本經與巴利聖典《中部》第75經《Māgaṇḍiyasuttaṃ》的內容完全相同。本經是敘述世人以為追求性慾、五欲、感官欲樂的滿足就是幸福,孰不知以佛陀的知見卻認為這是飲鴆止渴,就如同吸毒一般,生命最後終將枯竭而死,所以世人的信仰與觀念與佛陀的智慧知見正好相反,故名為顛倒,又稱作愚痴。

    所謂「性成癮」是指某人出現強烈、被迫、連續性、或週期性的性衝動行為,如果這些性衝動得不到宣洩,就會產生焦慮不安的痛苦。如果終日沉溺於性愛中,致正常生活、性關係混亂,甚至視法律而不顧,就已變成像煙癮、毒癮、賭癮那般成癮,猶如老象身陷泥淖中而無法自拔。放縱性慾、情慾、與五欲,就像吸毒一樣,只會使自己愈來愈疲累,愈來愈空虛,愈來愈迷惘,就像有人已經被繩子給綁住了,如果再用水去澆他身上的繩子,也只會令繩子遇水而更加緊縮【見北傳雜阿含第九○七經】;又如有人被巨蟒纏身,如欲使力掙脫,大蛇只會更加緊纏困此人。但世人卻誤以為及時行樂、縱情慾海,是放鬆自己,是快樂;誤以為只要能填補空虛及滿足慾望就是幸福。孰不知欲壑難填,貪圖感官享樂猶如 飲鴆止渴,慾望只會愈來愈大,如黑洞般永無止盡,一如吸毒者不會愈來愈強健,只會愈來愈虛弱,直到死亡。這就是世人的「無明」、「愚癡」、「邪見」、「顛倒」。

    醫學上又有一種稱作「異位性皮膚炎」的病,這種病是指因遺傳導致皮膚異常而病變,症狀是搔癢難當且異常敏感,患處會因不斷搔抓而破裂,且愈抓愈癢,滲出膿血液體,嚴重者可引起細菌感染,出現流膿現象。本經的重點是佛陀以痲瘋病患企圖以火燒烤傷口止癢作為比喻,說明世人面對情慾、性慾、五欲時的邪見。在古印度的佛陀時代,醫療科技落後,常見痲瘋病患因傷口搔癢難忍,故聚集在火邊燒灼傷口,他們天真地以為用火燒烤膿瘡可止癢,令自己稍稍舒服一些;就跟現今的「異位性皮膚炎」,患者會不斷搔抓止癢。但事實上,火無法令傷口癒合,反而使病情更惡化。這些病患只是一相情願地以火的灼熱使神經暫時麻痺,一旦短暫的舒適感消失後,原來的膿瘡就會因燒灼更加的腫脹及嚴重化膿,這時病患會比以前更癢且不舒服,於是又重新回到火邊繼續燒烤自己。這就像現今的異位性皮膚炎的病患不斷抓養,結果只會愈抓愈癢,甚而引起細菌感染。

    佛陀認為世人想以情慾、性慾、五欲來抒解苦悶的壓力,就如同痲瘋病患以炙止癢(飲鴆止渴)的情形一樣。當走向縱慾的毀滅之火時,不過是從壓力、孤寂、與苦悶中暫時得到抒解,但絕無療癒的功效,不過是在燒殘自己而已。 洩慾過後,接踵而至的渴愛一定會比先前更加地劇烈。

    佛陀又說,如果這時能出現一位良醫,適時找到了特效藥解除了痲瘋病患的病痛,使病患們康復。那麼這些曾經罹患過痲瘋病的人又會如何看待火呢?他們應該會覺得自己過去的行徑很愚蠢,視焦炙為畏途。從那時起,就算他過去的同伴如何呼喚或引誘他,再也沒有任何理由會讓他想燒烤自己,他甚至會為以前的同伴感到悲憫。

選譯自北傳《中阿含經》第153經《梵志品須閑提經》第二

喬正一譯於中華民國一○一年十一月十日星期六八關齋戒日

    我是這樣聽說的:

    有一次,佛陀遊行到古印度的拘樓瘦這個地方,並在一位名叫婆羅婆梵志的第一靜室裡,坐臥在一張草蓆座墊上。

    第二天清晨,世尊穿上袈裟,帶著缽,走入了釰摩瑟曇城裡,挨家挨戶乞食。

    當世尊用過餐以後,已過了中午,他帶著衣缽,洗乾淨手足,把尼師檀置於肩上,往一座樹林裡走去。

    世尊走入了這座森林裡,來到了林間的一棵樹下,將尼師檀敷妥在地上,開始就地盤腿結加趺坐。

    過沒多久,有一位名叫須閑提的外道來到了婆羅婆第一靜室的門前,但他在門外徘徊不進。

    須閑提在大老遠就看到了婆羅婆梵志的第一靜室有一張草蓆座墊,而這張座墊看起來很莊嚴,看似是獅子躺臥的座墊,又像是沙門或修梵行的人所躺臥的座墊。

    於是須閑提便問這間靜室的主人婆羅婆梵志:「請問這張座墊是誰的?」

    婆羅婆梵志回答:「須閑提,有一位來自釋迦族名叫瞿曇的沙門,他已剃除鬚髮,穿著袈裟衣,捨家,無家,學道,已證無上正等正覺。這就是他所使用的座墊。」

    須閑提很驕慢,他聽到對方的話,很不以為然,便輕蔑地誹謗道:「哼!婆羅婆,我從沒看過、也沒聽說過這個叫瞿曇的沙門,真不知他何德何能得享有此間靜室?」 

    「唉呀!須閑提,你真不應該這樣罵這位沙門,這位沙門很有智慧,他不但懂刹帝利族的知識,還通曉梵志、居士、沙門的知識。像這樣懂這麼多的人一定是一位聖者。須閑提,我可是會把你剛剛講過的話跟這位沙門說喔,可以嗎?」

    須閑提回嗆道:「婆羅婆,如果你想去說,就儘管去說,我沒在怕。婆羅婆,如果我親自見到這位沙門,我還是會當他的面說同樣的話。因為我覺得這個沙門根本就是一個欺世盜名的江湖術士罷了。」

    同一時間,世尊正在經行。他以無敵清淨的天耳神通聽到了婆羅婆梵志與須閑提外道之間的對話。

    世尊聽到以後,則於下午三點至五點左右,回到了婆羅婆梵志的第一靜室,並坐在鋪敷於草座的尼師檀上,盤腿結加趺坐。

    婆羅婆梵志從大老遠就看見世尊在樹林間,容貌端正俊美,猶如繁星中的明月,光耀煒曄,又像座金山一樣光芒萬丈。世尊的相好具足,威神巍巍,諸根寂定,無有蔽礙,成就調禦,息心靜默。

    他看見以後,便前往佛陀的面前,彼此相互問候,然後坐在一旁。 

   世尊問:「婆羅婆,你剛剛是不是與須閑提在討論這張草蓆?」

   「是啊,瞿曇。我正想跟您說這件事呢!沒想到您早已知道了,真了不起。」 

    就在婆羅婆梵志跟世尊說這件事的時候,須閑提也來到了婆羅婆的第一靜室門前,但他在門外徘徊不進。

    世尊看見了須閑提就在門外,便說道:「須閑提,若不調禦眼根、耳根、鼻根、舌根、身根、意根等六根,不嚴加守護六根而不修善者,必受苦報。若能跟隨沙門瞿曇修行而善自調禦,善加嚴密守護六根而修善者,必得樂報。須閑提,你是否就為這個理由而說沙門瞿曇欺世盜名,是江湖術士呢?」

