本經與巴利聖典《中部》第11經的《Cūḷasīhanādasuttaṃ》內容完全相同。本經的經名是《獅子吼經》,什麼是「獅子吼」?獅子又有萬獸之王之美稱,當獅子發出吼聲時,萬獸都將聞聲喪膽;佛教將正法律比喻成獅子吼,可令一切的天魔外道聞法喪膽。

    本經的重點是:佛教主張修行人應對大師、對「法」、對具足戒德的僧伽與在家人有信心與恭敬,並愛敬同修;然而,外道也是一樣的主張,那麼佛教又有什麼地方比其他外道更優越?

    佛陀在本經中指出:佛教與外道的不同之處在於佛教不偏執於「常見」與「斷滅見」等兩種邊見,並能以四聖諦的邏輯洞悉四種執取(欲取、戒禁取、見取、我執取)的苦、集、滅、染著【味】、過患【患】、出離【出要】;正因如此,佛教的修行人才有可能斷除一切的煩惱,苦邊盡【解脫】,不再有生、老、病、死、憂、悲、苦、惱、及來生。

    也因此,沙門四果【四雙八輩】只出現在如來的僧團中,不會出現在外道的修行團體裡。

SādhuSādhuSādhu

選譯自《中阿含經》第103經《獅子吼經》

喬正一白話譯於西元2016/8/31農曆七月二十九日八關齋戒日

    我是這樣聽聞的:

    有一次,佛陀在古印度的拘樓瘦這個國家遊方,暫時住在城市裡。 

    當時,世尊是這樣告訴諸比丘的:「在如來的僧團中,有第一沙門,有第二、第三、第四沙門,除此之外別無其他的沙門、梵志,也沒有其他外道教義的沙門、梵志。你們都可以在任何地方作如是的正獅子吼。 

    比丘們!如果有外道的修行人來挑戰你們:『諸位!你們是哪裡來的自信敢這樣說?』你們就應該這樣回答:『諸位賢友!因為我們的世尊有「知」、有「見」如來、無所著、等正覺說的四法,就是因此四法之故,我們才敢這樣說。這四法是什麼呢?分別是:我們相信尊師、相信法、相信戒德具足的修行人,並愛敬、恭敬、奉事同修道友。』 

    比丘們!這時,外道修行人很可能會進一步挑戰詰問:『但,我們也一樣相信我們的尊師、相信我們的法、相信我們戒德具足的修行人,並愛敬、恭敬、奉事我們的同修道友,而且不分出家人或在家人。既然我們都一樣,那麼沙門瞿曇跟我們的教派又有何差別?他又有什麼地方能勝過我們?或比我們還要優越?』

    這個時候,你們就應如是反問他們:『諸位賢友!請問你們修行的最終目標是一個目標?還是有很多個目標?』

    這些外道修行人應該會回答:『當然只有一個終極目標。』 

    你們就應該接著問:『請問這個修行的最終目標是有貪欲的人才能證得呢?還是無貪欲者才能證得?』

    他們會回答:『當然是無貪欲者才能證得。』 

    你們可以再反問他們:『請問這個修行的最終目標是有瞋恚的人才能證得呢?還是無瞋恚者才能證得?』

    他們應該會回答:『當然是無瞋恚者才能證得。』

    你們再問他們:『請問這個修行的最終目標是有愚痴的人才能證得呢?還是無愚痴者才能證得?』

    他們應該會回答:『當然是無愚痴者才能證得。』

    你們繼續問他們:『請問這個修行的最終目標是有渴愛的人才能證得呢?還是無渴愛者能證得?』

    他們應該會回答:『當然是無渴愛者才能證得。』

    你們繼續問他們:『請問這個修行的最終目標是有智慧的人才能證得呢?還是無智慧者能證得?』

    他們應該會回答:『當然是有智慧者才能證得。』

    你們再問他們:『請問這個修行的最終目標是有偏執、執著、愛詭辯的人才能證得呢?還是無偏執、無執著、不愛詭辯者能證得?』

    他們應該會回答:『當然是無偏執、無執著、不愛詭辯者才能證得。』

    比丘們,這時你們就該對這些外道修行說:『就像你們說的,究竟的解脫目標是只有一個,而且是無貪欲者、無瞋恚者、無愚痴者、無渴愛者、有智慧者、無偏執者才能證得。那麼假設有沙門、梵志在眾多的宗教教義與見解中,整體歸納出兩種對立的見解,分別是:常見與斷滅見。

