增上心經  

         

       


    本經與巴利聖典《中部》第20經《Vitakkasaṇṭhānasutta 》的內容完全相同。本經是佛陀教導大家如果想要證得四禪八定,該如何修持的正確方法。

    經中提到的「增上心」,就是「戒」、「定」、「慧」中的「定」,也就是四禪八定。要入定的前提條件便是:捨離「欲」、「惡」、「不善法」,也就是捨離五蓋。

    但要如何捨離五蓋呢?佛陀提出本經中的五種專注(念住、收攝心神)(尋),如果第一種念住不行,就改用第二種;第二種不行,就換第三種……,直到最後一種方法。

    經中所述的第五種方法比較難懂,原文是:「齒齒相著,舌逼上齶,以心修心,受持降伏,令不生惡不善之念。」問題是:什麼是「以心修心」?若參照菩提尊者巴利英譯的解釋為:he should beat down, constrain, and crush mind with mind.直接中譯為:他應該以「心」去打壓、限制和粉碎「心」。

    如果我們照字面上去解讀,會讓人如墜五里霧,愈來愈糊塗。當然,被打壓的那個心我們可以理解為五蓋(不善念),這一點並沒有錯。但那個去打壓惡念的「心」又是什麼呢?這會形成一種很弔詭的矛盾。

    但如果我們綜觀全段前後內容,可以發現佛陀在比喻中已經很清楚地告訴了我們答案,就是專注繫念在「齒齒相著」及「舌逼上齶」這兩個動作的「正念」。佛陀的比喻是:好比有兩名強壯的人捉住一名瘦弱的人,令其動彈不得。而比喻中的兩名強壯的人就是以正念繫念住『牙齒相著緊扣』、『舌抵上齶』這兩個動作,而被捉住的瘦弱者就是:欲、惡、不善念。換言之,也就是四念住中的「身念住」,簡稱為「念身」。

選譯自《中阿含經》第101經《增上心經》

喬正一白話譯於西元2016/4/21農曆315日八關齋戒日

    我是這樣聽聞的: 

    有一次,佛陀在古印度的舍衛國遊方,並暫時住在勝林給孤獨園林裡。 

    當時,世尊告訴諸比丘:「若比丘想要證得四禪八定,就應當經常專注(念住)以下五種業處。若能經常專注(念住)這五種業處,如果有不善念生起,很快便能消滅;惡念消失後,心便能經常安住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。

    這五種業處是什麼呢? 

    比丘們,首先就是去思惟與『善』有關的一切事情。若心中生起不善念的時候,此人可以去想與惡念相反的善事,令惡念不生;當此人內正思惟,繫念善事,保持與惡念背道而馳的善念,心中的不善念便得消滅。

    當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。

    就好比木工匠與木工的徒弟,他們拿著墨斗繩把木頭捆纏起來,再以利斧將木頭砍削直。

    同樣的道理,比丘們!若能去正思惟與惡念相悖的善念,令惡不善之念不生,如此一來不善念便得消滅。當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。

    因此,若比丘想要證得四禪八定,便應當常常修持這第一種內正思惟。能如此修持,不善念便得消滅;當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。 

    其次,比丘們!當你們去思惟與善相應的事情後,如果,還是有不善之念生起的話,你們可以進一步去觀察並思惟『念惡』所引發及接續生起的災(後)患。心中保持理智清明,很清楚知道心中的此念乃不善,此念是惡念,此念為智者所喝斥;此惡念若充斥、填滿於心中,一定無法通達『道』、『果』、『涅槃』。

    當此人思惟心中的惡念所帶來的後患後,不善念便得消滅。當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。

    就好比有一個長相俊俏的美少年,當他洗澡後,穿上乾淨的衣服,塗上香水,修治鬚髮,令儀容乾淨整潔。如果以腐爛、腫脹、淤清的死蛇、死狗、死屍等穢物去套掛在這名少年的脖子上,這名少年一定不喜、不樂。

    同樣的道理,比丘們!思惟心中的惡念所帶來的後患,不善念便得消滅。當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。