    「沒錯,瞿曇,我是說過這些話。」須閑提理直氣壯的回答。 

    「須閑提,我想請問你,如果某人從未出家學道過,此人眼知色,耳知聲,鼻知香,舌知味,身知觸,對五欲愛念意樂,且與五欲相應。後來此人捨離眼知色,耳知聲,鼻知香,舌知味,身知觸,剃除鬚髮,穿著袈裟衣,正信,捨(出)家,無家,學道,結果此人因修行而領悟了六根對應六塵的『集』、『滅』、『味』【譯按:染著】、『患』【譯按:後患】、出離而見法,以寧靜的心行腳遊方。後來此人再看到那些尚未離五欲,仍被五欲之愛所食,仍被五欲之熱所炙的凡夫,他的心中一定會很同情那些仍深陷水深火熱之中的人,他一定不會再走回頭路,去享受這些五欲。須閑提,你認為這名不再貪戀五欲之樂、甚至厭離五欲之樂的修行人,你能說他是欺世盜名的江湖術士嗎?」 

    「嗯….是不能,瞿曇。」

    「須閑提,我還沒有出家學道時,若欲享用五欲功德,對我來說簡直是唾手可得。後來我捨離了五欲功德,剃除鬚髮,穿著袈裟衣,秉持正信,出家,無家,學道。並領悟了五欲功德的『集』、『滅』、『味』、『患』,出離見法,以寧靜的心行腳遊方。當我證悟了真理以後再看見那些尚未離欲、仍被欲愛所食、被欲熱所炙的芸芸眾生,心生慈悲,並喝斥五欲。須閑提,你認為我因此而喝斥五欲,可以說我是欺世盜名的江湖術士嗎?」

    「嗯..,不能,瞿曇。」

    「須閑提,就好比一般富貴的在家居士及其子女,財富無限,尊貴自在,這些有錢人有諸多的牲畜、豪宅、金錢,一切生活所需皆不缺乏。他們享受五欲之樂,也都是輕而易得。後來這些人在平時成就了身妙行、口、意妙行,臨死之時,不樂五欲,捨離五欲功德。死後投升善處,轉生至天上,具足天界的五欲功德。須閑提,你覺得這些天神還會再捨棄天上的精妙五欲功德,反而紆尊降貴去享受人間的低級五欲嗎?」

    「不可能,瞿曇。畢竟人間到處臭穢不淨,充滿著罪惡、混亂、爾虞我詐、爭吵、鬥爭之苦。瞿曇,跟人間的欲樂相比,天界的欲樂才是最棒、最好、最高級的。這些天神是絕不可能捨棄天上的五欲功德,反而紆尊降貴去享受低級的人間五欲。」

    「我也是這樣啊!須閑提。我斷除了人間的五欲之樂,橫渡了天界的五欲之樂,剃除了鬚髮,穿著袈裟衣,秉持正信、出家、無家、學道。領悟了五欲功德的『集』、『滅』、『味』、『患』,出離見法,內心寧靜行腳遊方。當我證悟了真理以後再看見那些尚未離欲、仍被欲愛所食、被欲熱所炙的芸芸眾生,心生慈悲,並喝斥五欲。須閑提,你認為我因此而喝斥五欲,可以說我是欺世盜名的江湖術士嗎?」

    「不能,瞿曇。」

    「須閑提,我再跟你舉一個例子說明。就好比一群全身上下的皮膚都已潰爛、且瘡口長滿蛆蟲的痲瘋病患,全身搔癢難耐。這些痲瘋病人不斷以手抓癢,結果愈抓愈癢,甚而引起細菌感染,瘡口流出膿血。這些痲瘋病患忍無可忍,故而異想天開聚集在火邊燒灼傷口,以為用火燒烤膿瘡可止癢,令自己稍稍舒服一些。須閑提,你認為這些痲瘋病患這樣做,不會被烈火所燒傷嗎?真的可以因此而痊癒嗎?」

    「不可能,瞿曇。他們這樣做只會適得其反,因為這只會令他們產生更多新的瘡口,而原本的舊瘡轉而增大,但他們卻以苦為樂,簡直是愚痴顛倒。」

    「說的好,須閑提。那些尚未離欲、被欲愛所食、為欲熱所炙而縱情慾海的芸芸眾生,譬如身處富貴五欲的國王及大臣,若不斷欲,不離欲愛,內心無法獲得平靜,就絕不可能遠離煩惱諸苦。他們妄想以情慾、性慾、五欲來抒解苦悶的壓力,就如同那些愚痴的痲瘋病患企圖以炙止癢的情形一樣。當走向縱慾的毀滅之火時,不過是從壓力、孤寂、與苦悶中暫時得到抒解,但絕無療癒的功效,不過是在燒殘自己而已。洩慾之後,接踵而至的渴愛一定會比先前更加地劇烈。所以若不斷欲,不離欲愛,內心不平靜,想要遠離煩惱諸苦,簡直是痴人說夢。」

    「須閑提,如果這時能出現一位良醫,適時找到了特效藥解除了痲瘋病患的病痛,使病患們康復。那麼這些痊癒的人看到那些跑去火邊燒烤的痲瘋病患,你認為他還會跟著他們一起去做這種愚痴又瘋狂的蠢事嗎?」

    「不可能了,瞿曇。因為此人知道有病的人必須以良藥醫治,而不是去做傻事。」

    「須閑提,假設有二名力氣強大的人,將這名痊癒的人捉起來放到火坑邊烤炙,此人恐懼驚惶地閃避,且全身感受到熾熱。須閑提,你認 為這個火坑雖然熾熱難耐,但對這名痊癒的人所造成的後患還會比先前來得嚴重嗎?」

    「不會,瞿曇。他應該會覺得自己過去的行徑很愚蠢,視焦炙為畏途。就算他過去的同伴如何呼喚或引誘他,再也沒有任何理由會讓他想燒烤自己,他甚至會為以前的同伴感到悲憫。」

    「沒錯,須閑提。就好比這名痊癒的人以前有邪見,有顛倒妄想,才會異想天開以烈火炙烤自己身上的瘡口。而如今他得遇良醫,以良藥醫治而獲痊癒,從此以後不會再有邪見,不會再以苦為樂,不會再有顛倒妄想。同樣地,我於苦欲有苦欲想,已見法,已無顛倒妄想。我對於過去時所享受的 五欲不淨等臭穢之處,已生厭離,害怕這些苦而不接觸。對於未來、及現在的五欲也是一樣的態度。所以如來、無所著、等正覺才會說無病第一利,涅槃第一樂。」

    須閑提對世尊說:「瞿曇,我也曾經從其他耆舊大德的長老們那裡學習了一段很長時間的梵行,我也聽他們說過『無病第一利,涅槃第一樂』這句話喔。」

    世尊問:「須閑提,如果你聽過這句話,那你可知什麼是無病?什麼是涅槃?」

    於是,須閑提說:「身即是病,是癰、是箭、是蛇、是無常、是苦、是空、是非神。」他以兩手擦拭、撫摸、摩擦自己的肢體並這麼說:「瞿曇,這就是無病,這就是涅槃。」【譯按:因為須閑提當時是外道,所以他以兩手擦拭撫摸可能是表示當時外道所信仰的儀式或手印。】

    世尊說:「須閑提,就好比生來就看不見一切的盲胞,從眼睛正常的人那裡聽說『白淨無垢』這句話,他聽了以後便想尋找『白淨』這個東西。於是有 壞心眼的人想要惡整他,給他髒衣服,騙他說:『這就是白淨無垢的衣服,你就以兩手恭敬地接受,然後將它穿在身上吧。』這個瞎子信以為真,高興地立即以兩手恭敬地接受,穿在身上,並喊道:『喔!我找到了【白淨無垢】,原來這就是【白淨無垢】。』須閑提,你認為這種人真的知道什麼是【白淨無垢】嗎?」

    「瞿曇,照你這樣講,他的確不知什麼是『白淨無垢』。」

    「沒錯,須閑提。你根本尚且不知什麼無病,又怎知什麼是涅槃呢?」

    「須閑提,如來、無所著、等正覺說:

