阿支羅迦葉經

    本經與巴利語佛經《相應部》第1217經等經文的內容相同。

    本經中的主角阿支羅迦葉在巴利語佛經中被描述成一位裸形外道的修行人,他對佛陀提出一連串的問題,他問佛:「苦是自作的嗎?是他作的嗎?是自他作的嗎?是無因作的嗎?」,但佛陀說這些問題都是無記,不予回答。

    因為「自作」是以一個恆常不變的「我」為前題,而「他作」則是以外道的上帝造物主為前題,以上都不脫極端的「常見」;至於「無因作」則是斷滅論。而佛陀是以中立的「緣起緣滅」來看世間因緣生、因緣滅。

    本經中的阿支羅迦葉聽聞佛陀說法之後,在歸程的路上被一頭牛的牛角給刺死。這一段過程在南傳《法句經》的註釋中有提到阿支羅迦葉的死其實是被一個女厲鬼所操控的牛給刺死。

    阿支羅迦葉與釋迦牟尼佛的其他三名弟子在過去久遠的某一世中都是富二代,同時也是紈褲子弟。有一天,他們約一個美麗的伴遊女子一同到公園裡舉辦集體性派對取樂,事後他們想佔女子的便宜,不想給錢,甚至心生歹念殺人棄屍,並把當初預付給女人的一千個金幣給搶回來,還搶走她身上所有的金飾。

    女子死前心有不甘,於是發下狠毒的咒願:「這些無恥的傢伙,玩過我以後竟然還謀財害命。我一定要以牙還牙,我要報仇,我死後一定要化作厲鬼,生生世世都要取這四個人的賤命!」

    假令經百劫,所作業不亡;因緣會遇時,果報還自受。這四個紈褲子弟在那一世共同造下的共惡業,猶如向外拋擲出去的回力鏢,當他們的惡業成熟之時,都一一回擊到他們四人的五蘊。之後,他們四人的生生世世多次都被女鬼害死。直到釋迦牟尼佛的時代,他們四人的惡業還沒有結束,依然難逃厄運,全都被女鬼害死,無一倖免。

    所以佛教到底有沒有冤親債主的概念呢?在傳統的原始佛教經典中並沒有出現「冤親債主」這四個字,可是本經中的阿支羅迦葉的橫死就是宿世冤親債主找上門索命的案例。

    我們從這一個案例中可以得到一些啟示,佛陀難道不知道他的四名弟子的非自然死亡都是肇因於女厲鬼所為?佛陀是一切知智者,他當然知道,可他既然知道,為什麼不出手阻止女厲鬼並拯救他的四名弟子?這是因為佛陀深知這四名弟子的宿世惡業都已成熟,神通不敵業力,即便尊貴神聖如佛陀也不能隨意介入或逆轉他人的因緣果報。

    但佛陀知道,這四個弟子的宿世波羅蜜都已成熟,他可以幫助他們的地方就是在他們發生意外之前讓他們各自證得相應的道與果。

    根據南傳佛教的說法,阿支羅迦葉在上一尊迦葉佛的末法時代曾是一名非常勇猛精進的比丘,但他在當時並沒有任何的成就,可是功不唐捐,阿支羅迦葉在當時付出的努力都在釋迦牟尼佛的時代得到了回報,而且他是以居士的身分證得了阿羅漢果,並且被佛陀讚譽為最快證得解脫的居士。

選譯自《雜阿含經》第302

喬正一白話譯於西元2023/2/19農曆正月二十九日布薩八關齋戒日

    我是這樣聽聞的:

    這是發生在佛陀暫時住在古印度的王舍城耆闍崛山中的事,有一天,世尊在清晨著衣持鉢,走出耆闍崛山,行腳步入王舍城中托缽乞食。當時,有一位名叫阿支羅迦葉的居士為了處理一些事情而出王舍城,他走向耆闍崛山,老遠便看見世尊迎面走來。

    於是,這個居士走到佛陀的面前,他問佛:「瞿曇,我有一些問題想要請教您,不知您是否有空可以為我解惑?」

    佛陀對迦葉說:「現在不是討論法義的時間,我現在要入城,請你等我托缽乞食歸來,到那個時候我自當為你說法。」

    但迦葉居士很堅持他現在就要請法,於是他纏著佛陀,接二連三反覆向佛陀請法。

    最後,居士問佛:「你何苦要這樣刁難我?瞿曇,你現在跟我說又有甚麼關係?我是真的有問題,誠摯地向你請益,請你為我解說吧。」

    沒辦法,佛陀對阿支羅迦葉說:「好吧!你就問吧!