    倘若有沙門、梵志認為常見是真理,那麼這些人便會執著常見,固執、陷入常見,厭惡、排斥斷滅見;反之,若有沙門、梵志認為斷滅見才是真理,他們就會執著斷滅見,固執、陷入斷滅見,討厭、排斥常見。

    若有沙門、梵志不瞭解這兩種偏執的邪見是眾苦的因【苦】、不瞭解它們產生的緣起【集】、不瞭解應該消滅這兩邪見【滅】、不瞭解對這兩種邪見的染著【味】、不瞭解這兩種邪見帶來的後患【患】、不知道應出離、遠離這兩種邪見【出要、出離】,那麼這些沙門、梵志就是有貪欲、有瞋恚、有愚癡、有渴愛、無智慧、有偏執的人,他們都必將無法脫離生、老、病、死,也不可能脫離愁、慼、啼、哭、憂苦等一切煩惱,不可能得苦邊盡【解脫】。

    反之,若有沙門、梵志對於這兩種邪見,能知其因【苦】、知其習【集】、知其滅【滅】、知其染著【味】、知其後患【患】、知其出要如真者【出離】,那麼這些人都將是無貪欲、無瞋恚、無愚癡、無渴愛、有智慧、無偏執的人,這些人必將脫離生、老、病、死,亦能得脫愁、慼、啼哭、憂苦等煩惱,必得苦邊盡【解脫】。 

    所謂的執取有四種,分別是:欲取、戒禁取、見取、我執取。如果有沙門、梵志自稱瞭解捨斷貪欲的執取,卻未能瞭解捨斷戒禁取、見取、我執取。這是因為這些沙門、梵志不瞭解什麼是戒禁取、見取、我執取,因此他們雖然捨斷貪欲的執取,卻未能瞭解捨斷戒禁取、見取、我執取;

    如果有沙門、梵志自稱瞭解捨斷貪欲、戒禁取等兩種執取,卻未能瞭解捨斷見取、我執取。這是因為這些沙門、梵志不瞭解什麼是見取、我執取,因此他們雖然捨斷貪欲、戒禁取等兩種執取,卻未能瞭解捨斷見取、我執取;

    如果有沙門、梵志自稱瞭解、捨斷貪欲取、戒禁取、見取等三種執取,卻未能瞭解、捨斷我執取。這是因為這些沙門、梵志不瞭解什麼是我執取,因此他們雖然捨斷貪欲取、戒禁取、見取等三種執取,卻未能瞭解、捨斷我執取;

    在這樣的『法』與『律』中,就算去相信這樣的大師,也不是走在正道的修行;去相信這樣的『法』,必將偏離正道;就算此人有戒德,也不是正確的修行;就算愛敬、恭恪、奉事同修者,亦非正確的修行。 

    假設有如來、無所著、等正覺、明行成為、善逝、世間解、無上士道法御、天人師、號佛、眾祐出現在這個世界,這樣完美的聖人已徹底洞悉並斷除了這四種執取,他已證悟這四種執取是苦【苦】,洞悉這四種執取是何因、何緣而產生【集】,從何而生?以何為本?他發現並瞭解這四種執取都是無明,是無明的聚集【集】,從無明而生,以無明為本。 

    若有比丘已徹底斷盡無明,智慧已生,此人便從此不再有貪欲取、戒禁取、見取、我執取。因為此人已捨離執取,就不會再有恐怖;因為沒有了恐怖,便能斷除導致再次出生的因緣,必將般無餘涅槃:此生已是歷劫生死的最後一站,最高的梵行已成就,該修的功課都已完成,這一生結束後不會再有來生,我確實知自己已解脫。

    在這樣的正法律中,若相信這樣尊師,就是正確的修行;若相信這樣的『法』,也是正確的修行;若具足戒德,也是正確的修行;若愛敬、恭恪、奉事同修者,也是正確的修行。 

    諸位賢友!我們有這樣的修行,有這樣的精進,有這樣的智慧,因此之故,我們才有自信敢這樣說:「在如來的僧團中,有第一沙門,有第二、第三、第四沙門,除此之外別無其他的沙門、梵志,也沒有其他外道教義的沙門、梵志。」也因此,我們在任何地方都敢在眾人面前作如是正師子吼。』」