無病第一利  涅槃第一樂
  
諸道八正道  住安隱甘露」

    「這句話很多人都聽過,很多外道也都聽過這句偈語,但大家輾轉相傳,卻都不知其意。愚癡的人甚至彼此互相欺誑,妄解其意。人身體內的四大元素,都是從父母所生,因飲食而成長,平時按摩洗澡,都是強忍、破壞、磨滅、離散之法。然遇識神【譯按:名色的名】而有知覺,緣受則有,緣有則生,緣生則老死,緣老死則愁戚啼哭、憂苦懊惱,就這樣產生純大苦陰。」

    須閑提聽完世尊的解說以後,立即從座位站起來,他將衣服偏袒右肩,走到佛前跪在地上,叉手合掌對佛說:「瞿曇,我現在非常地相信沙門瞿曇,希望您為我說法,令我得知什麼是無病?什麼是涅槃?」

    世尊對他說:「須閑提,如果你的聖慧眼尚未清淨的話【譯按:法眼淨,初果。】,就算我為你解說什麼是無病,什麼是涅槃,你始終也不會明白,這樣只會浪費我的時間。須閑提,就像是天生的盲胞,因為別人跟他說這是青色、黃、赤、白色,你認為這個天生的瞎子會因為人家跟他這麼說,就因此知道什麼是青色、黃、赤、白色嗎?」

    「不可能,瞿曇。」

    「是啊,須閑提。同樣的道理,如果你的聖慧眼尚未清淨的話,就算我為你解說什麼是無病,什麼是涅槃,你始終也不會明白,這樣只會浪費我的時間。須閑提,我倒是可以為你解說像妙藥一樣的『法』,令你尚未清淨的聖慧眼因而得以清淨。須閑提,如果你的聖慧眼得以清淨的話,到時你便能自知什麼是無病,什麼是涅槃。須閑提,我這麼做,就好比天生的盲人,有諸親戚幫助他,為了他的幸福著想,替他尋求眼科醫生。當醫師為他妥善的治療以後,便能使他獲得清淨正常的兩眼,重見光明。須閑提,若他的兩眼 重見光明以後,便能親自看見此青色、黃、赤、白色。當他看見身上穿的髒衣以後,便明白那是人家在惡整欺負他,他一定會很生氣。須閑提,我現在就為你解說像妙藥的『法』,令你尚未清淨的聖慧眼而得清淨。當你的聖慧眼得以清淨時,便能自知什麼是無病,什麼是涅槃了。」

    「須閑提,有四種法,能令尚未清淨的聖慧眼而得以清淨。這四種法分別是:

一、 親近、恭敬、服侍善知識。

二、 聽聞善法。

三、 內正思惟。

四、 趣向法次法。」

    「須閑提,你就照這樣的順序好好地修行,先親近、恭敬、服侍善知識,→便能因此聽聞善法,→當你聽聞善法後,→便能好好地思惟,→善加思惟以後便能趣向法次法,→當趣向法次法以後,→便能明白『苦』的真諦,→明白苦生起的因緣,→明白應當滅苦,→最後明白什麼是滅苦之道。」

    「什麼是明白苦的真諦?所謂『苦』就是指生苦、老苦、病苦、死苦、怨憎會苦、愛別離苦、所求不得苦、略五盛陰苦。」

    「什麼是明白苦的因緣?就是指當對三界產生『欲愛』、『色愛』、『無色愛』時,就一定會產未來的存在。這是因為只要有貪欲,自然就會衍生、期盼未來有。」

    「什麼是知應當滅苦?就是明白了有貪欲,自然就會衍生、期盼未來有這個真理,基於『此無故彼無,此滅故彼滅』的道理,就會希望未來有消滅、無餘、斷、捨、吐、盡、無欲、沒、息止。」

    「什麼是明白滅苦之道?就是明白所謂的八支聖道。從正見….乃至正定。」

    當世尊說此妙法以後,須閑提當下遠塵離垢,諸法法眼生。就這樣,須閑提見法得法,覺白淨法,斷疑度惑,從此不再歸信其他外道神靈。他對於正法不再有猶豫,已住初果證。對於世尊的教法已得不壞信。

    他立即從座位站起來,走到佛前,跪在地上,一改以往輕蔑的態度,恭敬地頂禮稽首佛足,並說道:「世尊,我願跟隨您出家學道,並受具足戒,成為一名比丘。」

    世尊說:「善來比丘,來我的僧團修行梵行吧!」

    於是,須閑提在佛教的僧團裡出家學道,受具足戒,成為一名比丘,他出家後非常地精進,沒多久便證得了阿羅漢。

原文/

(一五三)中阿含梵志品須閑提經第二


我聞如是

一時。佛游拘樓瘦。在婆羅婆第一靜室。坐於草座

爾時。世尊過夜平旦。著衣持缽。入釰摩瑟曇次第乞食。食訖。中後還舉衣缽。澡洗手足。以尼師檀著於肩上。往詣一林。至晝行處。爾時。世尊入于彼林。至一樹下。敷尼師檀。結加趺坐

於是。須閑提異學中後彷徉。往詣婆羅婆第一靜室。須閑提異學遙見婆羅婆第一靜室有布草座一脅臥處。似師子臥。似沙門臥。似梵行臥。須閑提異學見已。問曰。婆羅婆第一靜室。誰有此草座一脅臥處。似師子臥。似沙門臥。似梵行臥

婆羅婆梵志答曰。須閑提。有沙門瞿曇釋種子。舍釋宗族。剃除鬚髮。著袈裟衣。至信。舍家.無家.學道。覺無上正盡覺。彼第一靜室有此草座一脅臥處。似師子臥。似沙門臥。似梵行臥

須閑提異學語曰。婆羅婆。我今不可見見。不可聞聞。謂我見沙門瞿曇臥處。所以者何。彼沙門瞿曇壞敗地。壞敗地者。無可用也

婆羅婆語曰。須閑提。汝不應以此事罵彼沙門瞿曇。所以者何。彼沙門瞿曇多有慧。刹利慧.梵志慧.居士慧.沙門慧。若說慧者皆得聖智。須閑提。我欲以此義向彼沙門瞿曇說。為可爾不

須閑提語曰。婆羅婆。若欲說者。則隨汝意。我無所違。婆羅婆。若見沙門瞿曇者。我亦說此義。所以者何。彼沙門瞿曇敗壞地。敗壞地者。無可用也

爾時。世尊在晝行處。以淨天耳出過於人。聞婆羅婆梵志與須閑提異學共論此事。世尊聞已。則于晡時從燕坐起。往詣婆羅婆梵志第一靜室。于草座上敷尼師檀。結加趺坐。婆羅婆梵志遙見世尊在樹林間。端政姝好。猶星中月。光耀煒曄。晃若金山。相好具足。威神巍巍。諸根寂定。無有蔽礙。成就調禦。息心靜默。見已。進前往詣佛所。共相問訊。卻坐一面

世尊問曰。婆羅婆。與須閑提異學共論此草坐處耶

婆羅婆梵志答世尊曰。如是。瞿曇。我亦欲以此事向沙門瞿曇說。然沙門瞿曇未說已自知。所以者何。以如來.無所著.等正覺故

世尊與婆羅婆梵志共論此事。須閑提異學於後彷徉。往詣婆羅婆第一靜室

世尊遙見須閑提異學來已。而作是說。須閑提。不調禦眼根。不密守護而不修者。必受苦報。彼于沙門瞿曇善自調禦。善密守護而善修者。必得樂報。須閑提。汝因此故。說沙門瞿曇敗壞地。敗壞地者。無可用耶

須閑提異學答世尊曰。如是。瞿曇

須閑提。如是耳.鼻.舌.身根。不調禦意根。不密守護而不修者。必受苦報。彼于沙門瞿曇善自調禦。善密守護而善修者。必得樂報。須閑提。汝因此故。說沙門瞿曇敗壞地。敗壞地者。無可用耶