    阿支羅迦葉問:「瞿曇,請問『苦』是自己產生的嗎?」

    佛陀說:「你的問題是無記。」

    迦葉又問:「那麼,『苦』是外力上帝所創作的嗎?」

    「這也是無記。」

    迦葉又問:「難道,『苦』是自己與上帝二者合力所作的?」

    「這還是無記。」

    迦葉又問:「如果『苦』非自非他所作,莫非是無中生有、無因自然而生的嗎?」

    佛告迦葉:「這依然是無記。」

    迦葉又問:「瞿曇!為什麼我提出的問題,你都是說是無記,你到底是甚麼意思?難道說你否定『苦』的存在?

    佛陀說:「我並沒有否定『苦』的存在,我當然承認有『苦』。」

    迦葉說:「善哉!太好了!既然您承認有『苦』,那就請您為我說法,令我知苦、見苦。」

    佛陀說:「假設『受』即自受的話,那麼我的確應該說『苦』是自作的;若他人在感受的話,他人即受者,那麼就是他作;若『受』是自受與他受二者皆有,那麼『苦』就是者自與他作二者合力而生,但我也不承認此說;若是自然無因而生『苦』,我也不認同此說。

    我的看法是,離常見與斷見這兩邊極端的邪見,我只說中道,如來的說法是此有故,彼有,此起故,彼起,也就是緣無明,行……乃至純大苦聚集;無明滅,則行滅……乃至純大苦聚滅。」

    當佛陀說完之後,阿支羅迦葉當下已遠塵、離垢,得法眼淨,證初果。這時,阿支羅迦葉見法、得法、知法、入法,度諸狐疑,不由他知,不因他度,於正法律心得無畏。

    阿支羅迦葉雙手合掌對佛說:「世尊!我今已得度。從今日起我願歸依佛、歸依法、歸依僧,終其一生作一名忠實的佛教在家弟子,請為我作證!」

    當阿支羅迦葉聽聞佛陀的開示之後,歡喜、隨喜,跪地對佛陀頂禮,然後起身離去。

    可就在阿支羅迦葉辭別世尊離去之後不久,他發生了一場意外,他被一頭牛所衝撞,他被牛角刺穿身體而身亡,當他死亡之時,他諸根清淨,臉色鮮白。

    當時,世尊行腳入城乞食,有許多的比丘也走入王舍城托缽乞食,諸比丘都聽說了阿支羅迦葉從世尊那裡聞法,離去不久便遭牛角觸殺致死的噩耗,他們也聽說阿支羅迦葉死亡時諸根清淨,臉色鮮白。

    諸比丘托缽乞食完畢,回到精舍,他們收拾衣缽,洗乾淨雙腳,然後來到世尊的面前,他們跪地向佛陀稽首頂禮,接著起身退坐於一旁。

    他們問佛:「世尊!請問阿支羅迦葉死亡之後轉生於何趣?他現在於何處受生?他的成就為何?」

    佛陀告訴諸比丘:「他已見法,知法、次法,不受於法,他已證阿羅漢果了,如今已般涅槃,你們可以前去為他舉行荼毘,然後供養他的舍利。」

    這時,世尊當眾為阿支羅迦葉授第一記(阿羅漢果)