    當佛陀說完本經後,諸比丘聽聞佛陀所說的法,都心生歡喜,並依法奉行。

原文/

我聞如是: 
  一時,佛遊拘樓瘦,在劍磨瑟曇拘樓都邑。 
  爾時,世尊告諸比丘: 
  「此中有第一沙門,第二、第三、第四沙門,此外更無沙門、梵志,異道一切空無沙門、梵志,汝等隨在眾中作如是正師子吼。 
  比丘!或有異學來問汝等:『諸賢!汝有何行,有何力,有何智,令汝等作如是說:「此有第一沙門,第二、第三、第四沙門,此外更無沙門、梵志,異道一切空無沙門、梵志。」汝等隨在眾中作如是正師子吼?』比丘!汝等應如是答異學:『諸賢!我世尊有知有見如來、無所著、等正覺說四法,因此四法故,令我等作如是說:「此有第一沙門,第二、第三、第四沙門,此外更無沙門、梵志,異道一切空無沙門、梵志。」我等隨在眾中作如是正師子吼,云何為四?諸賢!我等信尊師、信法、信戒德具足、愛敬同道,恭恪奉事。諸賢!我世尊有知有見如來、無所著、等正覺說此四法,因此四法故,令我等作如是說:「此有第一沙門,第二、第三、第四沙門,此外更無沙門、梵志,異道一切空無沙門、梵志。」我等隨在眾中,作如是,正師子吼。』 
  比丘!異學或復作是說:『諸賢!我等亦信尊師,謂我尊師也;信法,謂我法也;戒德具足,謂我戒也;愛敬同道,恭恪奉事,謂我同道出家及在家者也。諸賢!沙門瞿曇及我等此二種說,有何勝?有何意?有何差別耶?』 
  比丘!汝等應如是問異學:『諸賢!為一究竟?為眾多究竟耶?』比丘!若異學如是答:『諸賢!有一究竟,無眾多究竟。』 
  比丘!汝等復問異學:『諸賢!為有欲者得究竟是耶?為無欲者得究竟是耶?』比丘!若異學如是答:『無欲者得究竟是,非有欲者得究竟是。』 
  比丘!汝等復問異學:『諸賢!為有恚者得究竟是耶?為無恚者得究竟是耶?』比丘!若異學如是答:『無恚者得究竟是,非有恚者得究竟是。』 
  比丘!汝等復問異學:『諸賢!為有癡者得究竟是耶?為無癡者得究竟是耶?』比丘!若異學如是答:『諸賢!無癡者得究竟是,非有癡者得究竟是。』 
  比丘!汝等復問異學:『諸賢!為有愛、有受者得究竟是耶?為無愛、無受者得究竟是耶?』比丘!若異學如是答:『諸賢!無愛、無受者得究竟是,非有愛、有受者得究竟是。』 
  比丘!汝等復問異學:『諸賢!為無慧、不說慧者得究竟是耶?為有慧、說慧者得究竟是耶?』比丘!若異學如是答:『諸賢!有慧、說慧者得究竟是,非無慧、不說慧者得究竟是。』 
  比丘!汝等復問異學:『諸賢!為有憎、有諍者得究竟是耶?為無憎、無諍者得究竟是耶?』比丘!若異學如是答:『諸賢!無憎、無諍者得究竟是,非有憎、有諍者得究竟是。』 