須閑提異學答世尊曰。如是。瞿曇

世尊問曰。須閑提。于意雲何。若人本未出家學道。彼眼知色。愛念意樂。可欲相應。彼于後時舍眼知色。剃除鬚髮。著袈裟衣。至信.舍家.無家.學道。彼眼知色。習.滅.味.患.出要見如真。內息心遊行。彼若見人未離色欲。為色愛所食。為色熱所熱。彼眼知色。愛念意樂。可欲相應。行時見已。不稱彼.不樂彼。須閑提。于意雲何。若有此樂。因愛因色。樂此樂時。薄賤故不稱彼。薄賤故不樂彼。須閑提。寧可於彼有所說耶

答世尊曰。不也。瞿曇

須閑提。于意雲何。若人本未出家學道。如是耳知聲。鼻知香。舌知味。身知觸。愛念意樂。可欲相應。彼于後時。捨身知觸。剃除鬚髮。著袈裟衣。至信.舍家.無家.學道。彼身知觸。習.滅.味.患.出要見如真。內息心遊行。彼若見人未離觸欲。為觸愛所食。為觸熱所熱。彼身知觸。愛念意樂。可欲相應。行時見已。不稱彼.不樂彼。須閑提。于意雲何。若有見此樂。因愛因觸。樂此樂時。薄賤故不稱彼。薄賤故不樂彼。須閑提。寧可於彼有所說耶

答世尊曰。不也。瞿曇

世尊問曰。須閑提。于意雲何。若人本未出家學道。五欲功德愛念意樂。可欲相應。彼于後時。舍五欲功德。剃除鬚髮。著袈裟衣。至信.舍家.無家.學道。彼五欲功德。習.滅.味.患.出要見如真。內息心遊行。彼若見人未離欲。為欲愛所食。為欲熱所熱。五欲功德愛念意樂。可欲相應。行時見已。不稱彼.不樂彼。須閑提。于意雲何。若有此樂。因欲因欲愛。樂此樂時。薄賤故不稱彼。薄賤故不樂彼。須閑提。寧可於彼有所說耶

答世尊曰。不也。瞿曇

須閑提。我本未出家學道時。得五欲功德。易不難得。愛念意樂。可欲相應。我于後時。舍五欲功德。剃除鬚髮。著袈裟衣。至信.舍家.無家.學道。彼五欲功德。習.滅.味.患.出要見如真。內息心遊行。我見人未離欲。為欲愛所食。為欲熱所熱。五欲功德。愛念意樂。可欲相應。行時見已。我不稱彼。我不樂彼。須閑提。于意雲何。若有此樂。因欲因欲愛。樂此樂時。薄賤故我不稱彼。薄賤故我不樂彼。須閑提。寧可於我有所說耶

答世尊曰。不也。瞿曇

世尊告曰。須閑提。猶如居士.居士子。極大富樂。資財無量。多諸畜牧.封戶.食邑。諸生活具種種豐饒。彼得五欲。易不難得。彼成就身妙行。口.意妙行。臨死之時。不樂舍五欲功德。身壞命終。後升善處。得生天上。具足行五欲功德。須閑提。此天及天子甯當舍天五欲功德。樂人間欲。歡喜念耶

答世尊曰。不也。瞿曇。所以者何。人間欲者。臭處不淨。意甚穢惡而不可向。憎諍極苦。瞿曇。於人間欲。天欲最上.最妙.最勝。若彼天及天子舍于天上五欲功德。樂人間欲。歡喜念者。終無是處

如是。須閑提。我斷人間欲。度於天欲。剃除鬚髮。著袈裟衣。至信.舍家.無家.學道。彼五欲功德。習.滅.味.患.出要見如真。內息心遊行。我見人未離欲。為欲愛所食。為欲熱所熱。五欲功德愛念意樂。可欲相應。行時見已。我不稱彼。我不樂彼。須閑提。于意雲何。若有此樂。因欲因欲愛。樂此樂時。薄賤故我不稱彼。薄賤故我不樂彼。須閑提。寧可於我有所說耶

答世尊曰。不也。瞿曇

世尊告曰。須閑提。猶人病癩。身體爛熟。為蟲所食。爪擿瘡開。臨火坑炙。須閑提。于意雲何。若病癩人身體爛熟。為蟲所食。爪擿瘡開。臨火坑炙。如是甯得除病有力。不壞諸根。為脫癩病。身體完健。平復如故。還本所耶

答世尊曰。不也。瞿曇。所以者何。若病癩人身體爛熟。為蟲所食。爪擿瘡開。臨火坑炙。如是更生瘡轉增多。本瘡轉大。然彼反以癩瘡為樂

須閑提。如病癩人身體爛熟。為蟲所食爪擿瘡開。臨火坑炙。如是更生瘡轉增多。本瘡轉大。然彼反以癩瘡為樂。須閑提。如是眾生未離欲。為欲愛所食。為欲熱所熱而行於欲。須閑提。如是眾生未離欲。為欲愛所食。為欲熱所熱而行於欲。如是欲轉增多。欲愛轉廣。然彼反以欲愛為樂。彼若不斷欲。不離欲愛。內息心。已行.當行.今行者。終無是處。所以者何。此非道理。斷欲.離欲愛。謂行於欲

世尊告曰。須閑提。猶王及大臣。得五所欲。易不難得。彼若不斷欲。不離欲愛。內息心。已行.當行.今行者。終無是處。所以者何。此非道理。斷欲.離欲愛。謂行於欲。如是。須閑提。眾生未離欲。為欲愛所食。為欲熱所熱而行於欲。須閑提。若眾生未離欲。為欲愛所食。為欲熱所熱而行欲者。如是欲轉增多。欲愛轉廣。然彼反以欲愛為樂。彼若不斷欲。不離欲愛。內息心。已行.當行.今行者。終無是處。所以者何。此非道理。斷欲.離欲愛。謂行於欲

須閑提。猶病癩人身體爛熟。為蟲所食。爪擿瘡開。臨火坑炙。有人為彼憐念湣傷。求利及饒益。求安隱快樂。與如其像好藥。與如其像好藥已。除病得力。不壞諸根。已脫癩病。身體完健。平復如故。更還本所。彼若見人有癩病者。身體爛熟。為蟲所食。以爪擿瘡開。臨火坑炙。須閑提。彼人見已。甯複意樂稱譽喜耶

答世尊曰。不也。瞿曇。所以者何。有病須藥。無病不須

須閑提。于意雲何。若彼癩人除病得力。不壞諸根。已脫癩病。身體完健。平復如故。更還本所。有二力士。強捉彼人臨火坑炙。彼於其中慞惶回避。身生重熱。須閑提。于意雲何。此火坑者。於今更熱。大苦可患。甚於本耶

答世尊曰。不也。瞿曇。其本病癩。身體爛熟。為蟲所食。爪擿瘡開。臨火坑炙。彼于苦大樂更樂想。其心迷亂。有顛倒想。瞿曇。彼人於今除病得力。不壞諸根。已脫癩病。身體完健。平復如故。更還本所。彼于苦大苦更樂想。其心泰然。無顛倒想

須閑提。如病癩人身體爛熟。為蟲所食。爪擿瘡開。臨火坑炙。彼于苦大樂更樂想。其心迷亂。有顛倒想。如是。須閑提。眾生不離欲。為欲愛所食。為欲熱所熱而行於欲。彼于苦欲有樂欲想。其心迷亂。有顛倒想。須閑提。猶如彼人除病得力。不壞諸根。已脫癩病。身體完健。平復如故。更還本所。彼于苦大苦更樂想。其心泰然。無顛倒想。如是。須閑提。我於苦欲有苦欲想。得如真實。無顛倒想。所以者何。須閑提。過去時欲不淨臭處。意甚穢惡而不可向。憎諍苦更觸。未來.現在欲亦不淨臭處。意甚穢惡而不可向。憎諍苦更觸。須閑提。如來.無所著.等正覺說無病第一利。涅槃第一樂