    因此,若比丘想要證得四禪八定,便應當常常修持這第二種內正思惟。能如此修持,不善念便得消滅;當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。 

    再者,比丘們!如果上面兩種正思惟都還不能讓你們消除惡念的話,這時你們就不要再去理會它們,讓這些惡念自行消滅。因為你們忽視、不理會這些惡念,惡念便會自行消滅,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。

    就好比有眼睛且視力正常的人,可以很清楚地看到外在眼前的東西。但如果他不想看到眼前的東西,他可以閉上眼睛,或轉身離去。你們覺得怎麼樣?雖然這些東西很具體地擺在前方,但對這個人還會有任何的影響或意義嗎?」 

    「沒有。」 

    「是的,同樣的道理,比丘可以忽視、不理會這些惡念。如此一來,不善念便得消滅。當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。 

    所以如果比丘想要證得四禪八定,便應當常常修持這第三種內正思惟。能如此修持,不善念便得消滅;當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。

    還有,比丘們!如果上面三種正思惟都不能消除惡念,你們就應當放慢你們的思維,放慢你們的心理活動,以此令惡不善之念不生。

    如果能趨緩、放慢心理活動,不善念便得消滅。當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。

    就好比有人在走路,當他走路的步伐變急、變快時,他會反問自己:『我幹嘛走得那麼快?我應該要放慢腳步,不要那麼急。』當他放慢腳步時,他又會想:『我幹嘛走得那麼慢?我應該要停住不要再走了。』當他停住後,又會想:『我幹嘛要停住?我應該要坐下來才對。』於是他便坐下來,但他又想:『我為什麼要坐著?我應該要躺下來比較舒服。』於是,他便躺下來。

    就這樣,這個人漸漸止息在身體方面浮動粗糙的行動,比丘也應當如此,以這樣的原理放慢趨緩心理活動,令惡、不善之念不生。

    當此人趨緩放慢心理活動時,不善念便得消滅;當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意、得(入)定。

    所以,若比丘想要證得四禪八定,便應當經常修持第四種內正思惟。如此一來,不善念便得消滅。當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。 

    最後,比丘們!如果上面四種正思惟都還不能讓你消除惡念,那麼你們就應該這樣修:牙齒相著緊扣,舌抵上齶,以念住這兩個動作的正念來修心【四念住的念身】,以此粉碎、降伏心中的惡念,令欲、惡、不善之念不生。

    當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意、得(入)定。

    這就好比有兩名強壯的人捉住一名瘦弱的人,令其動彈不得。【譯按:兩名強壯的人可比喻成:以正念繫念『牙齒相著緊扣』、『舌抵上齶』這兩個動作,被捉住的瘦弱者可比喻:欲、惡、不善念。】

    同樣的道理,比丘們!牙齒相著緊扣,舌抵上齶,以念住這兩個動作的正念來修心【四念住的念身】,以此粉碎、降伏心中的惡念,令欲、惡、不善之念不生;當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意、得(入)定。

    所以,如果比丘想要證得四禪八定,便應當修持這第五種內正思惟。如此一來,不善念便得消滅。當惡念消滅後,心便能常住在內、止息、一意(一境性)、得(入)定。 

  若比丘能經常專注(念住)以上開五種業處方法,便能入禪定自在。當他想要保持正念就能隨心所欲安住於正念;當他不想念那些不善念,便不會生起不善念。這就是所謂:比丘隨意諸念,自在諸念跡。」 