  比丘!汝等為異學應如是說:『諸賢!是為如汝等說:「有一究竟是,非眾多究竟是;無欲者得究竟是,非有欲者得究竟是;無恚者得究竟是,非有恚者得究竟是;無癡者得究竟是,非有癡者得究竟是;無愛、無受者得究竟是,非有愛、有受者得究竟是;有慧、說慧者得究竟是,非無慧、不說慧者得究竟是;無憎、無諍者得究竟是,非有憎、有諍者得究竟是。」 
  若有沙門、梵志依無量見,彼一切依猗二見,有見及無見也。若依有見者,彼便著有見,依猗有見,猗住有見,憎諍無見。若依無見者,彼便著無見,依猗無見,猗住無見,憎諍有見。 
  若有沙門、梵志不知因、不知習、不知滅、不知盡、不知味、不知患、不知出要如真者,彼一切有欲、[]恚、有癡、有愛、有受、無慧、非說慧、有憎、有諍,彼則不離生老病死,亦不能脫愁慼啼哭、憂苦懊惱,不得苦邊。若有沙門、梵志於此[]見知因、知習、知滅、知盡、知味、知患、知出要如真者,彼一切無欲、無恚、無癡、無愛、無受、有慧、說慧、無憎、無諍,彼則得離生老病死,亦能得脫愁慼啼哭、憂苦懊惱,則得苦邊。 
  或有沙門、梵志施設斷受,然不施設斷一切受:施設斷欲受,不施設斷戒受、見受、我受,所以者何?彼沙門、梵志不知三處如真,是故,彼雖施設斷受,然,不施設斷一切受。 
  復有沙門、梵志施設斷受,然不施設斷一切受:施設斷欲受、戒受,不施設斷見受、我受,所以者何?彼沙門、梵志不知二處如真,是故,彼雖施設斷受,然不施設斷一切受。 
  復有沙門、梵志施設斷受,然不施設斷一切受:施設斷欲受、戒受、見受,不施設斷我受,所以者何?彼沙門、梵志不知一處如真,是故,彼雖施設斷受,然不施設斷一切受。如是法律,若信尊師者,彼非正、非第一;若信法者,亦非正、非第一;若具足戒德者,亦非正、非第一;若愛敬同道、恭恪奉事者,亦非正、非第一。 
  若有如來出世,無所著、等正覺、明行成為、善逝、世間解、無上士道法御、天人師、號佛、眾祐,彼施設斷受,於現法中施設斷一切受:施設斷欲受、戒受、見受、我受。此四受何因何習?從何而生?以何為本?此四受因無明,習無明,從無明生,以無明為本。 
  若有比丘無明已盡,明已生者,彼便從是不復更受欲受、戒受、見受、我受。彼不受已,則不恐怖;不恐怖已,便斷因緣,必般涅槃:生已盡,梵行已立,所作已{}[],不更受有,知如真。如是正法律,若信尊師者,是正、是第一;若信法者,是正、是第一;若戒德具足者,是正、是第一;若愛敬同道、恭恪奉事者,是正、是第一。 
  諸賢!我等有是行,有是力,有是智,因此故,令我等作如是說:「此有第一沙門,第二、第三、第四沙門,此外更無沙門、梵志,異道一切空無沙門、梵志。」以是故,我等隨在眾中作如是正師子吼。』」 
  佛說如是,彼諸比丘聞佛所說,歡喜奉行。  