原文/

雜阿含302

  如是我聞:
  一時,佛住王舍城耆闍崛山。
  爾時,世尊晨朝著衣持鉢,出耆闍崛山,入王舍城乞食。
  時,有阿支羅迦葉,為營小事出王舍城,向耆闍崛山,遙見世尊。見已,詣佛所,白佛言:
  「瞿曇!欲有所問,寧有閑暇見答與不?」
  佛告迦葉:
  「今非論時,我今入城,乞食來還,則是其時,當為汝說。」
  第二亦如是說。
  第三,復問瞿曇:
  「何為我作留難!瞿曇!云何有異!我今欲有所問,為我解說!」
  佛告阿支羅迦葉:「隨汝所問。」
  阿支羅迦葉白佛言:
  「云何,瞿曇!苦自作耶?」
  佛告迦葉:「苦自作者,此是無記。」
  迦葉復問:「云何,瞿曇!苦他作耶?」
  佛告迦葉:「苦他作者,此亦無記。」
  迦葉復問:「苦自他作耶?」
  佛告迦葉:「苦自他作,此亦無記。」
  迦葉復問:
  「云何,瞿曇!苦非自非他,無因作耶?」
  佛告迦葉:
  「苦非自非他[、無因作者],此亦無記。」
  迦葉復問:
  「云何{無因作者}?瞿曇!所問苦自作耶,答言無記?他作耶,自他作耶,非自非他無因作耶,答言無記?今無此苦耶?」
  佛告迦葉:「非無此苦,然有此苦。」
  迦葉白佛言:
  「善哉!瞿曇說有此苦,為我說法,令我知苦、見苦。」
  佛告迦葉:
  「若受即自受者,我應說苦自作;若他受,他即受者,是則他作;若受自受、他受復與苦者,如是者自、他作,我亦不說;若不因自、他,無因而生苦者,我亦不說,離此諸邊,說其中道,如來說法:此有故,彼有,此起故,彼起,謂:緣無明,行……乃至純大苦聚集;無明滅,則行滅……乃至純大苦聚滅。」
  佛說此經已,阿支羅迦葉遠塵、離垢得法眼淨。
  時,阿支羅迦葉,見法、得法、知法、入法,度諸狐疑,不由他知,不因他度,於正法律心得無畏。合掌白佛言:
  「世尊!我今已度。我從今日歸依佛、歸依法、歸依僧,盡壽作優婆塞,證知我!」
  阿支羅迦葉聞佛所說,歡喜、隨喜,作禮而去。
  時,阿支羅迦葉辭世尊去不久,為護犢牸牛所觸殺。於命終時,諸根清淨,顏色鮮白。
  爾時,世尊入城乞食。
  時,有眾多比丘,亦入王舍城乞食,聞有傳說:阿支羅迦葉從世尊聞法,辭去不久,為牛所觸殺,於命終時,諸根清淨,顏色鮮白。
  諸比丘乞食已,還出,舉衣鉢,洗足,詣世尊所,稽首禮足,退坐一面,白佛言:
  「世尊!我今晨朝,眾多比丘入城乞食,聞阿支羅迦葉,從世尊聞法律,辭去不久,為護犢牛所觸殺,於命終時,諸根清淨,顏色鮮白。世尊!彼生何趣?何處受生?彼何所得?」
  佛告諸比丘:
  「彼已見法,知法、次法,不受於法,已般涅槃,汝等當往供養其身。」
  爾時,世尊為阿支羅迦葉受()第一記。

