|


本經與巴利聖典《相應部》第35經《Paṭhamagilānasuttaṃ》的內容完全相同。本經是敘述一名比丘,年紀輕輕便罹患重病,但因擔心自己在修行上沒半分成就,壯志未酬身先死,會轉生到惡趣,因而心生動搖。佛陀前來探病,在他臨終前為他說法開示,使他心解脫,證得阿羅漢果。
罹患重病是每一個人都害怕遇到的事。但只要是人,就難免經歷老、病、死等諸苦。有時候,生病對於對於佛教徒來說,反而是使修行更上一層樓的難得因緣契機。
選譯自《雜阿含經》第1025經
喬正一白話譯於西元2017/7/16農曆六月二十三日之八關齋戒日
我是這樣聽聞的:
有一次,佛陀暫時住在古印度的舍衛國祇樹給孤獨園林裡。
當時,有一名非常年輕的比丘,剛剛出家加入僧團沒有多久,因為他的修行時間很短,在「法」上的造詣尚淺,因此很少有在家人供給他所需,他自己一人住在偏僻聚落的客僧房中。
有一天,這名年輕的比丘不幸罹患了重病,而且危在旦夕。眾比丘得悉這件事,便趕緊向佛陀報告,並對佛陀說:「世尊!這名年輕的比丘很可憐,病得很重,恐怕來日無多了,懇請世尊去探望他。」
世尊默然應許。
第二天的下午約三點到五點左右,世尊從禪覺出定,起身走向那名年輕比丘的住處。
比丘從大老遠便看見世尊前來,趕緊扶著床沿欲起身迎接。
佛陀對比丘說:「你躺著就好,不用起來!怎麼樣?比丘!你現在覺得如何?」
比丘對佛陀說他的病苦有增無減,他已經快受不了了。
佛陀對比丘說:「我現在問你一些問題,你就照實回答我。你對修行是否產生了變悔之心?」
比丘回答:「沒錯!世尊!我真的有變悔之心。」
佛陀又問:「你有沒有犯戒?」
「世尊!我真的沒有犯過戒。」
「既然你沒有犯戒,又為何有變悔之心?」
比丘對佛陀說:「世尊!我的年紀太輕,出家未久,在修行上沒有半分的成就。我真的很害怕,如果我就這樣死了,不知將轉生到何處?因此我心生變悔。」
「好!我知道了。比丘!我問你,你有眼睛,你的視力是否正常?能看得見外界的一切嗎?」
「是的,世尊!」
「因為你的視力正常,所以能看得見東西,也就是有『眼識』;因為有『眼識』也就有『眼觸』,因『眼觸』的緣而生內在的感受:有可能是苦受、有可能是樂受、也可能是不苦不樂受。我這樣講,你同意嗎?」
「我同意,世尊!」
佛陀也針對「耳」、「鼻」、「舌」、「身」、「意」等諸根問了同樣的問題。
佛陀又問:「比丘!假設沒有眼睛,是不是就沒有了眼識?」
「是的,世尊!」
「倘若沒有眼識,是不是就沒有眼觸?若無眼觸,就無因眼觸的緣而生內在的感受:有可能是苦、可能是樂、或可能是不苦不樂?」
「沒錯!世尊!」
佛陀也針對「耳」、「鼻」、「舌」、「身」、「意」等諸根問了同樣的問題。
「就是這樣,比丘!應當善思惟如是法,這樣一來你就能放心離開人世;就算你還有來生,也不用擔心投生到不好的地方了。」
於是,世尊為這名罹患重病的比丘開示了各種的法,進一步教導他、鼓勵他、啟發他、使他心生喜悅,便從座位起身離去。
這名罹患重病的比丘就在世尊離去後沒多久便過世了;但他臨終時,諸根喜悅,顏貌清淨,膚色鮮白。
這時,眾比丘來到佛前,大家稽首頂禮佛的雙足,然後起身退坐在一旁。他們問佛:「世尊!這名年輕的比丘生前病得不輕,如今他已去世;但我們卻發現他死前諸根喜悅,顏貌清淨,膚色鮮白。請問世尊!這名比丘現在已轉生到何處了?於何處受生?來世如何呢?」
佛陀對諸比丘說:「這位過世的比丘已是真正的僧寶!他生前聽聞我說法,分明解了,於法無畏,他已般無餘涅槃了。你們現在可以去為他荼毗,供養他的舍利。」
世尊當眾說這名比丘已證得了阿羅漢果。
當佛陀說完此經後,諸比丘聽聞佛陀所說的法,都心生歡喜,並依法奉行。
|
|

巴利語經文
SN.35.74/(1). Paṭhamagilānasuttaṃ
74. Sāvatthinidānaṃ Atha kho aññataro bhikkhu yena bhagavā tenupasaṅkami …pe…
ekamantaṃ nisinno kho so bhikkhu bhagavantaṃ etadavoca – “amukasmiṃ, bhante,
vihāre aññataro bhikkhu navo appaññāto ābādhiko dukkhito bāḷhagilāno. Sādhu,
bhante, bhagavā yena so bhikkhu tenupasaṅkamatu anukampaṃ upādāyā”ti.