巴利語經文 
MN.11/(1) Cūḷasīhanādasuttaṃ 
   139. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Tatra kho bhagavā bhikkhū āmantesi– “bhikkhavo”ti. “Bhadante”ti te bhikkhū bhagavato paccassosuṃ. Bhagavā etadavoca– 
   “Idheva, bhikkhave, samaṇo, idha dutiyo samaṇo, idha tatiyo samaṇo, idha catuttho samaṇo; suññā parappavādā samaṇebhi aññehīti. Evametaṃ , bhikkhave, sammā sīhanādaṃ nadatha. 
   140. “Ṭhānaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, vijjati yaṃ aññatitthiyā paribbājakā evaṃ vadeyyuṃ– ‘ko panāyasmantānaṃ assāso, kiṃ balaṃ, yena tumhe āyasmanto evaṃ vadetha– idheva samaṇo, idha dutiyo samaṇo, idha tatiyo samaṇo, idha catuttho samaṇo; suññā parappavādā samaṇebhi aññehī’ti? Evaṃvādino, bhikkhave, aññatitthiyā paribbājakā evamassu vacanīyā– ‘atthi kho no, āvuso, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro dhammā akkhātā ye mayaṃ attani sampassamānā evaṃ vadema– idheva samaṇo, idha dutiyo samaṇo, idha tatiyo samaṇo, idha catuttho samaṇo; suññā parappavādā samaṇebhi aññehīti. Katame cattāro? Atthi kho no, āvuso, satthari pasādo, atthi dhamme pasādo, atthi sīlesu paripūrakāritā; sahadhammikā kho pana piyā manāpā– gahaṭṭhā ceva pabbajitā ca. Ime kho no, āvuso, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro dhammā akkhātā ye mayaṃ attani sampassamānā evaṃ vadema– idheva samaṇo, idha dutiyo samaṇo, idha tatiyo samaṇo, idha catuttho samaṇo; suññā parappavādā samaṇebhi aññehī’ti. 
   141. “Ṭhānaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, vijjati yaṃ aññatitthiyā paribbājakā evaṃ vadeyyuṃ– ‘amhākampi kho, āvuso, atthi satthari pasādo yo amhākaṃ satthā, amhākampi atthi dhamme pasādo yo amhākaṃ dhammo, mayampi sīlesu paripūrakārino yāni amhākaṃ sīlāni, amhākampi sahadhammikā piyā manāpā– gahaṭṭhā ceva pabbajitā ca. Idha no, āvuso, ko viseso ko adhippayāso kiṃ nānākaraṇaṃ yadidaṃ tumhākañceva amhākañcā’ti? 
   “Evaṃvādino, bhikkhave, aññatitthiyā paribbājakā evamassu vacanīyā– ‘kiṃ panāvuso, ekā niṭṭhā, udāhu puthu niṭṭhā’ti? Sammā byākaramānā, bhikkhave, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ byākareyyuṃ– ‘ekāvuso, niṭṭhā, na puthu niṭṭhā’ti. 
   “‘Sā panāvuso, niṭṭhā sarāgassa udāhu vītarāgassā’ti? Sammā byākaramānā, bhikkhave, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ byākareyyuṃ– ‘vītarāgassāvuso, sā niṭṭhā, na sā niṭṭhā sarāgassā’ti. 
   “‘Sā panāvuso, niṭṭhā sadosassa udāhu vītadosassā’ti? Sammā byākaramānā, bhikkhave, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ byākareyyuṃ– ‘vītadosassāvuso, sā niṭṭhā, na sā niṭṭhā sadosassā’ti. 
   “‘Sā panāvuso, niṭṭhā samohassa udāhu vītamohassā’ti? Sammā byākaramānā, bhikkhave, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ byākareyyuṃ– ‘vītamohassāvuso, sā niṭṭhā, na sā niṭṭhā samohassā’ti. 
   “‘Sā panāvuso, niṭṭhā sataṇhassa udāhu vītataṇhassā’ti? Sammā byākaramānā, bhikkhave, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ byākareyyuṃ– ‘vītataṇhassāvuso, sā niṭṭhā, na sā niṭṭhā sataṇhassā’ti. 
   “‘Sā panāvuso, niṭṭhā sa-upādānassa udāhu anupādānassā’ti? Sammā byākaramānā, bhikkhave aññatitthiyā paribbājakā evaṃ byākareyyuṃ– ‘anupādānassāvuso, sā niṭṭhā, na sā niṭṭhā sa-upādānassā’ti. 
   “‘Sā panāvuso, niṭṭhā viddasuno udāhu aviddasuno’ti? Sammā byākaramānā, bhikkhave, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ byākareyyuṃ– ‘viddasuno, āvuso, sā niṭṭhā, na sā niṭṭhā aviddasuno’ti. 