巴利語經文

SN.12.17/(7). Acelakassapasuttaṃ
   17. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalandakanivāpe. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya rājagahaṃ piṇḍāya pāvisi. Addasā kho acelo kassapo bhagavantaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca– “puccheyyāma mayaṃ bhavantaṃ gotamaṃ kañcideva desaṃ, sace no bhavaṃ gotamo okāsaṃ karoti pañhassa veyyākaraṇāyā”ti.
   “Akālo kho tāva, kassapa, pañhassa; antaragharaṃ paviṭṭhamhā”ti. Dutiyampi kho acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca “puccheyyāma mayaṃ bhavantaṃ gotamaṃ kañcideva desaṃ, sace no bhavaṃ gotamo okāsaṃ karoti pañhassa veyyākaraṇāyā”ti. “Akālo kho tāva, kassapa, pañhassa; antaragharaṃ paviṭṭhamhā”ti. Tatiyampi kho acelo kassapo …pe… antaragharaṃ paviṭṭhamhāti. Evaṃ vutte, acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca– “na kho pana mayaṃ bhavantaṃ gotamaṃ bahudeva pucchitukāmā”ti. “Puccha, kassapa, yadākaṅkhasī”ti.
   “Kiṃ nu kho, bho gotama, ‘sayaṃkataṃ dukkhan’ti? ‘Mā hevaṃ, kassapā’ti bhagavā avoca. ‘Kiṃ pana, bho gotama, paraṃkataṃ dukkhan’ti? ‘Mā hevaṃ, kassapā’ti bhagavā avoca. ‘Kiṃ nu kho, bho gotama, sayaṃkatañca paraṃkatañca dukkhan’ti? ‘Mā hevaṃ, kassapā’ti bhagavā avoca. ‘Kiṃ pana bho gotama, asayaṃkāraṃ aparaṃkāraṃ adhiccasamuppannaṃ dukkhan’ti? ‘Mā hevaṃ, kassapā’ti bhagavā avoca. ‘Kiṃ nu kho, bho gotama, natthi dukkhan’ti? ‘Na kho, kassapa, natthi dukkhaṃ. Atthi kho, kassapa, dukkhan’ti. ‘Tena hi bhavaṃ gotamo dukkhaṃ na jānāti, na passatī’ti. ‘Na khvāhaṃ, kassapa, dukkhaṃ na jānāmi, na passāmi. Jānāmi khvāhaṃ, kassapa, dukkhaṃ; passāmi khvāhaṃ, kassapa, dukkhan’”ti.
   “Ki nu kho, bho gotama, ‘sayaṃkataṃ dukkhan’ti iti puṭṭho samāno ‘mā hevaṃ, kassapā’ti vadesi. ‘Kiṃ pana, bho gotama, paraṃkataṃ dukkhan’ti iti puṭṭho samāno ‘mā hevaṃ, kassapā’ti vadesi. ‘Kiṃ nu kho, bho gotama, sayaṃkatañca paraṃkatañca dukkhan’ti iti puṭṭho samāno ‘mā hevaṃ, kassapā’ti vadesi. ‘Kiṃ pana, bho gotama, asayaṃkāraṃ aparaṃkāraṃ adhiccasamuppannaṃ dukkhan’ti iti puṭṭho samāno ‘mā hevaṃ, kassapā’ti vadesi. ‘Kiṃ nu kho, bho gotama, natthi dukkhan’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho, kassapa, natthi dukkhaṃ atthi kho, kassapa, dukkhan’ti vadesi. ‘Tena hi bhavaṃ gotamo dukkhaṃ na jānāti na passatī’ti iti puṭṭho samāno ‘na khvāhaṃ, kassapa, dukkhaṃ na jānāmi na passāmi. Jānāmi khvāhaṃ, kassapa, dukkhaṃ; passāmi khvāhaṃ, kassapa, dukkhan’ti vadesi. Ācikkhatu ca me, bhante, bhagavā dukkhaṃ. Desetu ca me, bhante, bhagavā dukkhan”ti.
   “‘So karoti so paṭisaṃvedayatī’ti kho, kassapa, ādito sato ‘sayaṃkataṃ dukkhan’ti iti vadaṃ sassataṃ etaṃ pareti. ‘Añño karoti añño paṭisaṃvedayatī’ti kho, kassapa, vedanābhitunnassa sato ‘paraṃkataṃ dukkhan’ti iti vadaṃ ucchedaṃ etaṃ pareti. Ete te, kassapa, ubho ante anupagamma majjhena tathāgato dhammaṃ deseti– ‘avijjāpaccayā saṅkhārā; saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ …pe… evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa samudayo hoti. Avijjāya tveva asesavirāganirodhā saṅkhāranirodho; saṅkhāranirodhā viññāṇanirodho …pe… evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa nirodho hotī’”ti.
   Evaṃ vutte, acelo kassapo bhagavantaṃ etadavoca– “abhikkantaṃ, bhante, abhikkantaṃ, bhante! Seyyathāpi, bhante, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya …pe… cakkhumanto rūpāni dakkhantīti; evamevaṃ bhagavatā anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Labheyyāhaṃ, bhante, bhagavato santike pabbajjaṃ, labheyyaṃ upasampadan”ti.
   “Yo kho, kassapa, aññatitthiyapubbo imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhati pabbajjaṃ, ākaṅkhati upasampadaṃ, so cattāro māse parivasati. Catunnaṃ māsānaṃ accayena (parivutthaparivāsaṃ) āraddhacittā bhikkhū pabbājenti upasampādenti bhikkhubhāvāya. Api ca mayā puggalavemattatā viditā”ti.
   “Sace bhante, aññatitthiyapubbo imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhati pabbajjaṃ, ākaṅkhati upasampadaṃ, cattāro māse parivasati. Catunnaṃ māsānaṃ accayena (parivutthaparivāsaṃ) āraddhacittā bhikkhū pabbājenti upasampādenti bhikkhubhāvāya. Ahaṃ cattāri vassāni parivasissāmi catunnaṃ vassānaṃ accayena (parivutthaparivāsaṃ) āraddhacittā bhikkhū pabbājentu upasampādentu bhikkhubhāvāyā”ti.
   Alattha kho acelo kassapo bhagavato santike pabbajjaṃ, alattha upasampadaṃ. Acirūpasampanno ca panāyasmā kassapo eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto nacirasseva– yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ– brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi. “Khīṇā jāti vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā”ti abbhaññāsi. Aññataro ca panāyasmā kassapo arahataṃ ahosīti. Sattamaṃ.