    當佛陀說完本經後,諸比丘聽聞佛所說的法,都心生歡喜,並依法奉行。

原文/

中阿含101/增上心經 
  我聞如是: 
  一時,佛遊舍衛國,在勝林給孤獨園。 
  爾時,世尊告諸比丘: 
  「若比丘欲得增上心者,當以數數念於五相,數念五相已,生不善念即便得滅,惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定,云何為五? 
  比丘者,念相善相應,若生不善念者,彼因此相復更念異相善相應,令不生惡不善之念。彼因此相更念異相善相應已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。猶木工師、木工弟子,彼持墨繩,用{}[]於木,則以利斧斫治令直,如是,比丘!因此相復更念異相善相應,令不生惡不善之念。彼因此相更念異相善相應已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。若比丘欲得增上心者,當以數數念此第一相,念此相已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。 
  復次,比丘!念相善相應,若生不善念者,彼觀此念惡有災患,此念不善,此念是惡,此念智者所惡,此念若滿具者,則不得通、不得覺道、不得涅槃,令生惡不善念故。彼如是觀惡已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。猶人年少,端政()可愛,沐浴澡洗,著明淨衣,以香塗身,修治鬚髮,極令淨潔,或以死蛇、死狗、死人{}[]半青色,膖脹臭爛,不淨流出,繫著彼頸,彼便惡穢,不喜、不樂。如是,比丘!彼觀此念,惡有災患,此念不善,此念是惡,此念智者所惡,此念若滿具者,則不得通、不得覺道、不得涅槃,令生惡不善念故。彼如是觀惡已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。若比丘欲得增上心者,當以數數念此第二相,念此相已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。 
  復次,比丘!念相善相應時生不善念,觀念惡患時復生不善念者,彼比丘不應念此念,令生惡不善念故。彼不念此念已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。猶有目人,色在光明而不用見,彼或閉目,或身避去,於汝等意云何?色在光明,彼人可得受色相耶?」 
  答曰:「不也。」 
  「如是,比丘不應念此念,令生惡不善念故。彼不念此念已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。若比丘欲得增上心者,當以數數念此第三相,念此相已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。 
  復次,比丘!念相善相應時生不善念,觀念惡患時亦生不善念,不念念時復生不善念者,彼比丘為此念,當以思行漸減其念,令不生惡不善之念。彼為此念,當以思行漸減念已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。猶人行道,進路急速,彼作是念:『我何為速?我今寧可徐徐行耶?』彼即徐行。復作是念:『我何為徐行?寧可住耶?』彼即便住。復作是念:『我何為住?寧可坐耶?』彼即便坐。復作是念:『我何為坐?寧可臥耶?』彼即便臥。如是,彼人漸漸息身麁行,當知比丘亦復如是,彼為此念當以思行漸減其念,令不生惡不善之念。彼為此念當以思行漸減念已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。若比丘欲得增上心者,當以數數念此第四相,念此相已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。 
  復次,比丘!念相善相應時生不善念,觀念惡患時亦生不善念,不念念時亦生不善念,當以思行漸減念時復生不善念者,彼比丘應如是觀:比丘者,因此念故,生不善念,彼比丘便齒齒相著,舌逼上齶,以心修心,受持降伏,令不生惡不善之念。彼以心修心,受持降伏已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。猶二力士捉一羸人,受持降伏。如是,比丘!齒齒相著,舌逼上{}[],以心修心,受持降伏,令不生惡不善之念。彼以心修心,受持降伏已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。若比丘欲得增上心者,當以數數念此第五相,念此相已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。 
  若比丘欲得增上心者,當以數數念此五相。數念五相已,生不善念即便得滅。惡念滅已,心便常住在內、止息、一意、得定。若比丘念相善相應時不生惡念;觀念惡患時亦不生惡念;不念念時亦不生惡念;若以思行漸減念時亦不生惡念;以心修心、受持降伏時亦不生惡念者,便得自在:欲念則念,不念則不念。若比丘欲念則念,不欲念則不念者,是謂:比丘隨意諸念,自在諸念跡。」 
  佛說如是,彼諸比丘聞佛所說,歡喜奉行。