   “‘Sā panāvuso, niṭṭhā anuruddhappaṭiviruddhassa udāhu ananuruddha-appaṭiviruddhassā’ti? Sammā byākaramānā, bhikkhave, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ byākareyyuṃ– ‘ananuruddha-appaṭiviruddhassāvuso, sā niṭṭhā, na sā niṭṭhā anuruddhappaṭiviruddhassā’ti. 
   “‘Sā panāvuso, niṭṭhā papañcārāmassa papañcaratino udāhu nippapañcārāmassa nippapañcaratino’ti? Sammā byākaramānā, bhikkhave, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ byākareyyuṃ– ‘nippapañcārāmassāvuso, sā niṭṭhā nippapañcaratino, na sā niṭṭhā papañcārāmassa papañcaratino’ti. 
   142. “Dvemā, bhikkhave, diṭṭhiyo– bhavadiṭṭhi ca vibhavadiṭṭhi ca. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā bhavadiṭṭhiṃ allīnā bhavadiṭṭhiṃ upagatā bhavadiṭṭhiṃ ajjhositā, vibhavadiṭṭhiyā te paṭiviruddhā. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā vibhavadiṭṭhiṃ allīnā vibhavadiṭṭhiṃ upagatā vibhavadiṭṭhiṃ ajjhositā, bhavadiṭṭhiyā te paṭiviruddhā. Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā imāsaṃ dvinnaṃ diṭṭhīnaṃ samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ nappajānanti, ‘te sarāgā te sadosā te samohā te sataṇhā te sa-upādānā te aviddasuno te anuruddhappaṭiviruddhā te papañcārāmā papañcaratino; te na parimuccanti jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi; na parimuccanti dukkhasmā’ti vadāmi. Ye ca kho keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā imāsaṃ dvinnaṃ diṭṭhīnaṃ samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ pajānanti, ‘te vītarāgā te vītadosā te vītamohā te vītataṇhā te anupādānā te viddasuno te ananuruddha-appaṭiviruddhā te nippapañcārāmā nippapañcaratino; te parimuccanti jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehi; parimuccanti dukkhasmā’ti vadāmi. 
   143. “Cattārimāni bhikkhave, upādānāni. Katamāni cattāri? Kāmupādānaṃ, diṭṭhupādānaṃ, sīlabbatupādānaṃ, attavādupādānaṃ. Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā sabbupādānapariññāvādā paṭijānamānā. Te na sammā sabbupādānapariññaṃ paññapenti– kāmupādānassa pariññaṃ paññapenti, na diṭṭhupādānassa pariññaṃ paññapenti, na sīlabbatupādānassa pariññaṃ paññapenti, na attavādupādānassa pariññaṃ paññapenti. Taṃ kissa hetu? Imāni hi te bhonto samaṇabrāhmaṇā tīṇi ṭhānāni yathābhūtaṃ nappajānanti. Tasmā te bhonto samaṇabrāhmaṇā sabbupādānapariññāvādā paṭijānamānā; te na sammā sabbupādānapariññaṃ paññapenti– kāmupādānassa pariññaṃ paññapenti, na diṭṭhupādānassa pariññaṃ paññapenti, na sīlabbatupādānassa pariññaṃ paññapenti, na attavādupādānassa pariññaṃ paññapenti. 
   “Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā sabbupādānapariññāvādā paṭijānamānā. Te na sammā sabbupādānapariññaṃ paññapenti– kāmupādānassa pariññaṃ paññapenti, diṭṭhupādānassa pariññaṃ paññapenti, na sīlabbatupādānassa pariññaṃ paññapenti, na attavādupādānassa pariññaṃ paññapenti. Taṃ kissa hetu? Imāni hi te bhonto samaṇabrāhmaṇā dve ṭhānāni yathābhūtaṃ nappajānanti. Tasmā te bhonto samaṇabrāhmaṇā sabbupādānapariññāvādā paṭijānamānā; te na sammā sabbupādānapariññaṃ paññapenti– kāmupādānassa pariññaṃ paññapenti, diṭṭhupādānassa pariññaṃ paññapenti, na sīlabbatupādānassa pariññaṃ paññapenti, na attavādupādānassa pariññaṃ paññapenti. 