須閑提異學白世尊曰。瞿曇。我亦曾從耆舊尊德長老久學梵行所。聞無病第一利。涅槃第一樂

世尊問曰。須閑提。若汝曾從耆舊尊德長老久學梵行所。聞無病第一利。涅槃第一樂。須閑提。何者無病。何者涅槃耶

於是。須閑提異學身即是病.是癰.是箭.是蛇.是無常.是苦.是空.是非神。以兩手抆摸而作是說。瞿曇。此是無病。此是涅槃

世尊語曰。須閑提。猶如生盲。從有目人聞其所說。白淨無垢。白淨無垢。彼聞此已。便求白淨。有諂誑人而不為彼求利及饒益。求安隱快樂。則以垢膩不淨之衣。持往語曰。汝當知之。此是白淨無垢之衣。汝以兩手敬受被身。彼盲子喜。即以兩手敬受被身而作是說。白淨無垢。白淨無垢。須閑提。彼人為自知說。為不知說。為自見說。為不見說

須閑提異學答曰。瞿曇。如是說者。實不知見

世尊語曰。如是。須閑提。如盲無目。身即是病.是癰.是箭.是蛇.是無常.是苦.是空.是非神。以兩手抆摸而作是說。瞿曇。此是無病。此是涅槃。須閑提。汝尚不識於無病。何況知見於涅槃耶。言知見者。終無是處。須閑提。如來.無所著.等正覺說

 無病第一利  涅槃第一樂
 諸道八正道  住安隱甘露 

彼眾多人並共聞之。眾多異學聞此偈已。輾轉相傳。不能知義。彼既聞已。而欲求教。彼並愚癡。還相欺誑。彼自現身四大之種。從父母生。飲食所長。常覆按摩澡浴。強忍.破壞.磨滅。離散之法。然見神受神。緣受則有。緣有則生。緣生則老死。緣老死則愁戚啼哭.憂苦懊惱。如是此生純大苦陰。於是。須閑提異學即從坐起。偏袒著衣。叉手向佛。白曰。瞿曇。我今極信沙門瞿曇。唯願瞿曇善為說法。令我得知此是無病。此是涅槃

世尊告曰。須閑提。若汝聖慧眼未淨者。我為汝說無病.涅槃。終不能知。唐煩勞我。須閑提。猶生盲人。因他往語。汝當知之。此是青色。黃.赤.白色。須閑提。彼生盲人頗因他說。知是青色.黃.赤.白色耶

答世尊曰。不也。瞿曇

如是。須閑提。若汝聖慧眼未淨者。我為汝說無病.涅槃。終不能知。唐煩勞我。須閑提。我為汝說如其像妙藥。令未淨聖慧眼而得清淨。須閑提。若汝聖慧眼得清淨者。汝便自知此是無病。此是涅槃。須閑提。猶生盲人。有諸親親為彼慈湣。求利及饒益。求安隱快樂故。為求眼醫。彼眼醫者與種種治。或吐或下。或灌於鼻。或複灌下。或刺其脈。或令淚出。須閑提。儻有此處。得淨兩眼。須閑提。若彼兩眼得清淨者。則便自見此是青色。黃.赤.白色。見彼垢膩不淨之衣。便作是念。彼即怨家。長夜則以垢膩之衣欺誑於我。便有憎心。須閑提。此人儻能殺害於彼。如是。須閑提。我為汝說如其像妙藥。令未淨聖慧眼而得清淨。須閑提。若汝聖慧眼得淨者。汝便自知此是無病。此是涅槃

須閑提。有四種法。未淨聖慧眼而得清淨。雲何為四。親近善知識。恭敬.承事。聞善法。善思惟。趣向法次法。須閑提。汝當如是學。親近善知識。恭敬.承事。聞善法。善思惟。趣向法次法。須閑提。當學如是。須閑提。汝親近善知識。恭敬.承事已。便聞善法。聞善法已。便善思惟。善思惟已便趣向法次法。趣向法次法已。便知此苦如真。知此苦習.知此苦滅.知此苦滅道如真

雲何知苦如真。謂生苦.老苦.病苦.死苦.怨憎會苦.愛別離苦.所求不得苦.略五盛陰苦。如是知苦如真。雲何知苦習如真。謂此愛當受未來有。與喜欲俱。願彼彼有。如是知苦習如真。雲何知苦滅如真。謂此愛當受未來有。與喜欲俱。願彼彼有滅.無餘.斷.舍.吐.盡.無欲.沒.息止。如是知苦滅如真。雲何知苦滅道如真。謂八支聖道。正見。乃至正定。是謂為八。如是知苦滅道如真

說此法已。須閑提異學遠塵離垢。諸法法眼生。於是。須閑提異學見法得法。覺白淨法。斷疑度惑。更無餘尊。不復從他。無有猶豫。已住果證。於世尊法得無所畏。即從座起。稽首佛足。白曰。世尊。願令我得出家學道。受具足。得比丘

