇa, dvinnaṃ paṭipadānaṃ katamā paṭipadā khamati appatthatarā ca appasamārambhatarā ca mahapphalatarā ca mahānisaṃsatarā cā’”ti? Dutiyampi kho saṅgāravo brāhmaṇo āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca– “seyyathāpi bhavaṃ gotamo bhavaṃ cānando. Ete me pujjā, ete me pāsaṃsā”ti. 
   Tatiyampi kho āyasmā ānando saṅgāravaṃ brāhmaṇaṃ etadavoca – “na kho tyāhaṃ, brāhmaṇa, evaṃ pucchāmi– ‘ke vā te pujjā ke vā te pāsaṃsā’ti? Evaṃ kho tyāhaṃ, brāhmaṇa, pucchāmi– ‘imāsaṃ te, brāhmaṇa, dvinnaṃ paṭipadānaṃ katamā paṭipadā khamati appatthatarā ca appasamārambhatarā ca mahapphalatarā ca mahānisaṃsatarā cā’”ti? Tatiyampi kho saṅgāravo brāhmaṇo āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca– “seyyathāpi bhavaṃ gotamo bhavaṃ cānando. Ete me pujjā, ete me pāsaṃsā”ti. 
   Atha kho bhagavato etadahosi– “yāva tatiyampi kho saṅgāravo brāhmaṇo ānandena sahadhammikaṃ pañhaṃ puṭṭho saṃsādeti no vissajjeti. Yaṃnūnāhaṃ parimoceyyan”ti. Atha kho bhagavā saṅgāravaṃ brāhmaṇaṃ etadavoca– “kā nvajja, brāhmaṇa, rājantepure rājapurisānaṃ sannisinnānaṃ sannipatitānaṃ antarākathā udapādī”ti? “Ayaṃ khvajja, bho gotama, rājantepure rājapurisānaṃ sannisinnānaṃ sannipatitānaṃ antarākathā udapādi– ‘pubbe sudaṃ appatarā ceva bhikkhū ahesuṃ bahutarā ca uttari manussadhammā iddhipāṭihāriyaṃ dassesuṃ; etarahi pana bahutarā ceva bhikkhū appatarā ca uttari manussadhammā iddhipāṭihāriyaṃ dassentī’ti. Ayaṃ khvajja, bho gotama, rājantepure rājapurisānaṃ sannisinnānaṃ sannipatitānaṃ antarākathā udapādī”ti. 
   “Tīṇi kho imāni, brāhmaṇa, pāṭihāriyāni. Katamāni tīṇi? Iddhipāṭihāriyaṃ, ādesanāpāṭihāriyaṃ anusāsanīpāṭihāriyaṃ. Katamañca, brāhmaṇa, iddhipāṭihāriyaṃ? Idha, brāhmaṇa, ekacco anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti– ‘ekopi hutvā bahudhā hoti, bahudhāpi hutvā eko hoti; āvibhāvaṃ, tirobhāvaṃ; tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamāno gacchati, seyyathāpi ākāse; pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ karoti, seyyathāpi udake; udakepi abhijjamāne gacchati, seyyathāpi pathaviyaṃ; ākāsepi pallaṅkena kamati, seyyathāpi pakkhī sakuṇo; imepi candimasūriye evaṃmahiddhike evaṃmahānubhāve pāṇinā parimasati parimajjati, yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vatteti’. Idaṃ vuccati, brāhmaṇa, iddhipāṭihāriyaṃ 
   “Katamañca, brāhmaṇa, ādesanāpāṭihāriyaṃ? Idha, brāhmaṇa, ekacco nimittena ādisati– ‘evampi te mano, itthampi te mano, itipi te cittan’ti. So bahuṃ cepi ādisati tatheva taṃ hoti, no aññathā. 
   “Idha pana, brāhmaṇa, ekacco na heva kho nimittena ādisati api ca kho manussānaṃ vā amanussānaṃ vā devatānaṃ vā saddaṃ sutvā ādisati– ‘evampi te mano, itthampi te mano, itipi te cittan’ti. So bahuṃ cepi ādisati tatheva taṃ hoti, no aññathā. 
   “Idha pana, brāhmaṇa, ekacco na heva kho nimittena ādisati napi manussānaṃ vā amanussānaṃ vā devatānaṃ vā saddaṃ sutvā ādisati, api ca kho vitakkayato vicārayato vitakkavipphārasaddaṃ sutvā ādisati– ‘evampi te mano, itthampi te mano, itipi te cittan’ti. So bahuṃ cepi ādisati tatheva taṃ hoti, no aññathā. 
   “Idha pana, brāhmaṇa, ekacco na heva kho nimittena ādisati, napi manussānaṃ vā amanussānaṃ vā devatānaṃ vā saddaṃ sutvā ādisati, napi vitakkayato vicārayato vitakkavipphārasaddaṃ sutvā ādisati, api ca kho avitakkaṃ avicāraṃ samādhiṃ samāpannassa cetasā ceto paricca pajānāti– ‘yathā imassa bhoto manosaṅkhārā paṇihitā imassa cittassa anantarā amuṃ nāma vitakkaṃ vitakkessatī’ti. So bahuṃ cepi ādisati tatheva taṃ hoti, no aññathā. Idaṃ vuccati, brāhmaṇa, ādesanāpāṭihāriyaṃ. 