巴利語經文 
MN.20/(10) Vitakkasaṇṭhānasuttaṃ 
   216. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Tatra kho bhagavā bhikkhū āmantesi– “bhikkhavo”ti. “Bhadante”ti te bhikkhū bhagavato paccassosuṃ. Bhagavā etadavoca– 
   “Adhicittamanuyuttena, bhikkhave, bhikkhunā pañca nimittāni kālena kālaṃ manasi kātabbāni. Katamāni pañca? Idha, bhikkhave, bhikkhuno yaṃ nimittaṃ āgamma yaṃ nimittaṃ manasikaroto uppajjanti pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi, tena, bhikkhave, bhikkhunā tamhā nimittā aññaṃ nimittaṃ manasi kātabbaṃ kusalūpasaṃhitaṃ. Tassa tamhā nimittā aññaṃ nimittaṃ manasikaroto kusalūpasaṃhitaṃ ye pāpakā akusalā itakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. Seyyathāpi, bhikkhave, dakkho palagaṇḍo vā palagaṇḍantevāsī vā sukhumāya āṇiyā oḷārikaṃ āṇiṃ abhinihaneyya abhinīhareyya abhinivatteyya; evameva kho, bhikkhave, bhikkhuno yaṃ nimittaṃ āgamma yaṃ nimittaṃ manasikaroto uppajjanti pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi, tena, bhikkhave, bhikkhunā tamhā nimittā aññaṃ nimittaṃ manasi kātabbaṃ kusalūpasaṃhitaṃ. Tassa tamhā nimittā aññaṃ nimittaṃ manasikaroto kusalūpasaṃhitaṃ ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. 
   217. “Tassa ce, bhikkhave, bhikkhuno tamhā nimittā aññaṃ nimittaṃ manasikaroto kusalūpasaṃhitaṃ uppajjanteva pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi, tena, bhikkhave, bhikkhunā tesaṃ vitakkānaṃ ādīnavo upaparikkhitabbo– ‘itipime vitakkā akusalā, itipime vitakkā sāvajjā, itipime vitakkā dukkhavipākā’ti. Tassa tesaṃ vitakkānaṃ ādīnavaṃ upaparikkhato ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. Seyyathāpi, bhikkhave, itthī vā puriso vā daharo yuvā maṇḍanakajātiko ahikuṇapena vā kukkurakuṇapena vā manussakuṇapena vā kaṇṭhe āsattena aṭṭiyeyya harāyeyya jiguccheyya; evameva kho, bhikkhave, tassa ce bhikkhuno tamhāpi nimittā aññaṃ nimittaṃ manasikaroto kusalūpasaṃhitaṃ uppajjanteva pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi, tena, bhikkhave, bhikkhunā tesaṃ vitakkānaṃ ādīnavo upaparikkhitabbo– ‘itipime vitakkā akusalā, itipime vitakkā sāvajjā, itipime vitakkā dukkhavipākā’ti. Tassa tesaṃ vitakkānaṃ ādīnavaṃ upaparikkhato ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. 
   218. “Tassa ce, bhikkhave, bhikkhuno tesampi vitakkānaṃ ādīnavaṃ upaparikkhato uppajjanteva pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi, tena, bhikkhave, bhikkhunā tesaṃ vitakkānaṃ asati-amanasikāro āpajjitabbo. Tassa tesaṃ vitakkānaṃ asati-amanasikāraṃ āpajjato ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. Seyyathāpi, bhikkhave, cakkhumā puriso āpāthagatānaṃ rūpānaṃ adassanakāmo assa; so nimīleyya vā aññena vā apalokeyya. Evameva kho, bhikkhave, tassa ce bhikkhuno tesampi vitakkānaṃ ādīnavaṃ upaparikkhato uppajjanteva pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi, te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. 