世尊告曰。善來比丘。修行梵行

須閑提異學即是出家學道。受具足。得比丘。須閑提出家學道。受具足。知法已。至得阿羅訶

佛說如是。尊者須閑提聞佛所說。

巴利語經文
MN.75/(5) Māgaṇḍiyasuttaṃ 
   207. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā kurūsu viharati kammāsadhammaṃ nāma kurūnaṃ nigamo, bhāradvājagottassa brāhmaṇassa agyāgāre tiṇasanthārake. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya kammāsadhammaṃ piṇḍāya pāvisi. Kammāsadhammaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto yena aññataro vanasaṇḍo tenupasaṅkami divāvihārāya. Taṃ vanasaṇḍaṃ ajjhogāhetvā aññatarasmiṃ rukkhamūle divāvihāraṃ nisīdi. Atha kho māgaṇḍiyo paribbājako jaṅghāvihāraṃ anucaṅkamamāno anuvicaramāno yena bhāradvājagottassa brāhmaṇassa agyāgāraṃ tenupasaṅkami. Addasā kho māgaṇḍiyo paribbājako bhāradvājagottassa brāhmaṇassa agyāgāre tiṇasanthārakaṃ paññattaṃ. Disvāna bhāradvājagottaṃ brāhmaṇaṃ etadavoca– “kassa nvayaṃ bhoto bhāradvājassa agyāgāre tiṇasanthārako paññatto, samaṇaseyyānurūpaṃ maññe”ti? “Atthi, bho māgaṇḍiya, samaṇo gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato– ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti. Tassesā bhoto gotamassa seyyā paññattā”ti. “Duddiṭṭhaṃ vata, bho bhāradvāja, addasāma; duddiṭṭhaṃ vata, bho bhāradvāja, addasāma! Ye mayaṃ tassa bhoto gotamassa bhūnahuno seyyaṃ addasāmā”ti. “Rakkhassetaṃ, māgaṇḍiya, vācaṃ; rakkhassetaṃ māgaṇḍiya, vācaṃ. Bahū hi tassa bhoto gotamassa khattiyapaṇḍitāpi brāhmaṇapaṇḍitāpi gahapatipaṇḍitāpi samaṇapaṇḍitāpi abhippasannā vinītā ariye ñāye dhamme kusale”ti. “Sammukhā cepi mayaṃ, bho bhāradvāja, taṃ bhavantaṃ gotamaṃ passeyyāma, sammukhāpi naṃ vadeyyāma– ‘bhūnahu samaṇo gotamo’ti. Taṃ kissa hetu? Evañhi no sutte ocaratī”ti. “Sace taṃ bhoto māgaṇḍiyassa agaru āroceyyāmi taṃ samaṇassa gotamassā”ti. “Appossukko bhavaṃ bhāradvājo vuttova naṃ vadeyyā”ti. 
   208. Assosi kho bhagavā dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya bhāradvājagottassa brāhmaṇassa māgaṇḍiyena paribbājakena saddhiṃ imaṃ kathāsallāpaṃ. Atha kho bhagavā sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito yena bhāradvājagottassa brāhmaṇassa agyāgāraṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā nisīdi bhagavā paññatte tiṇasanthārake. Atha kho bhāradvājagotto brāhmaṇo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho bhāradvājagottaṃ brāhmaṇaṃ bhagavā etadavoca– “ahu pana te, bhāradvāja, māgaṇḍiyena paribbājakena saddhiṃ imaṃyeva tiṇasanthārakaṃ ārabbha kocideva kathāsallāpo”ti? Evaṃ vutte, bhāradvājagotto brāhmaṇo saṃviggo lomahaṭṭhajāto bhagavantaṃ etadavoca– “etadeva kho pana mayaṃ bhoto gotamassa ārocetukāmā. Atha ca pana bhavaṃ gotamo anakkhātaṃyeva akkhāsī”ti. Ayañca hi bhagavato bhāradvājagottena brāhmaṇena saddhiṃ antarākathā vippakatā hoti. Atha kho māgaṇḍiyo paribbājako jaṅghāvihāraṃ anucaṅkamamāno anuvicaramāno yena bhāradvājagottassa brāhmaṇassa agyāgāraṃ yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho māgaṇḍiyaṃ paribbājakaṃ bhagavā etadavoca– 
   209. “Cakkhuṃ kho, māgaṇḍiya, rūpārāmaṃ rūparataṃ rūpasammuditaṃ. Taṃ tathāgatassa dantaṃ guttaṃ rakkhitaṃ saṃvutaṃ, tassa ca saṃvarāya dhammaṃ deseti. Idaṃ nu te etaṃ, māgaṇḍiya, sandhāya bhāsitaṃ – ‘bhūnahu samaṇo gotamo’”ti? “Etadeva kho pana me, bho gotama, sandhāya bhāsitaṃ– ‘bhūnahu samaṇo gotamo’ti. Taṃ kissa hetu? Evañhi no sutte ocaratī”ti. “Sotaṃ kho, māgaṇḍiya, saddārāmaṃ …pe… ghānaṃ kho, māgaṇḍiya gandhārāmaṃ… jivhā kho, māgaṇḍiya, rasārāmā rasaratā rasasammuditā. Sā tathāgatassa dantā guttā rakkhitā saṃvutā, tassā ca saṃvarāya dhammaṃ deseti. Idaṃ nu te etaṃ, māgaṇḍiya, sandhāya bhāsitaṃ– ‘bhūnahu samaṇo gotamo’”ti? “Etadeva kho pana me, bho gotama, sandhāya bhāsitaṃ– ‘bhūnahu samaṇo gotamo’ti. Taṃ kissa hetu? Evañhi no sutte ocaratī”ti. “Kāyo kho, māgaṇḍiya, phoṭṭhabbārāmo phoṭṭhabbarato …pe… mano kho, māgaṇḍiya, dhammārāmo dhammarato dhammasammudito. So tathāgatassa danto gutto rakkhito saṃvuto, tassa ca saṃvarāya dhammaṃ deseti. Idaṃ nu te etaṃ, māgaṇḍiya, sandhāya bhāsitaṃ– ‘bhūnahu samaṇo gotamo’”ti? “Etadeva kho pana me, bho gotama, sandhāya bhāsitaṃ – ‘bhūnahu samaṇo gotamo’ti. Taṃ kissa hetu? Evañhi no sutte ocaratī”ti. 
   210. “Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya– ‘idhekacco cakkhuviññeyyehi rūpehi paricāritapubbo assa iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, so aparena samayena rūpānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā rūpataṇhaṃ pahāya rūpapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto vihareyya. Imassa pana te, māgaṇḍiya, kimassa vacanīyan’”ti? “Na kiñci, bho gotama”. “Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya– ‘idhekacco sotaviññeyyehi saddehi …pe… ghānaviññeyyehi gandhehi… jivhāviññeyyehi rasehi… kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi paricāritapubbo assa iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, so aparena samayena phoṭṭhabbānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā phoṭṭhabbataṇhaṃ pahāya phoṭṭhabbapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto vihareyya. Imassa pana te, māgaṇḍiya, kimassa vacanīyan’”ti? “Na kiñci, bho gotama”. 
   211. “Ahaṃ kho pana, māgaṇḍiya, pubbe agāriyabhūto samāno pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāresiṃ cakkhuviññeyyehi rūpehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, sotaviññeyyehi saddehi …pe… ghānaviññeyyehi gandhehi… jivhāviññeyyehi rasehi… kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi. Tassa mayhaṃ, māgaṇḍiya, tayo pāsādā ahesuṃ– eko vassiko, eko hemantiko, eko gimhiko. So kho ahaṃ, māgaṇḍiya, vassike pāsāde vassike cattāro māse nippurisehi tūriyehi paricārayamāno na heṭṭhāpāsādaṃ orohāmi. So aparena samayena kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto viharāmi. So aññe satte passāmi kāmesu avītarāge kāmataṇhāhi khajjamāne kāmapariḷāhena pariḍayhamāne kāme paṭisevante. So tesaṃ na pihemi, na tattha abhiramāmi Taṃ kissa hetu? Yāhayaṃ, māgaṇḍiya, rati, aññatreva kāmehi aññatra akusalehi dhammehi– api dibbaṃ sukhaṃ samadhigayha tiṭṭhati – tāya ratiyā ramamāno hīnassa na pihemi, na tattha abhiramāmi. 
   212. “Seyyathāpi, māgaṇḍiya, gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreyya cakkhuviññeyyehi rūpehi …pe… phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi. So kāyena sucaritaṃ caritvā vācāya sucaritaṃ caritvā manasā sucaritaṃ caritvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyya devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ. So tattha nandane vane accharāsaṅghaparivuto dibbehi pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreyya. So passeyya gahapatiṃ vā gahapatiputtaṃ vā pañcahi kāmaguṇehi samappitaṃ samaṅgībhūtaṃ paricārayamānaṃ. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so devaputto nandane vane accharāsaṅghaparivuto dibbehi pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricārayamāno amussa gahapatissa vā gahapatiputtassa vā piheyya, mānusakānaṃ vā pañcannaṃ kāmaguṇānaṃ mānusakehi vā kāmehi āvaṭṭeyyā”ti? “No hidaṃ, bho gotama”. Taṃ kissa hetu? Mānusakehi, bho gotama, kāmehi dibbakāmā abhikkantatarā ca paṇītatarā cā”ti. “Evameva kho ahaṃ, māgaṇḍiya, pubbe agāriyabhūto samāno pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāresiṃ cakkhuviññeyyehi rūpehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, sotaviññeyyehi saddehi …pe… ghānaviññeyyehi gandhehi… jivhāviññeyyehi rasehi… kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi. So aparena samayena kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto viharāmi. So aññe satte passāmi kāmesu avītarāge kāmataṇhāhi khajjamāne kāmapariḷāhena pariḍayhamāne kāme paṭisevante, so tesaṃ na pihemi, na tattha abhiramāmi. Taṃ kissa hetu? Yāhayaṃ, māgaṇḍiya, rati aññatreva kāmehi aññatra akusalehi dhammehi– api dibbaṃ sukhaṃ samadhigayha tiṭṭhati– tāya ratiyā ramamāno hīnassa na pihemi, na tattha abhiramāmi. 