   “Katamañca, brāhmaṇa, anusāsanīpāṭihāriyaṃ? Idha, brāhmaṇa ekacco evamanusāsati– ‘evaṃ vitakketha, mā evaṃ vitakkayittha; evaṃ manasi karotha, mā evaṃ manasākattha; idaṃ pajahatha, idaṃ upasampajja viharathā’ti. Idaṃ vuccati, brāhmaṇa, anusāsanīpāṭihāriyaṃ. Imāni kho, brāhmaṇa, tīṇi pāṭihāriyāni. Imesaṃ te, brāhmaṇa, tiṇṇaṃ pāṭihāriyānaṃ katamaṃ pāṭihāriyaṃ khamati abhikkantatarañca paṇītatarañcā”ti? 
   “Tatra, bho gotama, yadidaṃ pāṭihāriyaṃ idhekacco anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti …pe… yāva brāhmalokāpi kāyena vasaṃ vatteti, idaṃ, bho gotama, pāṭihāriyaṃ yova naṃ karoti sova naṃ paṭisaṃvedeti, yova naṃ karoti tasseva taṃ hoti. Idaṃ me, bho gotama, pāṭihāriyaṃ māyāsahadhammarūpaṃ viya khāyati. 
   “Yampidaṃ bho gotama, pāṭihāriyaṃ idhekacco nimittena ādisati– ‘evampi te mano, itthampi te mano, itipi te cittan’ti, so bahuṃ cepi ādisati tatheva taṃ hoti, no aññathā. Idha pana, bho gotama, ekacco na heva kho nimittena ādisati, api ca kho manussānaṃ vā amanussānaṃ vā devatānaṃ vā saddaṃ sutvā ādisati …pe… napi manussānaṃ vā amanussānaṃ vā devatānaṃ vā saddaṃ sutvā ādisati, api ca kho vitakkayato vicārayato vitakkavipphārasaddaṃ sutvā ādisati …pe… napi vitakkayato vicārayato vitakkavipphārasaddaṃ sutvā ādisati, api ca kho avitakkaṃ avicāraṃ samādhiṃ samāpannassa cetasā ceto paricca pajānāti – ‘yathā imassa bhoto manosaṅkhārā paṇihitā imassa cittassa anantarā amhaṃ nāma vitakkaṃ vitakkessatī’ti, so bahuṃ cepi ādisati tatheva taṃ hoti, no aññathā. Idampi, bho gotama, pāṭihāriyaṃ yova naṃ karoti sova naṃ paṭisaṃvedeti, yova naṃ karoti tasseva taṃ hoti. Idampi me, bho gotama, pāṭihāriyaṃ māyāsahadhammarūpaṃ viya khāyati. 
   “Yañca kho idaṃ, bho gotama, pāṭihāriyaṃ idhekacco evaṃ anusāsati– ‘evaṃ vitakketha mā evaṃ vitakkayittha; evaṃ manasi karotha, mā evaṃ manasākattha; idaṃ pajahatha, idaṃ upasampajja viharathā’ti. Idameva, bho gotama, pāṭihāriyaṃ khamati imesaṃ tiṇṇaṃ pāṭihāriyānaṃ abhikkantatarañca paṇītatarañca. 
   “Acchariyaṃ, bho gotama, abbhutaṃ, bho gotama! Yāvasubhāsitamidaṃ bhotā gotamena imehi ca mayaṃ tīhi pāṭihāriyehi samannāgataṃ bhavantaṃ gotamaṃ dhārema. Bhavañhi gotamo anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti …pe… yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vatteti, bhavañhi gotamo avitakkaṃ avicāraṃ samādhiṃ samāpannassa cetasā ceto paricca pajānāti– ‘yathā imassa bhoto manosaṅkhārā paṇihitā imassa cittassa anantarā amuṃ nāma vitakkaṃ vitakkessatī’ti. Bhavañhi gotamo evamanusāsati– ‘evaṃ vitakketha, mā evaṃ vitakkayittha; evaṃ manasi karotha, mā evaṃ manasākattha; idaṃ pajahatha, idaṃ upasampajja viharathā’”ti. 
   “Addhā kho tyāhaṃ, brāhmaṇa, āsajja upanīya vācā bhāsitā; api ca tyāhaṃ byākarissāmi. Ahañhi, brāhmaṇa, anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhomi …pe… yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vattemi. Ahañhi brāhmaṇa, avitakkaṃ avicāraṃ samādhiṃ samāpannassa cetasā ceto paricca pajānāmi– ‘yathā imassa bhoto manosaṅkhārā paṇihitā, imassa cittassa anantarā amuṃ nāma vitakkaṃ vitakkessatī’ti. Ahañhi, brāhmaṇa, evamanusāsāmi– ‘evaṃ vitakketha, mā evaṃ vitakkayittha; evaṃ manasi karotha, mā evaṃ manasākattha; idaṃ pajahatha, idaṃ upasampajja viharathā’”ti. 
   “Atthi pana, bho gotama, añño ekabhikkhupi yo imehi tīhi pāṭihāriyehi samannāgato, aññatra bhotā gotamenā”ti? “Na kho, brāhmaṇa, ekaṃyeva sataṃ na dve satāni na tīṇi satāni na cattāri satāni na pañca satāni, atha kho bhiyyova, ye bhikkhū imehi tīhi pāṭihāriyehi samannāgatā”ti. “Kahaṃ pana, bho gotama, etarahi te bhikkhū viharantī”ti? “Imasmiṃyeva kho, brāhmaṇa, bhikkhusaṅghe”ti. 
   “Abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama! Seyyathāpi bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya– ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti, evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi, dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gatan”ti. Dasamaṃ. 
   Brāhmaṇavaggo paṭhamo. 
   Tassuddānaṃ– 
   Dve brāhmaṇā caññataro, paribbājakena nibbutaṃ; 
   Palokavaccho tikaṇṇo, soṇi saṅgāravena cāti.