   219. “Tassa ce, bhikkhave, bhikkhuno tesampi vitakkānaṃ asati-amanasikāraṃ āpajjato uppajjanteva pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi, tena, bhikkhave, bhikkhunā tesaṃ vitakkānaṃ vitakkasaṅkhārasaṇṭhānaṃ manasikātabbaṃ. Tassa tesaṃ vitakkānaṃ vitakkasaṅkhārasaṇṭhānaṃ manasikaroto ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. Seyyathāpi, bhikkhave, puriso sīghaṃ gaccheyya. Tassa evamassa– ‘kiṃ nu kho ahaṃ sīghaṃ gacchāmi? Yaṃnūnāhaṃ saṇikaṃ gaccheyyan’ti. So saṇikaṃ gaccheyya. Tassa evamassa– ‘kiṃ nu kho ahaṃ saṇikaṃ gacchāmi? Yaṃnūnāhaṃ tiṭṭheyyan’ti. So tiṭṭheyya Tassa evamassa– ‘kiṃ nu kho ahaṃ ṭhito? Yaṃnūnāhaṃ nisīdeyyan’ti. So nisīdeyya. Tassa evamassa– ‘kiṃ nu kho ahaṃ nisinno? Yaṃnūnāhaṃ nipajjeyyan’ti. So nipajjeyya. Evañhi so, bhikkhave, puriso oḷārikaṃ oḷārikaṃ iriyāpathaṃ abhinivajjetvā sukhumaṃ sukhumaṃ iriyāpathaṃ kappeyya. Evameva kho, bhikkhave, tassa ce bhikkhuno tesampi vitakkānaṃ asati-amanasikāraṃ āpajjato uppajjanteva pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. 
   220. “Tassa ce, bhikkhave, bhikkhuno tesampi vitakkānaṃ vitakkasaṅkhārasaṇṭhānaṃ manasikaroto uppajjanteva pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi. Tena, bhikkhave, bhikkhunā dantebhidantamādhāya jivhāya tāluṃ āhacca cetasā cittaṃ abhiniggaṇhitabbaṃ abhinippīḷetabbaṃ abhisantāpetabbaṃ Tassa dantebhidantamādhāya jivhāya tāluṃ āhacca cetasā cittaṃ abhiniggaṇhato abhinippīḷayato abhisantāpayato ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. Seyyathāpi, bhikkhave, balavā puriso dubbalataraṃ purisaṃ sīse vā gale vā khandhe vā gahetvā abhiniggaṇheyya abhinippīḷeyya abhisantāpeyya; evameva kho, bhikkhave, tassa ce bhikkhuno tesampi vitakkānaṃ vitakkasaṅkhārasaṇṭhānaṃ manasikaroto uppajjanteva pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi. Tena, bhikkhave, bhikkhunā dantebhidantamādhāya jivhāya tāluṃ āhacca cetasā cittaṃ abhiniggaṇhitabbaṃ abhinippīḷetabbaṃ abhisantāpetabbaṃ. Tassa dantebhidantamādhāya jivhāya tāluṃ āhacca cetasā cittaṃ abhiniggaṇhato abhinippīḷayato abhisantāpayato ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. 
   221. “Yato kho, bhikkhave, bhikkhuno yaṃ nimittaṃ āgamma yaṃ nimittaṃ manasikaroto uppajjanti pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi, tassa tamhā nimittā aññaṃ nimittaṃ manasikaroto kusalūpasaṃhitaṃ ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. Tesampi vitakkānaṃ ādīnavaṃ upaparikkhato ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. Tesampi vitakkānaṃ asati-amanasikāraṃ āpajjato ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. Tesampi vitakkānaṃ vitakkasaṅkhārasaṇṭhānaṃ manasikaroto ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. Dantebhidantamādhāya jivhāya tāluṃ āhacca cetasā cittaṃ abhiniggaṇhato abhinippīḷayato abhisantāpayato ye pāpakā akusalā vitakkā chandūpasaṃhitāpi dosūpasaṃhitāpi mohūpasaṃhitāpi te pahīyanti te abbhatthaṃ gacchanti. Tesaṃ pahānā ajjhattameva cittaṃ santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati. Ayaṃ vuccati, bhikkhave, bhikkhu vasī vitakkapariyāyapathesu. Yaṃ vitakkaṃ ākaṅkhissati taṃ vitakkaṃ vitakkessati, yaṃ vitakkaṃ nākaṅkhissati na taṃ vitakkaṃ vitakkessati. Acchecchi taṇhaṃ, vivattayi saṃyojanaṃ, sammā mānābhisamayā antamakāsi dukkhassā”ti. 
   Idamavoca bhagavā. Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti. 
   Vitakkasaṇṭhānasuttaṃ niṭṭhitaṃ dasamaṃ. 
   Sīhanādavaggo niṭṭhito dutiyo. 
   Tassuddānaṃ– 
   Cūḷasīhanādalomahaṃsavaro, mahācūḷadukkhakkhandha-anumānikasuttaṃ. 
   Khilapatthamadhupiṇḍikadvidhāvitakka, pañcanimittakathā puna vaggo.