   213. “Seyyathāpi māgaṇḍiya, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeyya. Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṃ sallakattaṃ upaṭṭhāpeyyuṃ. Tassa so bhisakko sallakatto bhesajjaṃ kareyya. So taṃ bhesajjaṃ āgamma kuṭṭhehi parimucceyya, arogo assa sukhī serī sayaṃvasī yena kāmaṃ gamo. So aññaṃ kuṭṭhiṃ purisaṃ passeyya arugattaṃ pakkagattaṃ kimīhi khajjamānaṃ nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamānaṃ aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpentaṃ. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so puriso amussa kuṭṭhissa purisassa piheyya aṅgārakāsuyā vā bhesajjaṃ paṭisevanāya vā”ti? “No hidaṃ, bho gotama. Taṃ kissa hetu? Roge hi, bho gotama, sati bhesajjena karaṇīyaṃ hoti, roge asati na bhesajjena karaṇīyaṃ hotī”ti. “Evameva kho ahaṃ, māgaṇḍiya, pubbe agāriyabhūto samāno pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāresiṃ, cakkhuviññeyyehi rūpehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, sotaviññeyyehi saddehi …pe… ghānaviññeyyehi gandhehi… jivhāviññeyyehi rasehi… kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi. So aparena samayena kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto viharāmi. So aññe satte passāmi kāmesu avītarāge kāmataṇhāhi khajjamāne kāmapariḷāhena pariḍayhamāne kāme paṭisevante. So tesaṃ na pihemi, na tattha abhiramāmi. Taṃ kissa hetu? Yāhayaṃ, māgaṇḍiya, rati, aññatreva kāmehi aññatra akusalehi dhammehi– api dibbaṃ sukhaṃ samadhigayha tiṭṭhati– tāya ratiyā ramamāno hīnassa na pihemi, na tattha abhiramāmi. 
   214. “Seyyathāpi māgaṇḍiya, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeyya. Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṃ sallakattaṃ upaṭṭhāpeyyuṃ. Tassa so bhisakko sallakatto bhesajjaṃ kareyya. So taṃ bhesajjaṃ āgamma kuṭṭhehi parimucceyya, arogo assa sukhī serī sayaṃvasī yena kāmaṃ gamo. Tamenaṃ dve balavanto purisā nānābāhāsu gahetvā aṅgārakāsuṃ upakaḍḍheyyuṃ. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so puriso iti citiceva kāyaṃ sannāmeyyā”ti? “Evaṃ, bho gotama”. “Taṃ kissa hetu”? “Asu hi, bho gotama, aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho cā”ti. “Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, idāneva nu kho so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho ca udāhu pubbepi so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho cā”ti “Idāni ceva, bho gotama, so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho ca, pubbepi so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho ca. Asu ca, bho gotama, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno upahatindriyo dukkhasamphasseyeva aggismiṃ sukhamiti viparītasaññaṃ paccalatthā”ti. “Evameva kho, māgaṇḍiya, atītampi addhānaṃ kāmā dukkhasamphassā ceva mahābhitāpā ca mahāpariḷāhā ca, anāgatampi addhānaṃ kāmā dukkhasamphassā ceva mahābhitāpā ca mahāpariḷāhā ca, etarahipi paccuppannaṃ addhānaṃ kāmā dukkhasamphassā ceva mahābhitāpā ca mahāpariḷāhā ca. Ime ca, māgaṇḍiya, sattā kāmesu avītarāgā kāmataṇhāhi khajjamānā kāmapariḷāhena pariḍayhamānā upahatindriyā dukkhasamphassesuyeva kāmesu sukhamiti viparītasaññaṃ paccalatthuṃ. 
   215. “Seyyathāpi, māgaṇḍiya, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeti. Yathā yathā kho, māgaṇḍiya, asu kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeti tathā tathā’ssa tāni vaṇamukhāni asucitarāni ceva honti duggandhatarāni ca pūtikatarāni ca hoti ceva kāci sātamattā assādamattā– yadidaṃ vaṇamukhānaṃ kaṇḍūvanahetu; evameva kho, māgaṇḍiya, sattā kāmesu avītarāgā kāmataṇhāhi khajjamānā kāmapariḷāhena ca pariḍayhamānā kāme paṭisevanti. Yathā yathā kho, māgaṇḍiya, sattā kāmesu avītarāgā kāmataṇhāhi khajjamānā kāmapariḷāhena ca pariḍayhamānā kāme paṭisevanti tathā tathā tesaṃ tesaṃ sattānaṃ kāmataṇhā ceva pavaḍḍhati, kāmapariḷāhena ca pariḍayhanti, hoti ceva sātamattā assādamattā– yadidaṃ pañcakāmaguṇe paṭicca. 
   “Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu te diṭṭho vā suto vā rājā vā rājamahāmatto vā pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricārayamāno kāmataṇhaṃ appahāya kāmapariḷāhaṃ appaṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto vihāsi vā viharati vā viharissati vā”ti “No hidaṃ, bho gotama”. “Sādhu, māgaṇḍiya! Mayāpi kho etaṃ, māgaṇḍiya, neva diṭṭhaṃ na sutaṃ rājā vā rājamahāmatto vā pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricārayamāno kāmataṇhaṃ appahāya kāmapariḷāhaṃ appaṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto vihāsi vā viharati vā viharissati vā. Atha kho, māgaṇḍiya, ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā vigatapipāsā ajjhattaṃ vūpasantacittā vihāsuṃ vā viharanti vā viharissanti vā sabbe te kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāsā ajjhattaṃ vūpasantacittā vihāsuṃ vā viharanti vā viharissanti vā”ti. Atha kho bhagavā tāyaṃ velāyaṃ imaṃ udānaṃ udānesi– 
   “Ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukhaṃ; 
   Aṭṭhaṅgiko ca maggānaṃ, khemaṃ amatagāminan”ti. 
   216. Evaṃ vutte, māgaṇḍiyo paribbājako bhagavantaṃ etadavoca– “acchariyaṃ, bho gotama, abbhutaṃ, bho gotama! Yāva subhāsitaṃ cidaṃ bhotā gotamena– ‘ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukhan’ti. Mayāpi kho etaṃ, bho gotama, sutaṃ pubbakānaṃ paribbājakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ– ‘ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukhan’ti; tayidaṃ, bho gotama, sametī”ti. “Yaṃ pana te etaṃ, māgaṇḍiya, sutaṃ pubbakānaṃ paribbājakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ– ‘ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukhan’ti, katamaṃ taṃ ārogyaṃ, katamaṃ taṃ nibbānan”ti? Evaṃ vutte, māgaṇḍiyo paribbājako sakāneva sudaṃ gattāni pāṇinā anomajjati– “idantaṃ, bho gotama, ārogyaṃ, idantaṃ nibbānaṃ. Ahañhi, bho gotama, etarahi arogo sukhī, na maṃ kiñci ābādhatī”ti. 
   217. “Seyyathāpi, māgaṇḍiya, jaccandho puriso; so na passeyya kaṇhasukkāni rūpāni, na passeyya nīlakāni rūpāni, na passeyya pītakāni rūpāni, na passeyya lohitakāni rūpāni, na passeyya mañjiṭṭhakāni rūpāni, na passeyya samavisamaṃ, na passeyya tārakarūpāni, na passeyya candimasūriye. So suṇeyya cakkhumato bhāsamānassa– ‘chekaṃ vata, bho odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti! So odātapariyesanaṃ careyya. Tamenaṃ aññataro puriso telamalikatena sāhuḷicīrena vañceyya– ‘idaṃ te, ambho purisa, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti. So taṃ paṭiggaṇheyya, paṭiggahetvā pārupeyya, pārupetvā attamano attamanavācaṃ nicchāreyya– ‘chekaṃ vata, bho, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti! 