Atha kho bhagavā navavādañca sutvā gilānavādañca, “appaññāto bhikkhū”ti iti
viditvā yena so bhikkhu tenupasaṅkami. Addasā kho so bhikkhu bhagavantaṃ
dūratova āgacchantaṃ. Disvāna mañcake samadhosi. Atha kho bhagavā taṃ
bhikkhuṃ etadavoca– “alaṃ, bhikkhu, mā tvaṃ mañcake samadhosi. Santimāni
āsanāni paññattāni, tatthāhaṃ nisīdissāmī”ti. Nisīdi bhagavā paññatte āsane.
Nisajja kho bhagavā taṃ bhikkhuṃ etadavoca– “kacci te, bhikkhu, khamanīyaṃ,
kacci yāpanīyaṃ, kacci dukkhā vedanā paṭikkamanti no abhikkamanti,
paṭikkamosānaṃ paññāyati no abhikkamo”ti?
“Na me, bhante, khamanīyaṃ, na yāpanīyaṃ, bāḷhā me dukkhā vedanā
abhikkamanti no paṭikkamanti, abhikkamosānaṃ paññāyati no paṭikkamo”ti.
“Kacci te, bhikkhu, na kiñci kukkuccaṃ, na koci vippaṭisāro”ti?
“Taggha me, bhante, anappakaṃ kukkuccaṃ, anappako vippaṭisāro”ti.
“Kacci pana taṃ, bhikkhu, attā sīlato upavadatī”ti?
“Na kho maṃ, bhante, attā sīlato upavadatī”ti.
“No ce kira te, bhikkhu, attā sīlato upavadati, atha kiñca te kukkuccaṃ ko
ca vippaṭisāro”ti?
“Na khvāhaṃ bhante, sīlavisuddhatthaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmī”ti .
“No ce kira tvaṃ, bhikkhu, sīlavisuddhatthaṃ mayā dhammaṃ desitaṃ ājānāsi,
atha kimatthaṃ carahi tvaṃ, bhikkhu, mayā dhammaṃ desitaṃ ājānāsī”ti?
“Rāgavirāgatthaṃ khvāhaṃ, bhante, bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmī”ti.
“Sādhu sādhu, bhikkhu! Sādhu kho tvaṃ, bhikkhu, rāgavirāgatthaṃ mayā dhammaṃ
desitaṃ ājānāsi. Rāgavirāgattho hi, bhikkhu, mayā dhammo desito. Taṃ kiṃ
maññasi bhikkhu, cakkhu niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti?
“Aniccaṃ, bhante”.
“Yaṃ …pe… sotaṃ… ghānaṃ… jivhā… kāyo… mano nicco vā anicco vā”ti?
“Anicco, bhante”.
“Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti?
“Dukkhaṃ, bhante”.
“Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ–
‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti?
“No hetaṃ, bhante”.
“Evaṃ passaṃ, bhikkhu, sutavā ariyasāvako cakkhusmimpi nibbindati,
sotasmimpi nibbindati …pe… manasmimpi nibbindati. Nibbindaṃ virajjati;
virāgā vimuccati; vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ
brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ nāparaṃ itthattāyā’ti pajānātī”ti.
Idamavoca bhagavā. Attamano so bhikkhu bhagavato bhāsitaṃ abhinandi.
Imasmiñca pana veyyākaraṇasmiṃ bhaññamāne tassa bhikkhuno virajaṃ vītamalaṃ
dhammacakkhuṃ udapādi– “yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ
nirodhadhamman”ti. Paṭhamaṃ.
|