   “Santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā sabbupādānapariññāvādā paṭijānamānā. Te na sammā sabbupādānapariññaṃ paññapenti– kāmupādānassa pariññaṃ paññapenti, diṭṭhupādānassa pariññaṃ paññapenti, sīlabbatupādānassa pariññaṃ paññapenti, na attavādupādānassa pariññaṃ paññapenti. Taṃ kissa hetu? Imañhi te bhonto samaṇabrāhmaṇā ekaṃ ṭhānaṃ yathābhūtaṃ nappajānanti. Tasmā te bhonto samaṇabrāhmaṇā sabbupādānapariññāvādā paṭijānamānā; te na sammā sabbupādānapariññaṃ paññapenti– kāmupādānassa pariññaṃ paññapenti, diṭṭhupādānassa pariññaṃ paññapenti, sīlabbatupādānassa pariññaṃ paññapenti, na attavādupādānassa pariññaṃ paññapenti. 
   “Evarūpe kho, bhikkhave, dhammavinaye yo satthari pasādo so na sammaggato akkhāyati; yo dhamme pasādo so na sammaggato akkhāyati; yā sīlesu paripūrakāritā sā na sammaggatā akkhāyati; yā sahadhammikesu piyamanāpatā sā na sammaggatā akkhāyati. Taṃ kissa hetu? Evañhetaṃ, bhikkhave, hoti yathā taṃ durakkhāte dhammavinaye duppavedite aniyyānike anupasamasaṃvattanike asammāsambuddhappavedite. 
   144. “Tathāgato ca kho, bhikkhave, arahaṃ sammāsambuddho sabbupādānapariññāvādo paṭijānamāno sammā sabbupādānapariññaṃ paññapeti– kāmupādānassa pariññaṃ paññapeti, diṭṭhupādānassa pariññaṃ paññapeti, sīlabbatupādānassa pariññaṃ paññapeti, attavādupādānassa pariññaṃ paññapeti. Evarūpe kho, bhikkhave, dhammavinaye yo satthari pasādo so sammaggato akkhāyati; yo dhamme pasādo so sammaggato akkhāyati; yā sīlesu paripūrakāritā sā sammaggatā akkhāyati; yā sahadhammikesu piyamanāpatā sā sammaggatā akkhāyati. Taṃ kissa hetu? Evañhetaṃ, bhikkhave, hoti yathā taṃ svākkhāte dhammavinaye suppavedite niyyānike upasamasaṃvattanike sammāsambuddhappavedite. 
   145. “Ime ca, bhikkhave, cattāro upādānā. Kiṃnidānā kiṃsamudayā kiṃjātikā kiṃpabhavā? Ime cattāro upādānā taṇhānidānā taṇhāsamudayā taṇhājātikā taṇhāpabhavā. Taṇhā cāyaṃ, bhikkhave, kiṃnidānā kiṃsamudayā kiṃjātikā kiṃpabhavā? Taṇhā vedanānidānā vedanāsamudayā vedanājātikā vedanāpabhavā. Vedanā cāyaṃ, bhikkhave, kiṃnidānā kiṃsamudayā kiṃjātikā kiṃpabhavā? Vedanā phassanidānā phassasamudayā phassajātikā phassapabhavā. Phasso cāyaṃ, bhikkhave, kiṃnidāno kiṃsamudayo kiṃjātiko kiṃpabhavo? Phasso saḷāyatananidāno saḷāyatanasamudayo saḷāyatanajātiko saḷāyatanapabhavo. Saḷāyatanañcidaṃ, bhikkhave, kiṃnidānaṃ kiṃsamudayaṃ kiṃjātikaṃ kiṃpabhavaṃ? Saḷāyatanaṃ nāmarūpanidānaṃ nāmarūpasamudayaṃ nāmarūpajātikaṃ nāmarūpapabhavaṃ. Nāmarūpañcidaṃ, bhikkhave, kiṃnidānaṃ kiṃsamudayaṃ kiṃjātikaṃ kiṃpabhavaṃ? Nāmarūpaṃ viññāṇanidānaṃ viññāṇasamudayaṃ viññāṇajātikaṃ viññāṇapabhavaṃ. Viññāṇañcidaṃ, bhikkhave kiṃnidānaṃ kiṃsamudayaṃ kiṃjātikaṃ kiṃpabhavaṃ? Viññāṇaṃ saṅkhāranidānaṃ saṅkhārasamudayaṃ saṅkhārajātikaṃ saṅkhārapabhavaṃ. Saṅkhārā cime, bhikkhave, kiṃnidānā kiṃsamudayā kiṃjātikā kiṃpabhavā? Saṅkhārā avijjānidānā avijjāsamudayā avijjājātikā avijjāpabhavā. 
   “Yato ca kho, bhikkhave, bhikkhuno avijjā pahīnā hoti vijjā uppannā, so avijjāvirāgā vijjuppādā neva kāmupādānaṃ upādiyati, na diṭṭhupādānaṃ upādiyati, na sīlabbatupādānaṃ upādiyati, na attavādupādānaṃ upādiyati. Anupādiyaṃ na paritassati, aparitassaṃ paccattaññeva parinibbāyati. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānātī”ti. 
   Idamavoca bhagavā. Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti. 
   Cūḷasīhanādasuttaṃ niṭṭhitaṃ paṭhamaṃ.