   “Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so jaccandho puriso jānanto passanto amuṃ telamalikataṃ sāhuḷicīraṃ paṭiggaṇheyya, paṭiggahetvā pārupeyya, pārupetvā attamano attamanavācaṃ nicchāreyya– ‘chekaṃ vata, bho, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti udāhu cakkhumato saddhāyā”ti? “Ajānanto hi, bho gotama, apassanto so jaccandho puriso amuṃ telamalikataṃ sāhuḷicīraṃ paṭiggaṇheyya, paṭiggahetvā pārupeyya, pārupetvā attamano attamanavācaṃ nicchāreyya– ‘chekaṃ vata, bho, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti, cakkhumato saddhāyā”ti. “Evameva kho, māgaṇḍiya, aññatitthiyā paribbājakā andhā acakkhukā ajānantā ārogyaṃ, apassantā nibbānaṃ atha ca panimaṃ gāthaṃ bhāsanti– ‘ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukhan’ti. Pubbakehesā, māgaṇḍiya, arahantehi sammāsambuddhehi gāthā bhāsitā– 
   ‘Ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukhaṃ; 
   Aṭṭhaṅgiko ca maggānaṃ, khemaṃ amatagāminan’ti. 
   218. “Sā etarahi anupubbena puthujjanagāthā. Ayaṃ kho pana, māgaṇḍiya, kāyo rogabhūto gaṇḍabhūto sallabhūto aghabhūto ābādhabhūto, so tvaṃ imaṃ kāyaṃ rogabhūtaṃ gaṇḍabhūtaṃ sallabhūtaṃ aghabhūtaṃ ābādhabhūtaṃ– ‘idantaṃ, bho gotama, ārogyaṃ, idantaṃ nibbānan’ti vadesi. Tañhi te, māgaṇḍiya, ariyaṃ cakkhuṃ natthi yena tvaṃ ariyena cakkhunā ārogyaṃ jāneyyāsi, nibbānaṃ passeyyāsī”ti. “Evaṃ pasanno ahaṃ bhoto gotamassa! Pahoti me bhavaṃ gotamo tathā dhammaṃ desetuṃ yathāhaṃ ārogyaṃ jāneyyaṃ, nibbānaṃ passeyyan”ti. 
   219. “Seyyathāpi māgaṇḍiya, jaccandho puriso; so na passeyya kaṇhasukkāni rūpāni, na passeyya nīlakāni rūpāni, na passeyya pītakāni rūpāni, na passeyya lohitakāni rūpāni, na passeyya mañjiṭṭhakāni rūpāni, na passeyya samavisamaṃ, na passeyya tārakarūpāni, na passeyya candimasūriye. Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṃ sallakattaṃ upaṭṭhāpeyyuṃ. Tassa so bhisakko sallakatto bhesajjaṃ kareyya. So taṃ bhesajjaṃ āgamma na cakkhūni uppādeyya, na cakkhūni visodheyya. Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, nanu so vejjo yāvadeva kilamathassa vighātassa bhāgī assā”ti? “Evaṃ, bho gotama”. “Evameva kho, māgaṇḍiya, ahañce te dhammaṃ deseyyaṃ– ‘idantaṃ ārogyaṃ, idantaṃ nibbānan’ti, so tvaṃ ārogyaṃ na jāneyyāsi, nibbānaṃ na passeyyāsi. So mamassa kilamatho, sā mamassa vihesā”ti. “Evaṃ pasanno ahaṃ bhoto gotamassa. Pahoti me bhavaṃ gotamo tathā dhammaṃ desetuṃ yathāhaṃ ārogyaṃ jāneyyaṃ, nibbānaṃ passeyyan”ti. 
   220. “Seyyathāpi, māgaṇḍiya, jaccandho puriso; so na passeyya kaṇhasukkāni rūpāni, na passeyya nīlakāni rūpāni, na passeyya pītakāni rūpāni, na passeyya lohitakāni rūpāni, na passeyya mañjiṭṭhakāni rūpāni, na passeyya samavisamaṃ, na passeyya tārakarūpāni, na passeyya candimasūriye. So suṇeyya cakkhumato bhāsamānassa– ‘chekaṃ vata, bho, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti! So odātapariyesanaṃ careyya. Tamenaṃ aññataro puriso telamalikatena sāhuḷicīrena vañceyya– ‘idaṃ te, ambho purisa, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti. So taṃ paṭiggaṇheyya, paṭiggahetvā pārupeyya. Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṃ sallakattaṃ upaṭṭhāpeyyuṃ. Tassa so bhisakko sallakatto bhesajjaṃ kareyya– uddhaṃvirecanaṃ adhovirecanaṃ añjanaṃ paccañjanaṃ natthukammaṃ. So taṃ bhesajjaṃ āgamma cakkhūni uppādeyya, cakkhūni visodheyya. Tassa saha cakkhuppādā yo amusmiṃ telamalikate sāhuḷicīre chandarāgo so pahīyetha. Tañca naṃ purisaṃ amittatopi daheyya, paccatthikatopi daheyya, api ca jīvitā voropetabbaṃ maññeyya – ‘dīgharattaṃ vata, bho, ahaṃ iminā purisena telamalikatena sāhuḷicīrena nikato vañcito paluddho– idaṃ te, ambho purisa, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti. Evameva kho, māgaṇḍiya, ahañce te dhammaṃ deseyyaṃ– ‘idantaṃ ārogyaṃ, idantaṃ nibbānan’ti. So tvaṃ ārogyaṃ jāneyyāsi, nibbānaṃ passeyyāsi. Tassa te saha cakkhuppādā yo pañcasupādānakkhandhesu chandarāgo so pahīyetha; api ca te evamassa– ‘dīgharattaṃ vata, bho, ahaṃ iminā cittena nikato vañcito paluddho. Ahañhi rūpaṃyeva upādiyamāno upādiyiṃ, vedanaṃyeva upādiyamāno upādiyiṃ, saññaṃyeva upādiyamāno upādiyiṃ, saṅkhāreyeva upādiyamāno upādiyiṃ, viññāṇaṃyeva upādiyamāno upādiyiṃ. Tassa me upādānapaccayā bhavo, bhavapaccayā jāti, jātipaccayā jarāmaraṇaṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā sambhavanti; evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa samudayo hotī’”ti. “Evaṃ pasanno ahaṃ bhoto gotamassa! Pahoti me bhavaṃ gotamo tathā dhammaṃ desetuṃ yathāhaṃ imamhā āsanā anandho vuṭṭhaheyyan”ti. 
   221. “Tena hi tvaṃ, māgaṇḍiya, sappurise bhajeyyāsi. Yato kho tvaṃ, māgaṇḍiya, sappurise bhajissasi tato tvaṃ, māgaṇḍiya, saddhammaṃ sossasi; yato kho tvaṃ, māgaṇḍiya, saddhammaṃ sossasi tato tvaṃ, māgaṇḍiya, dhammānudhammaṃ paṭipajjissasi; yato kho tvaṃ, māgaṇḍiya, dhammānudhammaṃ paṭipajjissasi tato tvaṃ, māgaṇḍiya, sāmaṃyeva ñassasi, sāmaṃ dakkhissasi– ime rogā gaṇḍā sallā; idha rogā gaṇḍā sallā aparisesā nirujjhanti. Tassa me upādānanirodhā bhavanirodho, bhavanirodhā jātinirodho, jātinirodhā jarāmaraṇaṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā nirujjhanti; evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa nirodho hotī”ti. 
   222. Evaṃ vutte, māgaṇḍiyo paribbājako bhagavantaṃ etadavoca– “abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama! Seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya– cakkhumanto rūpāni dakkhantīti; evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca Labheyyāhaṃ bhoto gotamassa santike pabbajjaṃ, labheyyaṃ upasampadan”ti. “Yo kho, māgaṇḍiya, aññatitthiyapubbo imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhati pabbajjaṃ, ākaṅkhati upasampadaṃ, so cattāro māse parivasati; catunnaṃ māsānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājenti upasampādenti bhikkhubhāvāya. Api ca mettha puggalavemattatā viditā”ti. “Sace, bhante, aññatitthiyapubbā imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhantā pabbajjaṃ, ākaṅkhantā upasampadaṃ cattāro māse parivasanti, catunnaṃ māsānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājenti upasampādenti bhikkhubhāvāya; ahaṃ cattāri vassāni parivasissāmi, catunnaṃ vassānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājentu, upasampādentu bhikkhubhāvāyā”ti Alattha kho māgaṇḍiyo paribbājako bhagavato santike pabbajjaṃ, alattha upasampadaṃ. Acirūpasampanno kho panāyasmā māgaṇḍiyo eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto nacirasseva– yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ– brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti abbhaññāsi. Aññataro kho panāyasmā māgaṇḍiyo arahataṃ ahosīti. 
   Māgaṇḍiyasuttaṃ niṭṭhitaṃ pañcamaṃ.